VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Voldemārs Johansons Nominēts balvai par videoinstalāciju „Slāpes” Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus ietvaros bijušajā tekstilfabrikā „Boļševička” 04.09.–10.09.2015. | |
| Kāds ir tava darba vēstījums? Man šis darbs nozīmē ļoti daudz, un arī skatītājs to var nolasīt dažādos līmeņos. Ūdens formu veidošanās, kas, no vienas puses, ir pašlīdzīgas, no otras, nekad neatkārtojas, jo spēki, kas ir iesaistīti šķidruma mehānikā un veido viļņus, nekad nav iepriekš paredzami. Tās it kā ir statistiski paredzamas un novērtējamas, bet, sastopoties tuvumā, formu veidošanās un ģenēze ir unikāla. Ūdens masas veidojas un aug, tas liek nojaust algoritmus un nosacījumus, kas atbilst dabas likumību nemainīgajai, nesagraujamajai kārtībai. Ūdens formu vērošana atklāj pasaules likumsakarības. Tās ir pretstatā cilvēku pasaules algoritmiem, kas ir primitīvāki: mums patīk taisni leņķi un veseli skaitļi, kas dabā tīrā veidā nav novērojami. Videoinstalācijā „Slāpes” attēlota nepastarpināta satikšanās un pieredze ar dabas spēku, kas ir pretstatā tai dabai, ar kādu mēs ikdienā esam pieraduši tikties, – laipnai, glancētai un nofotografējamai. Daba kopumā cilvēkam nemaz nav tik draudzīga un viesmīlīga; cilvēku dzīvei pielāgotās saliņas drīzāk ir izņēmums. Tāpēc ir svarīgi apzināties dabas varenību – pretstatā tās romantizētajam skatījumam. Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Iespējams, ka māksla var mainīt pasauli, bet nez vai mēs to spētu saprast, novērot. Indivīda vai sabiedrības līmenī noteikti var. Gandrīz katrs atcerēsies kādu transformējošu pieredzi, sastopoties ar mūziku vai kinofilmu, vai mākslas darbu. Man tā noteikti bijusi sastapšanās ar sintezēto elektronisko mūziku un akadēmisko elektronisko mūziku. Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis? Ko tā dod, maina, mākslas pasaulē? Kādas problēmas atsedz? Vērtēšana vienmēr ir diskutabls jautājums, bet konkurence ir veselīga, ja vien tā ir godīga. Žēl, ka Latvijā ir tikai teju viena balva mākslā, tāpēc nevaram apskaust žūrijas locekļus, kuriem ir jāsalīdzina tādi mākslas veidi un izpausmes, kurus nekādi nav iespējams salīdzināt. Vai ir kādi noteikti kritēriji, pēc kuriem vienlīdz var novērtēt skaņas darbu un gleznu, un performanci? Tad varbūt godīgāk ir rīkoties tāpat, kā Augusts Sukuts darīja „Arsenālā”, kura finālā galvenā balva starp izcilībām tika izlozēta. Mākslinieku veikumu var arī vērtēt dažādās kategorijās, kā „Spēlmaņu naktī”, kur līdzās aktieru un režisoru darbam tiek vērtēta skaņa, scenogrāfija, deja utt. Tomēr tāds atbalsts noteikti stimulē māksliniekus. Ko tu darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Tas, ko es daru mākslā un mūzikā, man ir ārkārtīgi būtiski, un lielāko daļu savu ienākumu es ieguldu mākslas darbu veidošanā. Ar šiem resursiem būtu tieši tāpat. | |
 Voldemārs Johansons Foto: Didzis Grodzs / Arterritory.com | |
| Andra Silapētere: Par Johansona „Slāpju” esenci varam nosaukt pārdzīvojumu, ko šajā video un skaņu instalācijā stimulēja monumentāla brāzmainas jūras ainava. Darbs interpretējams aspektos, kas atsaucas uz cilvēka saskarsmi ar tehnoloģiju, šajā gadījumā – tehnoloģijas nodrošinātu vizuālu un skaņas pieredzi un fenomenu, ka šāda pieredze mūsu psihē rada jaunas sajūtu / uztveres dimensijas. Mana pieredze, vērojot šo darbu, bija divējāda: lielais formāts it kā lika prāta kustībai saplūst ar ūdens kustību, bet vienlaikus arī pastiprināti domāt par iemesliem, kādēļ es pakļauju redzamajam savu uztveri. Darbam cauri nepārprotami strāvo Johansona interese par skaņu un tās pēc iespējas sakāpinātāku rezonansi ar skatītāja jutekļiem un prasme to panākt, bet tas lika domāt par šo „efektu” jēgu – proti, vai tehniskais izpildījums tomēr nav kļuvis par galveno instrumentu mākslinieka manipulācijā ar skatītāja uztveri, – tādējādi liekot šaubīties, vai Johansona radītā situācija nav tikai tīra ilustrācija bez lielāka potenciāla. Eduards Dorofejevs: Uz mākslas veidiem un mākslas žanriem gandrīz nav iespējams attiecināt tādu jēdzienu kā progress. Varbūt kādā īsā vēstures sprīdī to var pamanīt, bet kopumā drīzāk notiek viļņveidīgas izmaiņas, pamīšus piedzīvojot kulminācijas un pagrimumus, kuru rezultātā no jaunrades jūras dzelmēm krastā tiek izskalotas jaunas mākslinieciskās formas un paņēmieni. Daudz nemainīgākas šajā procesā ir skatītāja vēlmes, kurš arī mūsdienās visupirms gaida no mākslas emocionālu pārsteigumu. Ejot uz kino, teātri vai izstādi, mums gribas, lai mākslas darba tēmai vai formai piemistu vērienīgums un grandiozitāte, lai sajūtas tiktu kairinātas, bet prāts paliktu pēc iespējas relaksēts. Voldemāra Johansona darbs „Slāpes” var brīnišķīgi apmierināt šīs skatītāju ilgas pēc kaut kā iespaidīga. Savu pirmizrādi piedzīvojot jaunā teātra festivālā Homo Novus, šī videoinstalācija ļoti veiksmīgi sakausēja marīnas žanra romantisko noskaņu ar mūsdienu katastrofu filmas klātesamības satraucošo efektu, radot laikmetīgu marīnu, kurā par galvenajiem varoņiem kļūst gaisma, ūdens un skaņa, bet skatītājs, atbrīvots no grimstošo kuģu vai haizivju vērošanas, paliek baudīt dabas stihijas izraisītās tīrās emocijas, pēc kurām viņš, manuprāt, ir pamatīgi izslāpis. | |
| Atgriezties | |
