VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atis Jākobsons Nominēts balvai par personālizstādi Dark Matter Mūkusalas Mākslas salonā 22.05.– 27.06.2015. | |
| Kāds ir tavu darbu vēstījums? Katrs jauns darbs man pašam ir kā jaunatklājums, caur kuru risinu domas un sajūtas, kas man ir aktuālas tajā brīdī, tā gūstot jaunu pieredzi, ieraugot vairāk. Idejas nāk klāt darba gaitā, un tā atnāca arī ideja par nezināmo – par tumšo matēriju. Mani iedvesmoja stāsts par zinātnieku atklājumu – kosmoss, kura lielums tika uzskatīts par jau apzinātu, izrādās, ir tikai kāda simtā daļa no vēl nezināmā, neatklātā. Zinātnieki katru dienu atklāj daudz jaunas informācijas, kas pilnībā maina mūsu iepriekšējos uzskatus. Nezināmais ir plašāks par zināmo. Bet cilvēks, lai arī cik paradoksāli tas būtu, ir paštaisns, jo domā, ka zina visu. Ierobežotība rodas no racionālā prāta vēlmes visu izskaidrot un pamatot. Prāta kontrolētajā, racionālajā pasaulē nav vietas mistiskajam, neizskaidrojamajam, nepierādāmajam. Bet, ja mēs šo iracionālo īstenības daļu noliedzam, mēs sevi ierobežojam. Dark Matter darbos notika abu pasauļu satikšanās, kas atklājas jūtīgo ainavu un aso ģeometrisko formu kontrastā, radot trešo elementu, kas uztverams drīzāk intuitīvi, nevis ar prātu, – sava veida portālu, kas ir neizsmeļams. Tas arī ir mana darba galvenais vēstījums – mēģināt mazāk kontrolēt un racionāli izvērtēt, vairāk paļauties un noticēt, tā piedzīvojot kaut ko jaunu. Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Māksla ir komunikācija, kurā mākslinieks dalās ar savu pieredzi, sajūtām, enerģiju, domām. Ja skatītājs ir atvērts, tad viņš šo vēstījumu var paņemt, var bagātināties no ikviena mākslas darba, kaut arī šis vēstījums būtu pavisam neliels vai paustu viņa uzskatiem pretēju viedokli. Ja es pats esmu piedzīvojis kādus spēcīgus notikumus, sajūtas, tad mani interesē tos piedāvāt skatītājiem – piedāvāt jaunu pieredzi, caur kuru viņi var reflektēt par savām pieredzēm. Mākslas darbs ir komentārs par mums pašiem, par laiku, kurā mēs dzīvojam. Ir labi, ja mākslas darbs var iedvesmot citus – piemēram, kādu kas tikko sācis nodarboties ar mākslu. Ja redzi, ka kāds ir izlicis savus pārdzīvojumus un pieredzi, visu savu dzīvi mākslas darbos, tas var iedrošināt. Bet strādājot es, protams, nedomāju, ka varētu mainīt sabiedrību. Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis? Ko tā dod, maina, mākslas pasaulē? Kādas problēmas atsedz? Jebkura atzinība iepriecina, jo jūties novērtēts un pamanīts. Bet svarīgi ir neļaut tam tevi ietekmēt, neļaut „sakāpt galvā”. Būtiski ir saglabāt vieglumu un iet uz priekšu. Ir sajūta, ka mākslinieki dara sabiedriski derīgu darbu, iet cauri dažādām pieredzēm, pārdzīvojumiem, pacilājumiem, ekstāzēm un piedāvā to skatītājiem. Skatītājs kaut ko ir saņēmis, bet varbūt nav – mākslinieks jau to nezina. Balva ir kā atbilde, ka vēstījums ir uztverts, saprasts. Dažreiz dzirdētas domas, ka balvu sistēma ir muļķīga. Manuprāt, tā nav, bet muļķīga var būt mana reakcija uz balvu. Ja mākslinieks nesāk dzīties pēc balvām, ja tas nekļūst par pašmērķi, tad viss ir kārtībā. Vai esi izdomājis, ko darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Tas būtu atbalsts strādāt tālāk, iet dziļāk, uzdot jautājumus, meklēt atbildes, mazāk satraucoties par ikdienišķiem jautājumiem un vairāk koncentrējoties uz jaunu darbu radīšanu. | |
 Atis Jākobsons Foto: Atis Jākobsons | |
| Andra Silapētere: Ata Jākobsona izstāde pārsteidza ar spēcīgu dramaturģisko pamatu un tehnisko virtuozitāti ogles zīmējumos un kopējā telpas instalējumā. Interesi par nezināmo un bezgalību mākslinieks bija interpretējis poētiski, jutekliski, vienlīdz konceptuāli pamatoti un izsvērti, radot iespaidu, ka formālā perfekcija ir bijusi nepieciešama, lai atklātu tēmas specifiku. Šādā aspektā Jākobsona izstādei piemīt kas tāds, kas to atšķir no dažiem citiem Purvīša balvas kandidātiem, – proti, bez izteiktās estetizācijas izšķiroša loma izstādes kopējā ansamblī bijusi mākslinieka spējai tās arhitektūrā iezīmēt paralēles, kas pamatideju atklātu ne tikai tehniski augstvērtīgu zīmējumu pašvērtībā, bet arī formālo skaidrību un apjausmu par materialitāti iznesot trīsdimensionālā vidē – videodarbos un izstāžu zāles centrā novietotajā motoreļļas baseinā. Eduards Dorofejevs: Cik patīkami, ka, aplūkojot mākslas darbu, var nedomāt par ideju un formu atsevišķi, bet uztvert to kā veselumu. Tādu iespaidu atstāj Ata Jākobsona izstāde Dark Matter, kurā saturam piemeklēta un estētiski augstvērtīgi realizēta precīzi atbilstoša forma. Melnā krāsa kā tumsas analogs vienmēr ir piesātināta ar mistiskām konotācijām. Trauslā un neizskaidrojamā robeža, kas nodala reālo pasauli un mistiskos priekšstatus, vienmēr ir klātesoša, tikai katrā gadsimtā un arī katram cilvēkam tā atrodas dažādā attālumā. Vieniem tā ir uzreiz aiz sliekšņa, piepildot ikdienu ar liktenīgām nojausmām un daiļrunīgām zīmēm, bet citiem noslēpumainā pasaule sākas tur, kur beidzas zinātnes „garās rokas”. Tur, kur no teleskopa tikpat daudz jēgas, cik no burves kristāla lodes, sākas mākslinieka teritorija. Tieši tur mēs sastopamies ar Ati Jākobsonu, kurš, izmantojot plašu māksliniecisko līdzekļu arsenālu, prot uzburt sajūtas par to, kā nav. Tāpēc ļoti svarīgi, ka izstāde Dark Matter nav par tumšo matēriju, bet tā pati ir tumšā matērija, kuru var uztvert tikai caur to, ka tā deformē katra skatītāja realitāti. Atis Jākobsons: Viens no skaņdarbiem, kas mani iedvesmojis, ir Arvo Perta Salve Regina. | |
| Atgriezties | |
