VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Arturs Bērziņš Nominēts balvai par personālizstādēm „Attēldarbi” galerijā „Māksla XO” 17.12.2015.–19.01.2016. un „Attēldarbi II” Olaines vēstures un mākslas muzejā 09.11.–08.12.2016. | |
| Kāds ir tavu darbu galvenais vēstījums? Rietumu sabiedrībā, kurā dominē vizuālā pasaules uztvere, par lietām galvenokārt spriež pēc to izskata. Tāpēc ar attēlu starpniecību ar masām viegli var manipulēt varas institūti, ar mērķauditorijām strādāt reklāmisti. Nolēmu noskaidrot, kas tas attēls tāds ir. Tā radās pārdesmit zīmējumu un, savienojot tajos ietvertās idejas, varēju izdarīt vairākus secinājumus. Svarīgākais no tiem – nav pamatoti spriest par lietām un pasauli pēc to attēla. Daudzos darbos iekļāvu citātus no filozofu tekstiem. Daži zīmējumi tapa kā šo tekstu ilustrācijas. Ar zīmējumiem tika pārbaudītas tekstos sastaptās idejas. „Attēldarbu” otrajā daļā vairāk parādījās kaut kas tāds, ko varētu saukt par domu gaitas attēlojumu. Tieši manis paša domu gaitas attēlojumu – laikā, kad lasīju tekstus par redzēšanu un attēliem un domāju par izlasīto. Dažkārt domas klejoja tādos kā neceļos. Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Cilvēks piedzimst. Jau gandrīz gada vecumā viņu sāk vest uz kādu pirmskolas izglītības iestādi. Tur katru dienu ir nodarbības. Viņš zīmē, veido, glezno, aplicē, dzied, muzicē, spēlē teātri. Vēlāk mācās skaitļus un burtus, to pierakstu. Amerikāņu mākslinieks Karls Andrē (Carl Andre) teicis, ka tad, kad bērni sāk rakstīt, viņi beidz nodarboties ar mākslu. Šķiet, ka viņam ir taisnība. Tādējādi sabiedrībā mākslas potenciāls pārsvarā tiek izmantots maz un zemā līmenī. Vēlāk vispārizglītojošajā skolā mākslas klātbūtne pakāpeniski samazinās līdz minimumam. Tomēr visa Rietumu izglītības sistēma faktiski balstās uz mākslu. Varētu teikt – māksla ne tikai maina pasauli, tā to veido. Lēmumus sabiedrībā pieņem indivīdi, kuriem ir ap 40. Viņu mākslas uztveres spēja lielākoties palikusi aptuveni sākumskolas līmenī. Tādējādi, piemēram, laikmetīgā māksla viņus ietekmēt nevar. Ja kāds grib kaut ko sabiedrībā mainīt, tas jādara citiem, nevis mākslas līdzekļiem. Vai arī jādomā ilgtermiņā, ieviešot Boisa „sociālo plastiku”. Bet vai iznākums varētu būt labāks? Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis un tās nozīme Latvijas mākslā? Mākslas balvu psiholoģija man īsti nav saprotama (šķiet, ka tām ir kaut kāds sakars ar varu un tās institūcijām). Par šo balvu mērķiem jājautā to izveidotājiem, virzītājiem un uzturētājiem. Mākslinieku dalība balvu konkursos visbiežāk ir automātiska; viņus vienkārši kāds izvirza. Balvas māksliniekos vairo mantkāri un godkāri; atteikties no dalības kļūst tikpat kā neiespējami. Purvīša balva pēc savas dabas ir kā mākslas kritika. Daļēji publiska. Lakoniska, izteikti vērtējoša. Balvas sakarā prātā palikušas dažas notikušās diskusijas. Tās gan vairāk skārušas balvas ekspertu kompetences jautājumus. Finālistu izstādes „Arsenālā” nekad nav sasniegušas oriģinālo notikumu līmeni. Reizi divos gados viens mākslinieks saņem vērā ņemamu naudas summu. Par šo naudu var uztaisīt mākslu. Var arī neuztaisīt. Kas Latvijas mākslā būtu citādi, ja šādas balvas nebūtu? Vai būtu mazāk mākslas darbu? Vai tie būtu atšķirīgi, mazāk interesanti? Ko tu darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Ir viena skaidra vajadzība. Sīkāk to nekomentēšu. | |
 Arturs Bērziņš Foto: Renārs Derrings | |
| Andra Silapētere: Par Artura Bērziņa mākslu varam teikt, ka tā nu jau kādu laiku ir pieņēmusi noteiktu formu, kurā satiekas viņa interese par filozofiskiem tekstiem un to attiecībām ar attēlu un attēlojuma iespējām per se. Ja izdalām abas nominētās izstādes no viņa mākslas prakses kopuma, tad tās iezīmēja jaunas kvalitātes, pat varētu teikt – jaunu meistarības pakāpi viņa radošajā biogrāfijā. Tajās jaunā dimensijā saauga viņa vēlme un spēja kritiski domāt par tekstiem un individuālā mākslas izjūta. Artura Bērziņa darbus varam dēvēt par domas studijām, apzinot Platona, Kanta, Vitgenšteina un citu filozofu tekstus, kā arī pašam savas mākslinieciskās spējas. Mākslas radīšana kā konstruktīvs domāšanas veids – šādu parādību Latvijas mākslas kartē nav daudz, un līdz ar to, iespējams, Bērziņa mākslas prakse iezīmējama kā unikāla – reizē ambicioza un stilistiski veikli formulēta. Lai gan varētu arī domāt, ka mākslinieka piedāvātais nav nekas jauns un varam atrast līdzīgus piemērus, tomēr šeit laikam svarīgākā būtu nevis oriģinalitāte oriģinalitātes pēc, bet drīzāk viņa spēja konceptuāli domāt un atklāt citādu skatījumu uz mākslu. Eduards Dorofejevs: Artura Bērziņa zīmējumi uz dēlīšiem ar teksta paskaidrojumiem tiem skatītājiem, kuri patiešām grib saprast mākslinieka teikto, darbojas kā filozofijas grāmata – proti, lēni un mērķtiecīgi iedziļinoties izklāstītajās idejās, lasītājs soli pa solim atver jaunas durvis vai atklāj citus dziļumus, kas atkal un atkal vilina ar iluzoru skaidrību, ar iespējamību saprast pasaules funkcionēšanas mehānismus, bet, sasniedzot šīs dzīles, ik reizi atkal iegāž citā bezgalībā. Tāda sajūta rodas tāpēc, ka Bērziņa darbi ir īsta filozofēšana, proti, domāšanas process, nevis tikai asprātīgas filozofijas vēstures ilustrācijas. Absolūti vienalga, uz ko skatās mākslinieks – uz ainavām, Raiņa sacerējumiem, kukaiņiem parkā vai burtiem Vitgenšteina „Traktātā”, – viņš turpina domāt, atšķirībā no citiem māksliniekiem izmantojot klasiskās un 20. gadsimta filozofijas instrumentus, konceptuālisma un minimālisma principus un paņēmienus, izvirzot mākslas priekšplānā ideju, nevis savu ego. Bērziņa skaidrais vēstījums par kādu no fundamentālajiem jautājumiem vienmēr atrodas virs tradicionālās mākslinieciskās filozofēšanas mākoņu jūras; cita lieta, ka skatītājs bieži nav sagatavots, lai paceltos atbilstošā intelektuālā līmenī, jo, kā teicis Bērtrands Rasels, „lielākā daļa cilvēku drīzāk nomirs, nevis sāks domāt”. Arturs Bērziņš: Kad tapa šie darbi, visvairāk klausījos Džona Lutera Adamsa (John Luther Adams) Become ocean un Dark waves. | |
| Atgriezties | |
