VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Likteņa izredzētie Kirils Kobrins | |
| 2016. gadā Nobela prēmijas komiteja prēmiju literatūrā piešķīra Bobam Dilanam. Vieniem tas patika, citiem nepavisam, bet jebkurā gadījumā, šķiet, neviens, izņemot pašu Dilanu, īpaši nebrīnījās. Kam tik „Nobels” nav ticis piešķirts – gan politiķim Čērčilam, gan vēsturniekam Momzenam, gan filozofam Bergsonam, pat kabarē režisoram Dario Fo. Bobs Dilans iederas šajā sarakstā – galu galā viņš taču sacer dziesmas, bet dziesmās ir vārdi, piemēram, šādi: She takes just like a woman, yes, she does She makes love just like a woman, yes, she does And she aches just like a woman But she breaks just like a little girl.1 Kā gan var šo poēziju nenovērtēt tikpat augstu kā T. S. Eliota, Šeimusa Hīnija vai Josifa Brodska dzeju? Kad Vudijs Allens šo dziesmiņu izsmēja slavenajā „Enijas Holas” ainā, domāju, viņš jau nojauta: Dilanam iedos „Nobelu”, bet viņam, neskatoties uz viņa sacerētajiem nesliktas prozas kilometriem, – ne. Tad rodas nākamais jautājums. Kāpēc par „She makes love just like a woman, yes, she does” jāpiešķir Nobela prēmija literatūrā, bet, lūk, šādi brīnišķīgi vārdi zviedru akadēmiķu uzmanību nav piesaistījuši: Each morning I get up I die a little Can barely stand on my feet (take a look at yourself) Take a look in the mirror and cry Lord, what you’re doing to me2 Kāpēc Fredijs Merkūrijs devās viņā saulē bez lauriem literatūrā? Vai šīs rindas ir sliktākas kā Dilanam? Vai, piemēram, ņemsim slaveno grupu ABBA. Arī viņiem taču bija diezgan oriģināla dzeja: If you change your mind, I’m the first in line Honey I’m still free Take a chance on me3 ABBA šajā darbā vismaz pauž cerību, iespējamās laimes bākas staru kūlis vērsts nākotnē: tas, pie kā vēršas dziedātāji, vēl var mainīt domas un pievērst uzmanību brīnišķīgajai būtnei, kas rindā ir pirmā un gaida savu stundu. Līdz ar to šeit izpaužas īsts humānisms un ticība rītdienai. Vēl vairāk, ņemot vērā zviedru grupas dalībnieku dzimumus, citētais aicinājums izmēģināt laimi ar dziedātājiem var būt adresēts kā vīriešu, tā sieviešu dzimuma būtnei. Ļoti progresīva pieeja, ko Londonas modīgākajās frizētavās šobrīd dēvē par gender free. Vai salīdzinājumā ar to heteroseksuālā tēviņa Dilana vecmodīgā heteroseksuālās mātītes apdziedāšana – turklāt pārmetot, ka dažbrīd viņa uzvedas kā „skuķis mazs”, nevis „sieviete”, – nav konservatīvisms visā savā krāšņumā? Tas jau ir kaut kāds Donalda Trampa un Vladimira Putina mistrojums. Nobela komiteja nav ievērojusi arī grupas Queen dziesmu. Arī tajā skarta nopietna, daudzu iepriekšējo laureātu – Džona Kutzē, Hertas Milleres, Tomasa Transtrēmera un, no vēl senākiem laikiem, pat Albēra Kamī un Viljama Folknera – cienīga tēma: mirstīgā attiecības ar Dievu, cilvēka esamības absurds. Vai gan dziesmas tekstā, kurā pieminēts spogulis, kurā atspoguļojas vēstījuma protagonists, nav jūtama Horhes Luisa Borhesa, spoguļu un dubultnieku maniaka ietekme, kurš nesaņēma Nobela prēmiju tikai tāpēc, ka neapdomīgi ieturēja pusdienas kopā ar ģenerāli Pinočetu? Vispār Bobs Dilans kļuvis par laureātu ne jau velti; bet patiesības labad norādīsim, ka „literatūras nemirstīgo” kategorijai derētu pieskaitīt arī Miku Džegeru un Kītu Ričardsu, Džastinu Bīberu, Tomu Veitu, grupu Ace of Base un it īpaši kolektīvu ar nosaukumu Army of Lovers, kas sacerējusi šādu himnu mīlestībai un demokrātijai: Love is love let’s come together Love is free it lasts forever Free is love my contribution Hail the sexual revolution Love is love the world united Love is free I’m so excited Free is love our constitution Hail the sexual revolution4 Es to visu rakstu ne jau tādēļ, lai ņirgātos vai censtos apsūdzēt Nobela komiteju literatūrā nekompetencē. Viss iepriekš minētais domāts pilnīgi nopietni. Patiesībā kļūt par šīs prēmijas laureātu, ko daudzi pielīdzina tādam kā pasaules čempionam literatūrā, var jebkurš, izņemot rakstītnepratēju. Un tas ir diezgan taisnīgi. Mēģināsim tikt skaidrībā. Pirmkārt, sarunu par Nobela prēmiju literatūrā es šeit šķetinu plašākā – mākslas, mūzikas un dažādu citu cilvēka darbību – kontekstā. Visur taču tiek rīkoti konkursi un dalītas dažādas balvas. Tātad, princips – vai tā trūkums – ir viens un tas pats. Atliek vienīgi saprast, kāds tas ir. Otrkārt, Nobela prēmija nekad nav bijusi „pasaules čempionāts literatūrā”. Palasot tās piešķiršanas pamatojumus, nākas secināt, ka tā tikusi pasniegta par visdažādākajām lietām, kas bieži nemaz nav bijušas saistītas ar „literatūru”, proti, belles-lettres: „(..) par dziļo savas valsts zemnieku izpratni un izcilo mākslinieciskumu, atveidojot viņu dzīvesveidu un attiecības ar Dabu.” (Franss Ēmils Sillanpē, 1939) „(..) par vēsturisku un biogrāfisku aprakstu meistarību, kā arī par spožu retoriku, aizstāvot augstas cilvēciskas vērtības.” (Vinstons Čērčils, 1953) „(..) kurš ar skaidru bezkompromisa skatu izsaka cilvēka trauslo stāvokli nežēlīgu konfliktu pasaulē.” (Česlavs Milošs, 1980) | |
 Ilustrācija: Anita Rupeika, sadarbībā ar LMA Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozares studentiem | |
| Citiem vārdiem, Nobela prēmiju literatūrā piešķir par visu labo, kas pausts laureāta sacerējumos un darbos. „Labais” nozīmē „humānais”. Tātad tie, kuri iestājas par „cilvēku” viņa opozīcijā Nāvei, Varai, Dabai un Liktenim, – tie ir pelnījuši prēmiju. Šajā nozīmē Bobs Dilans ar savu slavinājumu kādai sievietei, kura gandrīz visu dara kā sieviete, bet vienubrīd, lūk, „salūst kā skuķis mazs”, tur ir savējais. Ir tikai viena problēma. Ne Čērčils, ne Momzens, pat ne Solžeņicins, tāpat kā vairāki citi laureāti, nebija nekādi humānisti. Viņu gadījumā Nobela komitejas lēmumu bija ietekmējusi politiskā dienaskārtība. Vai arī komitejas locekļu personiskās izvēles. No tā izriet mūsu „treškārt”. Bez tīri estētiskiem, ideoloģiskiem un dvēseles glābšanas apsvērumiem taču pastāv apkārtējā pasaule, kuras sastāvdaļa ir arī Nobela komiteja, kas mēģina ar to komunicēt, piešķirot prēmiju tai vai citai personai. Šis process norisinās abos virzienos – pasaule ietekmē prēmiju, un prēmija cenšas ietekmēt pasauli. Politiskie apsvērumi te novērojami īpaši bieži. Par laureātiem kļuvuši literāti no valstīm, kurās vārda vai domas brīvība tikusi vajāta (Pasternaks, Solžeņicins, Aleksejeviča), kuri sacēlušies pret tirāniju (Milošs) un tā tālāk. Viskomiskākā, protams, bija šeit jau pāris reižu pieminētā Čērčila kļūšana par laureātu. Man šķiet, ka 1953. gadā pirmo reizi vēsturē ar Nobela prēmiju literatūrā apbalvoja nevis grāmatu vai lugu un pat ne dzejoli, bet vārdu salikumu: „dzelzs priekškars”. Tas, kurš domā, ka prēmija mākslā ar kaut ko atšķiras no prēmijas literatūrā, stipri kļūdās. Šajā jomā situācija ir vēl nenoteiktāka un dīvaināka. Tie laiki, kad varēja apbalvot īpaši meistarīgu zīmētāju vai pat ainavistu (kaut gan to noteikt jau būtu sarežģītāk), jau pieder pagātnei. Mākslai vairs nav nekādas piesaistes individuālajai meistarībai, amatam; tagad var precīzi noteikt, kurš kurpnieks šuj labākos zābakus, bet ir neiespējami izspriest, kurš „laikmetīgais mākslinieks” taisa labāko „laikmetīgo mākslu”. Ar to es domāju spriešanu no tā dēvētā „profesionālā viedokļa” – proti, no viedokļa, kas balstīts skaidrā vērtēšanas sistēmā. „Laikmetīgā māksla” nav ne noteikts mākslas „žanrs”, ne „mākslinieciskais virziens” un pat ne „periods mākslas vēsturē”. Ja mēs runājam par patiesu „laikmetīgo mākslu”, nevis vienkārši „mākslu, kas eksistē šodien”, tad tā galvenokārt – vismaz par 98 % – ir domāšanas veids, turklāt ne tikai mākslinieciskas domāšanas. Tā ir sociāla domāšana, kas „strādā” ar sociālo materiālu un cenšas panākt sociālu iespaidu. „Mākslinieciskais”, pats priekšstats par „skaistumu” ir diezgan vecmodīgs – tas ir tikai viens no instrumentiem, ar kuriem var operēt šāda veida domāšana un tajā balstītās darbības. Tādēļ mēs, protams, varam novērtēt „laikmetīgās mākslas” objekta „skaistumu”, bet tas nebūt nav obligāti. Līdz ar to tiem nelaimīgajiem, kas iekļauti visdažādāko mākslas prēmiju žūrijās, klājas plāni. Pirmkārt, viņi tīri formāli nevar lietot visnekļūdīgāko novērtēšanas principu: „patīk/nepatīk”. Es nekad mūžā nenoticēšu, ka nopietniem un talantīgiem cilvēkiem, kuri sēž dažādās žūrijās, tiešām patīk tas, par ko viņi māksliniekam piešķir laurus. Vairākus no šiem cilvēkiem es pazīstu un par viņu gaumi nebūt nešaubos. Nē, viņiem nepatīk. To, starp citu, apliecina arī mana personīgā pieredze. Dažus gadus es pavadīju kādā krievu literatūras prēmijas žūrijā – un neviens no sacerējumiem, par kuriem es balsoju, manī neizsauca ne mazākās simpātijas. Mani vadīja citi, cildeni un sabiedriski noderīgi – kā man toreiz likās – apsvērumi. Otrs apstāklis. Tas ir acīmredzami: prēmijas bieži piešķir „savējiem”, „pa blatu”, personisku attiecību, neformālu apstākļu un tā tālāk iespaidā. Pie tā ilgāk nepakavēšos – tāpat viss skaidrs. Un visbeidzot... visbeidzot, prēmijas mākslā piešķir... nu, apmēram par to pašu, par ko piešķir Nobela prēmijas. Par visu labo un pret visu slikto. Un šis princips nemaz nav tik aplams, kā izskatās. Nezinu, kā tu, dārgo lasītāj, bet es neesmu pret „labo” – un sapņoju par tā uzvaru pār „slikto”. Ja kaut kāda Tērnera balva ļaus veikt kaut vienu kārtīgu belzienu pa mūsu pasaules entropiju, apturēt mēra sajūtu zaudējušus nekauņas, novirzīt bendes nazi no notiesātā kakla –, tad „laikmetīgās mākslas” misiju varētu uzskatīt par izpildītu. Diemžēl tas nekad nenotiks. Neviena grāmata uz pasaules nav apturējusi Trīsdesmitgadu karu vai genocīdu Ruandā. Neviena mākslas perfomance vai konceptuāls objekts nav padarījis Sīrijas bēgļa dzīvi labāku, bet kāda ideoloģiski uzlādēta slepkavas ieilgušo eksistenci – ļaunāku. Māksla mūsu pasaulē nemaina neko – lai vai kā tā censtos radīt iespaidu, ka maina. Māksla, ja vien tā ir īsta, rada citu pasauli, vēl interesantāku nekā mūsējā, – lai gan tā izliekas, ka par tamlīdzīgiem niekiem neinteresējas. No iepriekš teiktā var izdarīt tikai vienu secinājumu. Prēmijas jāpiešķir ikvienam un par jebko. Un ar jebkādu pamatojumu. Ja pēkšņi kāds rakstnieks vai mākslinieks ne no šā ne no tā saņems patīkamu naudas summu un savas 15 slavas sekundes (uz neko vairāk viņiem Džastina Bībera un „Troņu spēļu” pasaulē nevajag cerēt) – tas taču ir lieliski! Par to ir tikai jāpriecājas. Galu galā varētu pat īstenot, lūk, šādu globālu mākslas projektu: izvirzīt mērķi piešķirt kaut kādu prēmiju katram uz zemes dzīvojošam rakstniekam un māksliniekam. Šo prēmiju pamatojumiem vajag mobilizēt nejaušo frāžu ģeneratoru – tas nekad neatkārtojas. Un pēc visu pašlaik dzīvojošo apbalvošanas jāķeras klāt visu mirušo mākslas darboņu prēmēšanai. Darba gaitā daudzi laureāti nokļūs tajā saulē, un tas ļoti atvieglos otrā etapa uzdevumu. Un vispār retrospektīva apbalvošana ir ļoti vērtīga nodarbe, kas daudz ko noskaidro. Teiksim, varētu piešķirt Tērneram Tērnera prēmiju. Kandinskim – Kandinska. Dantem – Dantes prēmiju. Andrejam Belovam – Andreja Belova prēmiju. Gogolim – prēmiju „Deguns” (HOC). Tolstojam – „Jasnaja Poļana” prēmiju. Vai arī visu samaisīt: Tērneram – Kandinska prēmiju, Tolstojam – Andreja Belova prēmiju, Dantem – prēmiju „Jasnaja Poļana”. Tātad – ķeramies tik pie lietas. Tulkojusi Inga Bunkše 1 Viņa pievelk gluži kā sieviete Viņa mīlējas gluži kā sieviete Un viņa alkst gluži kā sieviete Bet salūst kā skuķis mazs (Šeit un turpmāk citētās rindas atdzejojis Jānis Elsbergs.) 2 Katru rītu celdamies es nomirstu mazliet Knapi varu kājās nostāvēt (uz sevi paskaties) Spogulī skaties un kliedz Kungs, ko tu ar mani dari? 3 Ja tu pārdomāsi, priekšroka ir man Mīļais, esmu brīva vēl Mēģini ar mani (Latviešu gramatika te nepieļauj bezdzimtes tulkojumu, par ko runā autors. ABBA dziesmā soliste ir sieviete. – J. E.) 4 Mīla ir mīla sanāksim kopā Mīla ir brīva tā mūžam ilgst Brīva ir mīla mana artava Slava seksa revolūcijai Mīla ir mīla pasaule vienota Mīla ir brīva ai kā man tas tīk Brīva ir mīla mūsu konstitūcija Slava seksa revolūcijai | |
| Atgriezties | |
