VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zelta putekļi Rasa Jansone | |
 Jana Kukaine Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte „Neputns”. Rīga, 2016 Dizains un makets: Ingrīda Pičukāne 240 lpp., mīkstais sējums ISBN 978-9934-512-97-1 | |
| Janas grāmatu „Daiļās mātes” ļoti gaidīju un mēģināju par to stāstīt visās iespējamās un, jāatzīst, arī neiespējamās vietās. Es nepretendēju uz izvērstu vai racionālu šīs grāmatas analīzi – pat gribēdama es to nespētu. Ja Virdžīnija Vulfa kādā no esejām nosauca sevi par „sapņu diletanti, skribenti, ne šo, ne to”, tad kādas gan ir manas izredzes? Tās pašas vecās – manas piezīmes nebūs nekas cits kā vien klaji emocionāls un subjektīvs (es uzmetu aci Janas grāmatas vāciņam, to rotā vārds „subjektivitāte”) vēstījums. Iespējams, ka man ir izsniegts tāds kā savdabīgs uzticības kredīts, ko kādu brīdi varu tērēt, – ja reiz „Studija” mani aicina rakstīt par grāmatu, kas tālu pārsniedz vizuālo mākslu aprakstoša vai interpretējoša teksta robežas. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk un aicinājums rakstīt vēlreiz raksturo ļoti šauro cilvēku loku Latvijā, kas mēģina darboties feministiskas mākslas diskursā, – Jana savā grāmatā piemin arī manus darbus. Kad interneta vietnē amazon.com pirku un vēlāk šķirstīju grāmatas ar nosaukumiem „After the Revolution. Women Who Transformed Contemporary Art” (2007) vai „The Reckoning. Woman Artists of the New Millennium” (2013), brīnījos. Kad izlasīju, ka 2007. gads Amerikā bija feministiskās mākslas gads, brīnījos vēl vairāk. Nevarētu teikt, ka es skumu. Nedomāju, ka vizuālajai mākslai un tās radītājiem Latvijā pēdējos 25 gados ir klājies īpaši viegli (ja neticiet, noskatieties Haralda Matuļa interviju Satori.lv), tomēr vienmēr ir bijusi kāda pavisam slepena, mūžīga andergraunda māksla, kam nebija pat sava stāstiņa. Protams, varētu teikt – bikla māksla, „bērnu autiņu” māksla, pati vēl autiņos; par ko gan tur stāstīt, lai pieņemas prātā un valodā, un tad jau varbūt – kaut kad, kaut kā. Arī mākslas teorija par šo tā saukto „sieviešu mākslu” īpaši nebēdāja, bet – paradoksālā veidā – pastāvēja dažādi pašu mākslinieču vai mākslas pasaulē iesaistīto sieviešu viedokļi. Piemēram – lai Latvijā sieviete māksliniece „izsistos”, viņai ir jāstrādā nesalīdzināmi smagāk un neatlaidīgāk kā vīrietim. Vai – muzejā varot tikt tikai pa „vīra līniju”, bet arī tad ļoti reti... Vai tās būtu mitoloģizējušās blēņas, ar kurām sievietes dalījās atvainojoties un jokojot – bez mazākā pieļāvuma (un bailēm), ka šāds viedoklis varētu tikt izskatīts kā aktualizējamai problēmai atbilstošs, piemēram, kādā nopietnā publikācijā? Tās bija virtuves sarunas. Mēs visas zinām, ka mazliet nav lāgā, bet te nu mēs esam. Un tāpēc – saņemamies. Un tad vēl šaubas, kas neizbēgami pavada katru mākslinieku, vienalga, vīrieti vai sievieti vienalga par kādu problēmu vai kosmosu reflektējošu. Varbūt es kaut ko daru ne tā – nepietiekami izteiksmīgi, nepietiekami izvērsti, nepamatoti, nepārliecinoši –, ja reiz mani darbi ne tikai retās grupas izstādēs, bet pat personālizstādēs – gadiem rīkotās, tostarp krīzes apstākļos – paliek bez mazākās atsauces presē, kas tomēr regulāri atspoguļo vizuālās mākslas notikumus Latvijā? Nu, jāsaņemas. Jāsaņemas atkal, viss ir mūsu pašu rokās. Un tikai galēja klusuma brīžos galvā pazib nodevīgais „un ja nu ne?”. Ja nu patiešām pastāv kāda caurspīdīga siena, kas rada ilūziju, ka tu esi klātesoša un pat gaidīta, bet patiesībā katrs tavs solis atduras pret vēsu stiklu. Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka savu darbu „Sieviete, kas tev iekšā?” es gadiem nespēju uzlūkot bez zaudējuma un sakāves izjūtas. Patiesībā gadiem es uz to nespēju paskatīties vispār. Un tās nebija liegās skumjas „ak, jaunība...” garā, kas pārņem, uzlūkojot, piemēram, novecojošo, bet nemainīgi spožo The Cure solistu Robertu Smitu, draudzīgi piemiedzot ar aci gan viņam, gan sev un nodomājot: „Paskat tik. Panki nemirst, tikai apveļas un sāk vēl mazliet vairāk dzert.” Un toreiz jau nebija tā, ka es būtu jutusies kā cīnītāja, kas iznākusi arēnā ar liesmojošu abpusgriezīgu zobenu rokās. Tomēr to, ka jebkurš no manis iedomātajiem zobeniem būtu kļuvis par salauzītu plastmasas karotīti, šodien atklāj tieši Janas grāmata. Man toreiz bija tikai aptuvena nojausma par „karalauka” mērogiem un tā vēsturiskajām saknēm. Tieši to Jana izdara savā darbā – raitā, viegli lasāmā valodā skaidrojot feminisma teorētiķu tekstus (vēl arvien ir pārsteigums redzēt šos vārdus latviskotus: Jūlija Kristeva, Lūsa Irigaraja (vai Lisa Irigarē – Jana norāda divus variantus), Adriena Riča, Airisa Meriona Janga utt.), viņa atklāj sazarotu, vēsturiski iedibinātu „dabīgo” kārtību, kas paredz un attaisno reizēm neslēpti naidīgu, reizēm ignorējoši izslēdzošu attieksmi pret sievietes ķermeni un tajā notiekošo – mēnešreizēm, seksualitāti, dzemdībām, menopauzi. Jana ļoti dzīvi attēlo „sievišķās pieredzes devalvācijas” ikdienišķumu, līdztekus filozofiskai teorijai citējot, piemēram, žurnālu „Ieva”. Tekstā ir daudz dzirkstījošu, patiešām asprātīgu salīdzinājumu – glezniecības kanonā iestrādāto Mātes Marijas tēlu Jana salīdzina ar „savdabīgu burvju nūjiņu, ar kuras palīdzību rodas brīnums”, savukārt grūtnieces ķermeni viņa apraksta kā „muciņu”, kas ir daudz trāpīgāks salīdzinājums par ginekoloģijā ierasto aicinājumu sievietei būt cēlai arī gaidībās, mācoties no dabas un kļūstot kā gulbim. Metafora „zelta putekļi” (Jana to izmanto vienā no nodaļas virsrakstiem) manā lasītājas pieredzē, pateicoties jau minētajam Vulfas tekstam, līdz šim saistījās ar asu, nervozu (un, protams, sievietes) intelektu, kas klīst nomaskētos, bet pavisam reālos karalaukos. Māksliniece Eva Vēvere savas instalācijas „9 lietas” aprakstā šo metaforu lieto pavisam citādā nozīmē – tas ir brīdis, kad sievietei tikko piedzimis bērns un viņa reflektē par grūtniecības laika ritējumu – vienlaicīgi ļoti lēnu un ļoti ātru. Es nezināju, ka Latvijā ir šāds mākslas darbs. Pirms Janas grāmatas izlasīšanas manu nezināšanu varētu nodēvēt par traģikomisku – vēl jo vairāk tāpēc, ka pati 2012. gadā piedalījos Survival Kit 4 „downshifting” festivālā, kurā Eva izstādīja šo instalāciju. Jana piedāvā nosvītrot salikteņa „traģikomisks” otro daļu, atstājot tikai pirmo un atsedzot dažāda līmeņa izvērstus fonus, kur šim vārdam izcelties. Tomēr „Daiļās mātes” nekādā gadījumā neaprobežojas ar šo „traģisks”, gluži otrādi, – vislielākais pārsteigums grāmatā ir tās nolīdzinošā un mierinošā iedarbība lappusēs, kurās Jana atklāj „zelta putekļu” mirkļus, – piemēram, Airisas Jangas esejas „Pieredze ar krūtīm” fragmentā 86. lappusē vai Janas aprakstā par Andas Bankovskas polaroīda fotogrāfiju „Vidus” pašās grāmatas beigās – un, protams, arī fotogrāfijā ar izšuvumu uz grāmatas vāka, kura autore ir māksliniece Ingrīda Pičukāne. Mana meita, grāmatu aptaustot, teica: „Tas ir tik ir tik maigi – it kā tev lēni kostu gliemezītis.” | |
| Atgriezties | |
