VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vientulības fenomens Andra Silapētere Kate Krolle. „Es varētu būt citur” Peldošais mākslas centrs „Noass” 19.08.–09.10.2016. | |
 Kate Krolle. Skats no izstādes „Es varētu būt citur”. 2016 Foto: Vārds Uzvārds | |
| „Es varētu būt citur” ir Kates Krolles otrā personālizstāde, par kuru māksliniece arī ir izvirzīta Purvīša balvai 2016. gada trešajā ceturksnī. Izstādi es apmeklēju divas reizes, taču abas – bez mērķa to recenzēt. Aicinājums par to uzrakstīt nāca vēlāk, bet, pirms piekritu, mirkli minstinājos, jo prātā bija mana divējādā šīs izstādes pieredze. Pirmo reizi izstādi apmeklēju neilgi pēc tās atklāšanas, otro – pirms slēgšanas. Pirmajā apmeklējuma reizē mani pārņēma tāda kā maza neapmierinātība. Krolle bija izmantojusi dažādas izteiksmes formas, un tās visas šķita mazliet pašmērķīgas: vienā no „Noasa” zālēm bija ierīkots baseins, citās bija skatāmi temperatūras jutīgi zīmējumi un ūdens, kas „gāzās” kuģa tilpnē. Tomēr katram no instalējumiem piemita intensīva noskaņa un tie atstāja spēcīgu iespaidu. Kādu brīdi vēl sēdēju turpat uz AB dambja, vēroju Rīgas panorāmu, domāju par redzēto un lasīju citātu no Hermaņa Heses „Sidhartas”, ko māksliniece piedāvāja izstādes apmeklētajam kā „vēstuli draugam” paņemt arī līdzi. Otrreiz uz izstādi apzināti devos ar mērķi iepazīt to kā vienu veselumu, nekoncentrējoties uz atsevišķiem izteiksmes medijiem. Pārliecinājos, ka piedāvātais „Es varētu būt citur” scenārijs ir pārdomāti konstruēts, vedot skatītāju no vienas sajūtas pie citas, un pieņēmu, ka manu iepriekšējā apmeklējuma „vilšanās” sajūtu patiesībā noteica paviršā attieksme pret dažādajām izteiksmes formām, kas manā apziņā nevienojās kopējā skanējumā un neļāva nonākt pie vienotas izstādes izjūtas. Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kas man bija svarīgākais Krolles sniegumā es, pirmkārt, izstādi varētu raksturot kā skatītāju aktīvi iesaistošu – to noteica pārdomāti izvēlētā izstādes norises vieta, atšķirīgo mediju lietojums un to dažādā iedarbība uz skatītāja jutekļiem. Krolles radošo darbību raksturo nemitīga sevis izaicināšana un jaunu izteiksmes formu apguve, un arī šoreiz darbu tehniskajos risinājumos varēja nolasīt vēlmi atrast aizvien „jaudīgākus instrumentus” ieceres paušanai. Krolle abas „Noasa” ēkas bija piepildījusi ar piesātinātu noskaņu, kas atklājās vairākos tehnoloģiski atšķirīgos instalējumos, kas bija tapuši īpaši šai vietai, pievēršoties vientulībai un tās dabiskumam cilvēka esamības kontekstā. Vientulībai ir dažādas izpausmes, un katrs to caur bailēm un ilgām piedzīvo atšķirīgi – vai nu vairoties no sastapšanās ar to, vai, gluži pretēji, – apzināti meklējot to kā sava veida pašsaglabāšanās formu. Krolle raksta: „Vientulība ir dzīvniecisks instinkts.” Viņai vientulība ir svarīga kā dabiska pieredze un sevis piedzīvošanas stāvoklis cilvēka dzīvē. Jau iepriekšējos darbos un performancēs Krolle pievērsusies cilvēka instinktiem, dabiskajām alkām un nepieciešamībām, un šo izstādi varētu raksturot kā poētisku pētījumu, piedāvājot atšķirīgas sajūtu iespējas, kādās ietverams un piedzīvojams vientulības fenomens. Bet šajā gadījumā pētījuma forma kalpoja gan mākslinieces piedāvātajiem informācijas apguves scenārijiem, gan caur tiem meklējot atgriezenisko saiti – proti, pētot, kā šajās situācijās „iejūtas” un tās līdzpārdzīvo izstādes apmeklētāji. Apzinot galerijas telpu dažādo raksturu, Krolle katru darbu bija iecerējusi un veidojusi konkrētai videi, maksimāli izmantojot tās potenciālu un, šķiet, vietām tai arī pakļaujoties. Varētu pat sacīt, ka „Noasa” telpas tika izmantotas kā viens no būtiskākajiem instrumentiem izstādes vadmotīva un ap to eksistējošās noskaņas izvēršanai, teju ar scenogrāfisku domāšanu panākot atmosfērisku noslēgtības sajūtu spektru. Te savstarpēji mijiedarbojās gaišākās zāles ar tumšākajām, tāpat asociatīvi iespaidoja ar mitrumu piesūkušās sienas, izjūtas paspilgtināja stāvās metāla kāpnes, kas noved uz galerijas zemākajiem stāviem, un pati izstāžu telpu atrašanās uz ūdens iemiesoja nevainojamu disbalansa ilustrāciju. Tā kontekstā izstādes darbu ansamblis – smalkie zīmējumi, video un jau iepriekš pieminētais baseins un ūdens gāšanās tilpnē – varēja rezonēt ar katra apmeklētāja individuālo pieredzi, katrā izstādes epizodē ļaujot piedzīvot citu noskaņu. | |
| Atgriezties | |
