VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rūtainais avangards Eduards Dorofejevs Maija Kurševa. „Rūtainā kārtība” Galerija „Māksla XO” 29.09.–25.10.2016. | |
 Maija Kurševa. Skats no izstādes „Rūtainā kārtība” „Noslīdēšana I” (animācija). „Noslīdēšana II” (ieprogrammēts printeris). 2016 Foto: Renārs Derrings | |
| No Maijas Kurševas kā spontāni daudzpusīgas mākslinieces nekad nezini, ko gaidīt. Te viņa veido instalācijas, te parādās kā komiksu autore, te atgriežas pie savas iecienītās sietspiedes tehnikas un vēl paralēli strādā grafiskajā dizainā, ilustrācijā un ielu mākslas žanrā. Brīvi laipojot starp mākslas disciplīnām, tomēr saglabājas būtiski viņas daiļrades aspekti – grafiskā vizuālā domāšana un paradoksālā veidā apvienots analītisks un iracionāls izvēlēto tēmu tvērums. Viņas pieeja mākslai ir dziļi antigleznieciska – bez negatīvām asociācijām, bet kā pretstats mākslai, kurā dominē pārdomāti krāsu salikumi un sajaukumi, refleksijas par attiecībām ar gaismu un iluzoru telpu, formāta ierobežojumi un krāsas triepiena estetizēšana. Tas nenozīmē, ka Kurševas darbi ir emocionāli „bezkrāsaini”. Drīzāk otrādi. Viņas tēli ir spēcīgu, ļoti bieži destruktīvu emociju paudēji, absurdu situāciju varoņi, kas cieš no neatrisināmām eksistenciālām domām vai to trūkuma. Izstāde „Rūtainā kārtība” bija netipiski kārtīga un arī neparasti rūtaina. Vienā izstādē bija apvienoti vairāki mākslas žanri – sietspiede, kolāžas, objekti un animācija. Bet visam pamatā atkal bija apzināti izvēlēta analītiskā pieeja, kas sākas ar pašierobežošanu. Māksliniece sev kā izejmateriālu bija atstājusi tikai dažāda izmēra un krāsas rūtainu papīru. No šīs ģeometriski precīzās substances tapusi vesela sērija grafisku darbu, kuros mēs varējām saskatīt ikdienas norises mākslinieces darbnīcā tajā brīdī, kad statiskuma un pārdomu periodu („It kā nekas nenotiek”, „Garlaicība”) nomaina rosīšanās un darbošanās („Tad, kad”, „Mērķtiecīga darbošanās”). Skatoties uz šiem darbiem, radās iespaids, ka tie tapuši mehāniski, ar kāda nezināma algoritma palīdzību, kas trīsdimensionālu pasauli pārvērš kolāžā, kura salīmēta no rūtainas burtnīcas gabaliņiem. Tomēr, atmetot šo domu un skatoties, kā Kurševa kārtojusi rūtiņu kaudzes gan plaknē, gan galerijas baltajā telpā, kuras stūrī stāvošais printeris arī laiku pa laikam uzražoja kādu rūtainu lapu, pārņēma nojauta par mūsu pasaules bezgalīgo kārtību un tām neierobežotajām iespējām, ko tā sniedz katram no mums. Rūtiņas pārvēršas par režģa metaforu, kas telpu strukturē, organizē, aizpilda, bet nepieblīvē ar matēriju, saglabājot rūtaino gaisīgumu. To pašu var teikt par domāšanas telpu, ja to pielīdzinām rūtainai bezgalībai, kurā jebkuras kārtības sabrukums veido aizvien jaunu struktūru. Rūtiņas skrien ārpus lapas formāta, tās aizskrien un atgriežas kā reāls kustīgs attēls arī animācijā (to māksliniece demonstrēja blakus telpā), lai mūsu uztvere, šķiet, ne uz mirkli neapstātos un nesastingtu vienas rūtiņas slazdā. Kā nosaukt to, ko dara Maija Kurševa, it kā spēlējoties ar rūtainiem papīriem? Šķiet, ka domas par laikmetīgu zīmējumu aizvedušas viņu līdz avangardistiskai koncepcijai 20. gs. sākuma izpratnē. Kurševas antigleznieciskā pieeja turpina risināt fundamentālu problēmu, kas saistās ar ilūzijas un realitātes attiecībām. Glezna tradicionālajā izpratnē ir kaut kas sev neidentisks, jo tā rāda mums kaut ko citu, pati tajā pilnīgi izkūstot kā reāls priekšmets un atstājot savā vietā tikai ilūziju par realitāti. Tomēr pasaules izzināšanas procesā zinātne mums parādījusi, ka drīzāk pati realitāte ir ilūzija, aiz kuras atrodas atomi, tukšums, enerģijas, matemātiskas formulas un cita veida kārtības. Iekšējā struktūra kļuvusi par patieso realitāti. Tādā situācijā analītiskā māksla, kas redz pati savu struktūru un savu vietu pasaulē, var sniegt daudz skaidrākus priekšstatus. Uzmanības centrā nonācis tas, kas atšķir mākslu no visām citām lietām, – proti, pašas gleznas kā priekšmeta konstruktīvās īpatnības. Pirmie to parādījuši jau avangarda mākslinieki, un Maija Kurševa izstādē „Rūtainā kārtība” zināmā mērā turpinājusi šo tradīciju runāt nevis par ilūzijām, bet par darba struktūru, par domāšanas procesu, par jaunrades mirkļiem un arī par to, kas notiek, kad nekas nenotiek, bet šķiet, ka bezgalīgā tagadnes mirklī top vēl neeksistējoša struktūra un ģenerējas jaunas idejas. Tāds darbs var turpināties bezgalīgi. | |
| Atgriezties | |
