VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Leģenda un interpretācijas Aiga Dzalbe Džemma Skulme, Ojārs Ābols, mākslinieku apvienība „Klīga” Kopizstāde "Klātbūtne" „Rīgas mākslas telpa” 10.09.–23.10.2016. Džemma Skulme. „Krāsas garša” Mākslas stacija „Dubulti” 27.09.2016.–02.01.2017. | |
 Džemma Skulme. „Galds” Kartons, akrils. 122 × 120 cm. 2016 Foto: Inga Bunkše | |
| Šoruden Džemmas Skulmes zīmē notikušās izstādes uztveramas ciešā saiknē ar viņas 90 gadu jubilejas maratonu, kas jau pērn aizsākās ar iespaidīgo personālizstādi Marka Rotko centrā Daugavpilī (27.11.2015.–17.01.2016.) un šogad turpinājās fonda „Mākslai vajag telpu” (MVT) Vasaras mājā, kur jaunie mākslinieki, turpinot katrs savu radošo ceļu, augu vasaru veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi saspēlējās ar Džemmas Skulmes daiļradi. Tādējādi gleznotājas vārds tika nemitīgi aktualizēts un spodrināts, viņa pati nenokāpa no mediju skatuves, tomēr iedziļināšanās viņas domās un darbos īstenojās nosacīti, biežāk egocentriski vai nejauši eksperimentāli, nevis aizrautīgi pētnieciski. Uz šī fona abas šoruden sarīkotās izstādes sevi apliecinājušas kā novatoriskas un nobriedušas. Dubultu stacijā vēl līdz jaunā gada sākumam aplūkojamas Džemmas Skulmes jaunākās gleznas, kuras papildina izstādes kuratores Ingas Šteimanes intriģējošais pētījums, gleznās ielūkojoties dziļāk un skrupulozāk nekā mūsdienu vizuālajā mākslā parasti pieņemts. Savukārt „Rīgas mākslas telpā” pirmo reizi vēsturē tika īstenota dzīvesbiedru Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola kopizstāde, kuras personiski izjusto tēlu jaunā kuratore Luīze Lismane un apvienība „Klīga” bija balstījušas apziņā par radošu darbību kā permanentu haosu. „Mākslas stacijas „Dubulti”” pirmajā stāvā eksponētie Džemmas Skulmes jaunākie darbi skatītājus sagaida enerģētiski blīvā slānī, tie ir vitāli un aktīvi darbojas uz skatītāju maņām (ne velti izstādei dots nosaukums „Krāsas garša”). Septiņpadsmit gleznās māksliniece atgriežas pie fundamentālām vērtībām – kā zeme, saule – un vienlaikus reaģē uz šodienas vizuālās valodas pārmaiņām. Otrajā stāvā līdzās 2015. gadā neodadaistiski bērnišķīgi gleznotajām princesēm un karalienēm izvietotas vēl agrāk tapušas kolāžas – „Kariatīdes”, „Putnubiedēkļi”, „Vēstures piezīmes” –, ko Inga Šteimane ir uzlūkojusi par līdz šim nenovērtētu kopumu mākslinieces daiļradē, tādēļ pievērsusies to gluži vai arheoloģiskai izpētei. Šos 1982.–2012. gados tapušos darbus kuratore izceļ kā konceptuāli vienotas kompozīcijas (koncepcija – izmantot to, kas ir mājās, domās un acu priekšā), kas „būvē tiltus starp Latviju un pasauli, starp dažādos avotos un laikos izkaisīto latvisko identitāti, kā arī kļūst par autores simbolisku tiltu no padomju laikiem uz neatkarību”. Šāds kuratores atrasts ceļš ļauj izstādes skatītājiem izsekot mākslinieces asociāciju plūsmai, bet veidotājiem – izstāstīt gleznām paralēlus stāstus par Džemmas Skulmes personību un dzīvi, piecās vitrīnās iekļaujot viņas senču albumu, autentiskus domu pierakstus, dažādus izteiksmīgus artefaktus ar šarmanti vēsturisku auru un mākslinieces kā aizvien harismātiskas sabiedriskās dzīves līderes fotoalbumu. Arī „Rīgas mākslas telpā” skatāmā izstāde „Klātbūtne”, neraugoties uz gluži vai traumatisku pirmo iespaidu, radīja pārliecību par rūpīgu iedziļināšanos un vēlmi atrast novatorisku, aizraujošu un īstenībai maksimāli pietuvinātu interpretāciju. Tā bija balstīta eksperimentālā pieejā, mākslinieku apvienībai „Klīga” (Līva Rutmane, Klāvs Upaciers, Inga Ģibiete) kopā ar Džemmu Skulmi savā garā ļaujot „izdzīvot” un „pārapdzīvot” Ojāra Ābola daiļradi. Izstāde bija veidota scenogrāfiski izteiksmīgi – lielajā zālē kā pēc eksplozijas blīvā slānī mētājās un karājās saburzītas, sašķaidītas driskas, kurās ielūkojoties varēja atpazīt detaļas no Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola radošā gara. Šis „bardaks”, kas tēlaini simbolizēja kreatīvo sadzīvi vai vielu, no kuras dzimst idejas, ieskāva gatavos darbus – lielisku, kompaktu mākslinieku pāra 1953.–1983. gadu gleznu ekspozīciju. „Klīgas” darbi bija pakārtoti klasiķu gleznām kā čaula kodolam. Šādā rakursā raugoties, „Klīgas” pienesums bija gan Ojāra Ābola viedo tekstu aktualizēšana (to fragmenti milzu izdrukās vīdēja pie sienām un skanēja gleznu tuvumā), gan jaunu nianšu atrašana un izcelšana viņa gleznās, gan arī pamatīga diskutēšana ar dzīvesgudro mākslinieci (sarunas fiksētas video un teksta formātos izstādes katalogā). Viņu pieejas dzīvei un mākslai šķiet pilnībā pretējas, bet tieši tur – tolerantā atšķirīgu viedokļu samērošanā – rodas patiesība. Lūk, mazi izvilkumi no sarunas: „K.: Mēs neko neizbrāķējam, nekad, nekad. (..) Mēs jau pilnīgi skaidri tagad zinām, ka tas viss pēc tam tiks iznīcināts. (..) Dž. S.: Jūsu princips ir pareizāks. Man ir mans, bet kopā diez ko mums neiet. Es mēģinu kaut ko savilkt, tomēr kaut kā harmonizēt. Nē, jūs atkal otrādi. Nu, tā ar’ var būt. Un tad, tā sakot, šīm divām lietām, diviem principiem jaucoties, galu galā kaut kāda taisnība rodas. No tās izjaukšanas. Rodas tāda vajadzīgā destrukcija jeb tā vajadzīgā opozīcija, kas ir barotne tai realitātes meklēšanai (..).” | |
| Atgriezties | |
