VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ideālisti | |
| Gan numura tēmas, gan intervijas netiešā ierosinātāja bija mākslinieka Kristiana Brektes (1981) jaunā izstāde „Arsenāls”, kurā viens no galvenajiem motīviem ir nāve. Tādēļ uz sarunu aicināju pašu Kristianu un kultūrantropoloģi Annu Žabicku (1988), lai pajautātu, ko jauniem cilvēkiem mūsdienu sabiedrībā nozīmē nāve un kāpēc viņi par to interesējas. Biju gatavojusies „gotiskas” vai vismaz melanholiskas ievirzes sarunai, bet tā izvērtās pavisam citāda. Varētu pat teikt – pozitīva, ja vien šis jēdziens nebūtu degradējies ar neskaitāmo think positive un amerikānisko smaidiņu lietojumu. Žabickas pozitīvisms sakņojas patiesā ticībā cilvēka dabas apliecinošajam spēkam, kuru ar saviem darbiem no patīkamās komforta snaudas modina Brekte. Inga Bunkše | |
 Kristians Brekte. Жопа. Neons. 180 × 60 cm. 2016 Foto: Modris Svilāns | |
| I.B.: Izstādē Danse macabre Medicīnas muzejā bija iespēja padomāt, ko tu gribētu, lai ar tavu ķermeni dara pēc nāves – atvēl zinātniskiem pētījumiem, ziedo studentu mācībām anatomikumā, izmanto kā donoru vai apbedī. Ko izvēlētos jūs? A.Ž.: Es esmu parakstījusi dokumentu, ka manu ķermeni var izmantot visos iespējamos veidos. Latvijā šī lieta pagaidām ir nesakārtota. Ir spēkā piekrišanas prezumpcija orgānu izmantošanai – tas ir, mēs katrs automātiski skaitāmies donori, ja vien neesam Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē iesnieguši dokumentu, ka neļaujam izmantot savus orgānus. Tomēr, nonākot attiecīgā situācijā, ārsti ievēro ētikas principus un, neraugoties uz to, ka varētu ātri glābt kāda cita cilvēka dzīvību, prasa tuviniekiem atļauju. Tāpēc iesniegums, ka atļauju izmantot sevi visu, ietaupa sekundes, minūtes. Latvijā gan dokuments, ko es parakstīju, ir pārāk vienkāršots. Tikai viena rindiņa – atļauju izmantot savu ķermeni pēc nāves: jā, nē, un viss. K.B.: Tavu galvu piešūs kādam citam cilvēkam. Tu būsi pirmā, kas piedalīsies šādā eksperimentā. A.Ž.: Kristians Brekte ņems un izmantos izstādei. K.B.: Galvas piešūšanai, man liekas, viss ir sagatavots. Gaida tikai, ka kāds motociklists paliks ar veselu galvu. A.Ž.: Ķirurgs Serdžo Kanavero ir entuziasma pilns, viņš sola, ka 2017.–2018. gadā to izdarīs. Tikai kas būs tā personība, kas šādas operācijas rezultātā sanāks? I.B.: Pētījumu lauks ne tikai mediķiem, bet arī māksliniekiem. K.B.: Kā galva sadzīvos ar citu ķermeni? Nevis medicīniski, bet psiholoģiski. A.Ž.: Kristian, ko tu izvēlētos? K.B.: Es tādu papīru neesmu parakstījis, bet, ja pēc manas nāves kāds orgāns tiktu lietderīgi izmantots, tad tas, protams, būtu labāk, nekā to visu vienkārši sadedzināt. Bet citādi es gribētu, lai manus pelnus izkaisa kaut kur kapos, nevis apglabā. Pēdējos gados, uzstādot kapos solargrāfijas (solargraphy) aparātus, es redzu, kā iznīkst vecie kapiņi, kapu kultūra, notiek pārapglabāšana. Kapu pieminekļi, kas nāk vietā mūsdienās, ir diezgan banāli. I.B.: Pastāsti par solargrāfijas projektu. K.B.: Mēs ar draugu Modri Svilānu uzstādām solargrāfijas aparātus: viņš – pamestās un sabrukušās baznīcas, kas mūsdienās jau ir retums, jo lielākā daļa ir vai nu atjaunotas, vai nojauktas, bet es – vecos kapos, kuru pēc 5–10 gadiem vairs nebūs. Skatos vecās kartes, meklēju šādus kapus visā Latvijā un uzstādu tur aparātus. Solargrāfija ir camera obscura paveids – melnas kastes sienā ir adatas izmēra caurumiņš, caur kuru attēls projicējas uz otras sienas, uz fotoemulsijas. Solargrāfija ir ilgāks process – kamera tiek atstāta uz vairākiem mēnešiem. Tagad mēs tās esam nolikuši uz diviem gadiem. I.B.: Vai solargrāfijās ir parādījies kaut kas mistisks, neizskaidrojams? K.B.: Ja arī ir, tad to var izskaidrot ar to, kā gaisma krīt vai ka ir uzkritis sniegs un uz kādām pāris dienām rodas atspīdums. Bildes jau ir tādas mistiskas. Var redzēt saules ceļu ziemā, kad nav lapu, un vasarā, kad lapas ir. Kaut kur sniedziņš uzkritis, tad nokusis, viss paliek bildē. Vienā attēlā divi gadi. Laiks ir atstājis savus nospiedumus. I.B.: Varbūt labāk būt nemirstīgiem? Ir teika, kas stāsta, ka cilvēki nogulējuši to dienu, kad Dievs dalījis nemirstību, un tāpēc viņi ir mirstīgi. K.B.: Nemirstīgu padara lietas, ko tu paveic dzīves laikā. Sapņot par nemirstību ir stulbi. Mirstīgums visam piešķir jēgu – tā izaug labība no sēklas, pēc tam to nopļauj, izcep maizīti. Visas lietas attīstās cikliski. Man ir tāda skaidra apziņa, ka manis un jūsu kaut kad nebūs, es to tā esmu pieņēmis, un man nav nekādu baiļu. A.Ž.: Viena versija ir, ka, ja mēs būtu nemirstīgi, tad nāvīgi nogarlaikotos. Dzīvotu ilgi, ilgi – teiksim, tūkstoš gadus – un vienā brīdī sasniegtu pārsātinātības slieksni, jo viss atkārtotos. Bet tam var arī iebilst. Es, lūk, katru dienu dzeru šo balto kafiju, bet katru dienu tā ir mazliet citādāka kafija, ir mazliet citādāki apstākļi, es pati esmu citāda un tādēļ šo pārgarlaikotību nemaz nevarētu sasniegt. Citi teiktu: nāve, iespējams, mūs padara... I.B.: Labākus? A.Ž.: Nē, tā nevis padara, bet tai ir potenciāls padarīt mūs labākus, jo mēs zinām, ka mirsim, un tas piešķir laikam, lietām, darbiem, ko mēs darām, vērtību. Es zinu, ka tas beigsies, un pie tā pieturos. Lai gan tik un tā mēs tik daudz laika pavadām pilnīgi nelietderīgi. | |
 Kristians Brekte. „Jātnieks melnā”. Fotogrāfija, autortehnika. 13 × 9 cm. 2016 Foto: no mākslinieka kolekcijas | |
| I.B.: Kristietība proponē, ka dzīvē jākrāj labie darbi, jo šķirošanas procesā tas noteiks, uz kuru pusi ceļš turpināsies. A.Ž.: Tas ir tiem, kas tic. Es, piemēram, neticu. Mana miesa sadalīsies vai arī tiks iemērkta formalīnā. Protams, tā ir dilemma. Kultūra manī saka, ka es gribētu šo kapu kultūru turpināt un gribētu tikt apglabāta, bet ētiķis manī ir jau izdarījis izvēli – sevis atdošanu. Šķirošana un labie darbi – es tos nekam neuzkrāju. Kad nomiršu, varbūt paliks kaut kādi nospiedumi no tā, ko esmu darījusi, bet man tas neko nenozīmēs, jo es neticu ne šķīstītavai, ne debesīm, ne ellei. Sanāk, ka labie darbi ir vērtīgi paši par sevi. Tagad, dzīves laikā. K.B.: Es arī laikam īsti neticu aizkapa dzīvei. I.B.: Vai cilvēkiem ir dvēsele? Kur tā paliek pēc nāves? K.B.: Tu domā, ka es varētu pārvērsties, teiksim, par vaboli? Vai iemiesoties jaunā Kristianā? A.Ž.: Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs uzskatām par dvēseli. Vai tā tiešām ir kaut kāda nemateriāla vienība, kas iemājojusi šajā ķermenī, čaulā? Es tam īsti nevaru piekrist. Es sliecos domāt, ka tā ir saistīta ar apziņu un apziņas veidošanos, ka tā tieši tāda ir vienīgā un tikai šajā ķermenī. Un, ja šis ķermenis nomirst, tad skaidrs, ka nomirst arī mana dvēsele un nekas nevar aizlidot projām, jo mēs esam vienoti. I.B.: No kurienes tā uzrodas tavā ķermenī? A.Ž.: Es nezinu, neirozinātnieki arī tagad plosās – no kurienes? Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Vadiņi kaut kādā unikālā veidā saslēdzas tieši manā galvā, tie droši vien ir kādi bioķīmiskie procesi, kas veido mūsu emocijas, to, kā mēs pieņemam lēmumus, un tā joprojām. Bet tas noteikti nav viss. K.B.: Man arī liekas, ka tas notiek radīšanas procesā un, kad pazūd ķermenis, arī dvēsele pazūd. Es vasarā taisīju kokli personālizstādei. Izvēlējos koka pagali, grebu, apstrādāju, pēc nedēļas uzvilku stīgas. Tad bija tāds rituāls, kurā „ieliek dvēselīti”, un kokle skan. Ir forša sajūta, ka no pagales ir radīts kaut kas jauns. Es pats to izdomāju un uztaisīju. Neiešu jau vienkārši nopirkt veikalā, ko kāds cits taisījis. Sūds par to, ka varbūt pēc gadiem trīsdesmit manu kokli kāds sadedzinās. Tad tā nomirs. I.B.: Tu tātad biji radītājs – tu radīji kaut ko, kas sāka skanēt, kam ir dvēsele. Bet tu varēji radīt arī kaut ko tādu, kas tikai pļerkšķ. Kurš tevī pašā ir to dvēselīti iepūtis? K.B.: Domāju, ka tikai vecāki. Tu pats pēc tam attīsties, tu vari izdomāt, kā tālāk sevi reproducēt. Es neticu nekādiem augstākiem spēkiem vai enerģijām. A.Ž.: Apmēram trešā daļa no dvēseles vai gara, vai kā mēs to saucam, piedzimstot sakombinējas no vecākiem, un divas trešdaļas veidojas no tā, kur un kādos apstākļos cilvēks aug, ko pieredz. I.B.: Vai jums dzīvē ir nācies saskarties ar kādu citādu, neizprotamu enerģiju? K.B.: Protams, laukos visu laiku. Pēkšņi atveras durvis, kaut kur kaut kas nokrīt, noskan. Var to saslēgt ar stāstiem, ka tajā istabā kāds ir nomiris, bet var arī tam nepiešķirt nozīmi. Kāds varbūt baidās, bet mani tas neietekmē, es mēģinu tās lietas uztvert nebaidoties. I.B.: Vai tev nav bijusi sajūta, ka mākslas darba ideja uzrodas nez no kurienes, pats nesaproti, kā līdz tai esi nonācis? Citreiz mākslinieki teic, ka idejas viņiem kāds atsūta „no augšas”. K.B.: Nē, manu mākslu ietekmē tas, kas ir apkārt. Nevar būt tā, ka tu divdesmit gadus vienkārši veģetē gultā un pēkšņi pie tevis atnāk ideja, ka vajag uzgleznot bildi. Mācies, glezno, esi šajā laikā un pēc tā arī taisi darbus. Es netaisu darbus par nākotni vai pagātni, bet par laiku, kas ir šeit un tagad. I.B.: Nāves tēma ir svarīga jūsu abu darba sastāvdaļa. Kā esat pie tās nonākuši, kāpēc? A.Ž.: Pēc izglītības esmu sociālantropoloģe un tā arī sevi uztveru. Mani gan personīgi, gan akadēmiski interesē viss, kas saistīts ar cilvēka veselību, īpaši garīgo; interesē, kā kultūra, apstākļi, pati medicīna ietekmē veselību, veselības uztveri, slimības uztveri. Tas, protams, iekļauj arī nāvi un miršanu. Sākumā šī tēma pie manis atnāca, un tad es to vienkārši paplašināju. Man visi prasa, kāpēc es pētu nāvi vai rakstu par nāvi, kāpēc lasu lekcijas par nāvi, jo tā laikam cilvēkiem liekas smaga tēma. Es redzu divas lietas, kas mani ietekmējušas. Mana pirmā saskare ar nāvi nebija traumatiska, kā to varētu iedomāties. Man bija kādi pieci gadi, kad nomira krusttēvs, neilgi pēc tam – vecvecmāmiņa Es toreiz ļoti skaidri apzinājos, ka tas ir viss. Skatījos uz zārkā guļošo cilvēku, kas aizgājis cienījamā vecumā, un zināju, ka tā mēs beidzamies un nekā cita nebūs. Pēc tam turpmākos 10–15 gadus mēģināju sevi pārliecināt, ka varbūt tomēr ir kaut kas vēl, ka viss ir mazliet sarežģītāk nekā tas, cik banāli un faktuāli tas izskatījās. Bet nonācu pie secinājuma, ka man, piecgadīgajai, tomēr bija taisnība: tā mēs beidzamies. Tas droši vien mani ietekmēja. Es bieži domāju par nāvi – tas ir tas lielais un neaizsniedzamais. Visu citu var aizsniegt. Tad es veicu pētījumu kādā pansionātā Rīgā. Es tur redzēju nāvi un vecumu, un vārgumu, un arī ļoti daudz dzīves un prieka, un to, kā tas mijas, un vienubrīd manī „noklikšķēja” atskārta, ka tas ir tas, ko es gribētu pētīt. Man bieži jautā: kā tev izdodas nebaidīties no nāves, to pētot? Un man vienmēr ir pretjautājums: kāpēc tu domā, ka es nebaidos? Es domāju, ka baidos; tās ir tās narcistiskās bailes par to, kā tas ir – nebūt. Mēs nespējam pat iedomāties nebūšanu kā tādu un, iespējams, šis ir veids, kā es tieku ar to galā. I.B.: Kā tu, Kristian, nonāci līdz šai tēmai? K.B.: Tā nav mana vienīgā tēma, un mana pieredze arī nav bijusi traumatiska. Cilvēkiem patīk iedomāties, ka esmu slims galvā. Vienkārši es apzinos nāves spēku, man patīk nāves spēks, par ko visi mīž, jo tā ir stiprāka. Man patīk, ka viņa ir man blakus. I.B.: Darbu sērijā ar nobrauktajiem suņiem un kaķiem tu pavisam tieši parādīji, ka nāve mums visiem ir blakus. Toreiz sacēlās milzīga ažiotāža. K.B.: Par to, ka Amerikā ir tāds mākslas žanrs roadkill, es uzzināju tikai vēlāk, kad biju jau iesācis bildēt tos nobrauktos zvērus. Es nebraucu ātri un, ja ieraugu foršu kompeni, apstājos un nobildēju. Bildes bija sakrājušās, un nodomāju izveidot atlasi. Sabiedrība no tā uztaisīja, ka es apzināti esmu braucis virsū dzīvniekiem, lai safočētu šīs bildes. Mani tas nedaudz pārsteidza. Kad redz uz ielas nobrauktu kaķi, nez kāpēc neviens pat virsū neskatās, brauc pāri. Paņem to kaķi aiz astes un noliec grāvmalā! Man jau patīk darīt tā, lai cilvēks mazdrusciņ aizdomātos par nāvi, kas mūsdienu ritmā tā kā pazūd. Reizēm šķiet, ka cilvēki absolūti nedomā. Paskatieties uz tiem, kas iet pa ielu, galvas nokāruši, apkārt neko neredzot. Tāpēc man patīk kristietība. Baznīca, lai pievērstu cilvēku uzmanību – arī to ļautiņu uzmanību, kuri nemācēja lasīt, – zīmēja superīgas bildes par to, kas būs, ja tu nonāksi ellē. Uzreiz visiem bija skaidrs: ellē ir briesmīgi, tur es negribu, gribu debesīs, tur ir forši, tur visi tusē. Tā bija tāda kā biedēšana. Tagad arī. Cilvēks ir tā nomuļļājies, jāpievērš viņa uzmanība. Es nesaku, ka es pildu kaut kādu funkciju, – daru to vienkārši tāpēc, lai cilvēki apstājas, padomā. Tāda tā jēga. I.B.: Tu teici, ka netici dzīvei pēcnāves, – un tomēr gribētu tam pievērst cilvēku uzmanību? K.B.: Tas nav par to, ka viņi nonāks paradīzē, dzers vīnu, mīlēsies un viss atkal būs kārtībā. Es domāju par to, ka katram dzīves laikā ir jāizdara kaut kas tāds, lai varētu mierīgi mirt. Kā senos laikos – sievietei ir jādzied, jāizklaidē, jāauklē bērns, jo čalis ies kapāties, sitīsies, sargās savu teritoriju, izdarīs savu, lai būtu kruti un forši nomirt. A.Ž.: Māksla nereti ir tā, kas atgādina par nāves klātesamību, par dzīves īslaicīgumu, pilda sociālo lomu, – kaut vai žanrs danse macabre – „nāves deja”. Tu vari būt augstmanis, bagātnieks, nabags, muļķis vai liekulis, bet mēris tevi nokaus tik un tā. K.B.: Man patīk teiciens, ka zārkam nav kabatu. Tas visu izsaka. A.Ž.: Jā, bet kristietiskās vērtības jau nav vienīgās, kas veido cilvēkos to, ko saucam par morāli. Arī Latvijas politiskajā telpā kļūdaini izskan, ka kristīgās vērtības ir tās, kas padara mūs par tikumīgiem un morāliem. Tas tā nav, cilvēki ir spējīgi noturēt morāli arī bez tām. Pēc Pirmā pasaules kara pamazām veidojās sekulārāka sabiedrība, jo cilvēki vairs nespēja izskaidrot, kāda ir Dieva loma tajā, ka vieni cilvēki masveidā pļauj otrus. Bija jāmeklē citi atskaites punkti. I.B.: Kas šodien sabiedrībā uztur spēkā šīs vērtības? A.Ž.: Mēs paši. Šis jautājums beigu beigās vienmēr noved pie tā, kāds cilvēks ir piedzimis – pat ne labs vai ļauns, bet vai viņš ir drīzāk miermīlīgs vai agresīvs, mīlošs vai spējīgs nogalināt. Viņš noteikti piedzimst drīzāk mīlošs – kaut vai tāpēc, ka tas nodrošina viņa paša izdzīvošanu. Lai cilvēks izdzīvotu, sadarbība ir daudz labāka forma nekā nogalināšana. I.B.: Dzīvnieku pasaulē izdzīvošanas instinkts liek pastumt malā visus pārējos. Lai izdzīvotu, ir jānovāc sāncenši. Kucēni nesadarbojas cīņā par mammas pienu, stiprākie vājākos pastumj malā. A.Ž.: Ja cilvēkam nogalināšana būtu saistīta ar izdzīvošanu, tad daļa pārkāptu šo šauro sārto līniju un izvēlētos agresiju, lai pasargātu sevi. Jo pretējā gadījumā jau būtu runa par upurēšanos. Bet es nedomāju, ka cilvēks ir piedzimis agresīvs vai ar tendenci nogalināt. I.B.: Kā tad ir ar bērniem, kas bieži vien var būt ļoti nežēlīgi? K.B.: Piedzimst cilvēki, nevis slepkavas. Cilvēks jau nav dzīvnieks, viņš domā. Arī no dzīvnieka – teiksim, suņa – var uztaisīt killeru vai mīlīgu radījumu, ko vest uz izstādēm. I.B.: Arī cilvēkam var iedvest, ka nogalināt ir viņa uzdevums – kā Islāma valstī. A.Ž.: Tā ir ļoti specifiska vide. Es nedomāju, ka, ja mēs paņemtu cilvēku no ielas un viņam teiktu – nogalini, tad viņš to spētu. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas būs pārkāpuši pāri tam morāles nospraustajam slieksnim, un jo dziļāk brikšņos, jo mazāk saredzi skaidrību. Bet tie ir apstākļi, kas mūs veido. Kā Kristians teica, arī no suņa var uztaisīt rīkļurāvēju vai pūkainu mīlulīti. Cilvēki šai ziņā ir ļoti līdzīgi, jo skaidrs, ka mēs kā sociālas būtnes tiecamies sekot citiem. I.B.: Tas nozīmē, ka šī sajūta mums, cilvēkiem, nav dota no dabas, bet mēs sekojam kaut kādiem paraugiem, audzināšanai? Tavā izstādē ir sietspiede, kurā redzams attēls no 1940. gadā Parīzē izdotas nacistu propagandas grāmatas par rasistisko audzināšanu Vācijā. Attēlā redzamie bērni dedzina grāmatas. Viņi arī seko kādam paraugam. | |
 Kristians Brekte. Jugend. Sietspiede. 200 × 150 cm. 2016 Foto: autora īpašums | |
| K.B.: Fotogrāfijā bērnu sejas ir briesmīgas – tā smīkņāšana, prieks. Viņi nesaprot, ko viņi dara. Pilna saprāta tur nav. A.Ž.: Mēs paši novelkam šo līniju starp labo un slikto, un tāpēc tā brīžiem ir tik grīļīga. Mēs visu laiku staigājam pa naža asmeni, droši vien. Bet ir lietas, kas ir ļoti skaidras: tas ir labi, tas – slikti. I.B.: Kas vienam ir labi, otram ir slikti. Kas to nosaka? A.Ž.: Cilvēku kopums, nešaubīgi. Tās ir vērtības, par kurām kaut kāds cilvēku kopums, šaurāks vai plašāks, ir vienojies: tas, kā mēs darām, ir labi, un, ja kāds neiekļaujas, viņš šīs kopējās vērtības ir pārkāpis. Bet bieži vien mēs nespējam vienoties. Tikumības jautājumā nespējām. Vieni saka – tas ir morāli pareizi, otri – nē, tas ir aprobežoti. Mūsu kultūra gadu simtos ir veidojusies kristietības ietekmē. Vienkārši nofiltrējam nost Dievu, Jēzu un vēl šo to, un paliek tās morāles normas, kas pieņemamas daudziem. Dažādiem kopumiem morālās vērtības atšķiras, vieniem homoseksuālisms ir absolūti amorāls, otriem ne. Tomēr ir tādas virsvērtības kā, piemēram, dzīvība, kas ir vērtība pati par sevi un kuru aizsargā likumdošanas normas. Es tikai gribēju piebilst, ka dzīvības vērtība ir atšķirīga no dzīves vērtības – proti, no tā, kā es pavadu savu laiku uz šīs zemes. Kristian, tev ir tāds darbs „Ja tu šo lasi, pēc vienas minūtes tu mirsi”. Es pieļauju, ka ļoti daudziem cilvēkiem tīri fiziski iekšā kaut kas notrīsēja, to lasot, tāpēc ka tu izrauj viņus no komforta zonas. Tu esi atgādinājis to, par ko daudzi negrib tādā foršā ikdienībā domāt. I.B.: TV ekrānos nāvi redzam katru dienu. Kāpēc māksla mūs uzrunā spēcīgāk? A.Ž.: TV tas ir attālināti, droši, banalizēti. Bet māksla, it sevišķi ja tā attiecas uz manu, skatītāja, mirstīgumu, mani aizķer. Citu, turklāt svešu, tālu cilvēku nāve tā neietekmē. Bet te tiek atgādināts par nāvi, kas mani ietekmē. Es domāju, ka cilvēks notrīs mākslas priekšā tad, kad viņš tiek aizskarts personīgi. Mēs esam lieli narcisi; kamēr nāve neattiecas uz mums, mēs to neņemam vērā. I.B.: Kristian, tavā izstādē „Arsenāls” arī ir darbi, kas uzrunā katru personīgi. K.B.: Galvenā tēma ir arsenāls, tomēr ne tikai militārā nozīmē. Arsenāls var būt arī divas karotes. Tas ir kādas rīcības līdzekļu kopums, un rīcības var būt dažādas. Arī laiks izstādei piemērots – rudens, veļu laiks un Brīvības cīņas, Ziemassvētku kaujas. Šis laiks ir zīmīgs, un tam ir militāra pieskaņa. Bet sākās tas kaut kā neapzināti. Staigāju pa Ikšķiles tirdziņiem, ieklīdu antikvariātos, skatījos karavīru fotogrāfijas, lasīju aizmugurē, ko čaļi rakstījuši uz mājām, sāku vākt viņu portretus, grupas uzņēmumus, kā viņi atpūšas, ēd zupu, smejas. Tādi smuki, saķemmēti, nav nekādi lubraki. Dažādi laiki, dažādas armijas, bet tāds foršums tajās bildēs. Kādus gredzenus, svečturus strēlnieki Nāves salā gatavojuši no lodēm! Apbrīnojami artefakti. Šķiet, labi pavadījuši laiku. Tajā pašā laikā disciplīna, kara klātbūtne nekur nepazūd. Tās fotogrāfijas, iespējams, ir pēdējās atmiņas no cilvēkiem, kas tajās redzami. Protams, daudzas lietas varētu atrast datorā, bet to var jebkurš. Man meklēšanas un atrašanas process ir ļoti būtisks, ir svarīgi, lai tā lieta vai bilde atnāk pie manis, lai es to ieraugu, aptaustu, – materialitātes sajūta ir svarīga. Es ieraugu kompozīciju, kā ir bildēts, vai ir izkustējies, vai modelis ar to ir bijis mierā, nav bijis mierā. Tad es apstrādāju tās bildes, kas, kā man likās, labi izskatīsies lielā izmērā, un novilku sietspiedē; pārējās redzamas oriģinālā izmērā. I.B.: Vieniem esi uzzīmējis pāri nāves maskas, bet kas ir tie citi zīmējumi, ar kuriem esi izrotājis karavīru sejas? K.B.: Ir viena fotogrāfija, kurā redzama koka māja, ceriņi, īsta latviešu sēta. Un karavīrs zirgā, riktīgs skaistulis, mati saķemmēti. Pēc brīža viņš jau varbūt bija miris. Nāve vienmēr ir blakus, to es gribēju parādīt. Tiem citiem zīmējumiem varētu būt rituāla nozīme. Es pats kādreiz tā krāsojos. Varbūt, lai aizbiedētu sliktos garus, būtu gatavībā. Indiāņi, vikingi, pirms kaujas vai svarīgiem notikumiem krāsojās, notika pucēšanās. A.Ž.: Mēs atgriežamies pie nemirstības kaut kādā ziņā. Ne tā, ka tie cilvēki, kas dodas karā, domā, ka ir nemirstīgi. Tā sauktā „varoņa nāve” ir nāve, kad cilvēks bieži vien tā rīkojas tāpēc, ka gluži vienkārši nespēj rīkoties citādi. Bet te ir jānošķir vismaz divas dažādas varoņu nāves. Daļa cilvēku, kas devās karā, to izvēlējās, apzinoties, ka, iespējams, mirs, bet nedomājot varonības kontekstā. Daļa no viņiem neizvēlējās, viņi vienkārši bija spiesti. Antropologs Ernests Bekers (Ernest Becker), rakstot par karavīriem, secinājis, ka liela daļa no viņiem zina, ka jebkurā brīdī var mirt, jo nupat nogalināja biedru un nākamā lode var trāpīt pašam, bet bieži vien emocionāli līdz galam tam nenotic. Mums katram iekšā ir šis narcisisms, un iespējams, ka tikai tāpēc cilvēks spēj emocionāli savākties un atgriezties kaujaslaukā pēc tam, kad viņa biedrs ir nošauts. Otrs virziens ir mazliet cēlāks – cilvēks, atrodoties karalaukā, pārstāv kaut kādas vērtības. Viņš vai nu cīnās par tiem, kuri jau krituši, vai pārstāv savu zemi vai vēl kaut ko. Bet viņš tik un tā nekad līdz galam nenotic, ka tiešām varētu nomirt, par spīti tam, ka viņš taču ir karā. Tāpat kā es vai jebkurš no mums nenotic ziņām par „melno ledu” vai lāstekām pie māju jumtiem. Es it kā piesargājos, bet neticu, ka lāsteka varētu uzkrist uz galvas man. Varoņa nāve jau nav tāda viena, varonība ir ļoti dažāda. Cilvēki izšķirošajā brīdī nespēj rīkoties citādi, jo tādas tikumības iezīmes viņi pārstāv, tādas izcilas īpašības viņos vienkārši ir. K.B.: Plus vēl ego, ka tu nēsā formu, esi karavīrs, pārstāvi kaut ko. Tas iedod tādu pašpārliecinātību. A.Ž.: Daudzi karavīri, kuri krita varoņa nāvē un, iespējams, post mortem tika apbalvoti ar varoņu godarakstiem, nekad mūžā nebija iedomājušies izdarīt kaut ko varonīgu. Bija tādi apstākļi, un viņi gāja un darīja. I.B.: Par ko tu, Kristian, būtu gatavs mirt? K.B.: Mirt? Ja blakus kādam iešautu, bet es saglabātu vēsu prātu, ietu un darītu? Es domāju, ka tā varētu būt. Bet tas atkarīgs no situācijas. Tikpat labi tā var būt arī stihija, nav jābūt tā, ka kāds ir to sarkano pogu... Bet vai es tā apzināti gribētu mirt?... I.B.: Cīnīties? Par savu zemi, tautu? K.B.: Noteikti. Es esmu laimīgs, ka šeit, Latvijā, ir četri gadalaiki, ka redzi pārmaiņas dabā. Es nevarētu dzīvot kādā siltajā salā, kur visu laiku spīd saule, viss baigi forši, visi tusējas. Man vajag, lai ir nomaiņa, lai ir ziemas periods, pavasaris, vasara, rudens. Mani vienmēr velk atpakaļ uz Latviju. I.B.: Vai tu idejas vārdā būtu ar mieru pakļauties tādai sistēmai, kāda ir armija? Tu esi mākslinieks, individualitāte, vai tu varētu pakļaut savu ego? K.B.: Es noteikti varētu. Pēc pamatskolas es teicu, ka gribu armijā. Vēlāk mainījās uzskati, gribēju par dakteri. Tāpat es arī kā mākslinieks mainos. Šī izstāde vairāk ir tāda čaļu lieta. Man patīk sievietes ķermenis. Ja es būtu meitene, tad gleznotu tikai meitenes, bet te neprasās. I.B.: Viens no jaunās izstādes atslēgas darbiem ir kokle. K.B.: Kokle no seniem laikiem ir čaļu instruments, folklorā nekas nav tāpat vien, tur ir tik daudz interesantu lietu. Kad klausos kokles skaņas, ir patīkami, skaņa iet caur ķermeni. I.B.: Pirmo reizi strādāji ar skaņu? K.B.: Jā, tas man tāds prieciņš. Katrā izstādē izmēģinu citus materiālus, formas, jaunus medijus. Ja ir jauns materiāls, ar ko strādāt, tas ir jāapgūst – vienalga, vai tā ir skaņa, māla pikucis vai sietspiede. Tad ir interesanti. I.B.: No kādas mūzikas esi ietekmējies? K.B.: Kā tad! Vēl mīļāko krāsu paprasi! Iespaidu uz to noteikti ir atstājuši [tumšā ambienta un melnā metāla mūzikas projekti] Lustmord, Burzum, Darkthrone, skaņdarbi latviešu koklei, ziemeļnieku mūzika, kas palīdz strādāt. I.B.: Kā tapa kokle? K.B.: Somiem ir tāds varonis Kalevipoegs, viņš pirmo kokli uztaisīja no dēmona žokļa un jaunavas matiem, otro – no bērza. Ar viņa kokles skaņām varēja izvilināt no meža dzīvniekus. Ar skaņu tu vari savilkt sev visapkārt cilvēkus, zvērus, būtnes, garus. Tāpēc arī es bērzu izvēlējos – lai nāk no meža visi dzīvnieki klausīties. I.B.: Vai tu gribi sev apkārt savākt domubiedrus? K.B.: Ne jau sev. Ja runājam par arsenāla tēmu, tad armijā, kādu uzdevumu pildot, komanda, 10 čaļi, kas turklāt nav nekādi muskuļu kalni, ir vērtīgāki nekā 100 cilvēku bars. Komandā katram ir sava loma – kurš plāno, kurš rēķina –, un mazā grupā var izdarīt daudzreiz vairāk nekā lielā un neorganizētā. Otrkārt, komandā ir pilnīga savstarpējā uzticēšanās. I.B.: Kokli spēlē Nāve? K.B.: Es teiktu – Nezināmais, kurš var spēlēt mūžīgi. Kurš atgādina par nāvīti, lai nu kā viņa vizuāli izskatītos. Viņa nekad neaizies, viņa ir un būs, un nekad neatpūšas. Sarakstījām ar Ģirtu Reiniku desmit minūšu skaņas celiņu, kas izstādē visu laiku atkārtosies. Otrā zālē ir degvielas bākas, kurās ir iemontēti skaļruņi; tās levitē gaisā un darbojas kā rezonatori. Bākas, lai arī pilda vienu funkciju, ir atšķirīgas pēc formas, katra citāda un interesanta, tāpat kā cilvēki. Šajā zālē skan cita skaņa, bet no tās pašas kokles. To es pats spēlēju, pats esmu pieskāries kokles stīgām. Notiek skaņas pārnesums no kokles uz bākām. Kokle ir kā dzīve, un viss atkarīgs no tā, ko nu katrs no mums dabū no tās ārā, kādu gabalu nospēlē. I.B.: Arī šajā izstādē ir darbi, kas var aizskart, izkustināt no komforta zonas, – neona uzraksti. K.B.: Par tekstiem, kas redzami izstādē, kāds varbūt atkal apvainosies, bet tie ir radušies reālās situācijas ietekmē. Tie, kas dienējuši padomju armijā, zinās, par ko es runāju. Apmeklējot vecās armijas bāzes, nākas lasīt dažādus uzrakstus uz sienām, kā dembeļ, ušataja čurka un visādas rupeklības. Man radās doma uztaisīt darbu kā liecību tam, ka viņi te ir bijuši. Darbs sastāv no simboliem, kas izskatās dekoratīvi, bet tie, kas zina slāvu valodu, var tos arī izlasīt: zvaigzne ir kā ž, aplis – o, kvadrāts – p, trīsstūris – a. I.B.: Tu gribi iekustināt cilvēku apziņu? K.B.: Bišķīt pabakstīt, lai pamostas. I.B.: Lai guļ, kāda vaina? K.B.: Nē, iedomājies, visi guļ. Garlaicīgi. A.Ž.: Es teiktu: guļoši cilvēki nav manās interesēs, jo mēs esam sabiedrības kopums, es gribu, lai visi ir aktīvi, iesaistīti, sociāli atbildīgi. Kaut vai tīri egoistiski – nevajag mums aitas un guļošus cilvēkus. K.B.: Vai tas ir mākslinieks, dzejnieks vai rakstnieks, viņš dzīvo savā laikā un runā par tēmām, kuras arī citiem vajadzētu apzināties. A.Ž.: Vai tev ir svarīgi, ka pēc tevis kaut kas paliks? Ja ir – kāpēc? K.B.: Protams. Mākslinieks vispār nevar būt egoists, viņš dod kaut ko citiem. Ir patīkami apzināties, ka tas, ko tu esi izdarījis, kaut ko mazdrusciņ ir ietekmējis. A.Ž.: Ka tu esi atstājis šo vietu mazliet labāku? K.B.: Jā, tas arī ir tas dzinulis. A.Ž.: Tava atbilde mani pamudina uzdot jautājumu: kas ir dzīves jēga? Tas izklausās banāls, bet, ja to mazliet pašķetina, nemaz tik banāls nav. K.B.: Ja esmu piedzimis šeit, šajā laikā, man ir dotas iespējas un es kaut ko māku darīt, tad man ir jādzīvo šeit un tagad un kaut kas jādara. Un man patīk izbaudīt to, ka es dzīvoju. Censties neieslīgt gulēšanā, neaizmigt. Jā, mana dzīves jēga varētu būt: neaizmigt. Kāda būtu tavējā? A.Ž.: Es visu laiku mācos no pieredzēm, no pieļautajām kļūdām, bet es neatmetu ar roku un turpinu mācīties, apzinoties, ka vienā brīdī tas beigsies. Un šajā mācīšanās procesā, kas norit ne jau tā gludi, bet augšā-lejā, es varbūt kļūstu labāka. Šausmīgi skaļi skan. Ja nu ir sanācis tā, ka es apdzīvoju šo laiku un telpu, būtu ārkārtīgi negodīgi pret visiem citiem, arī tiem, kas dzīvos pēc manis, atstāt šo vietu sliktāku, nekā tā bija, pirms te parādījos es. Mana cerība ir, ka mācoties es aiz sevis atstāju kaut ko labāku vai vismaz nesačakarēju visu vēl vairāk. Tā varētu būt tā jēga. Mācīšanās rezultātus es cenšos pielietot, lai kaut ko mainītu savā dinamiskajā vērtību skalā. Un neaizmigtu. Tas iet roku rokā. K.B.: Lasītāj, vai pastāstīsi arī par savas dzīves jēgu? Nu, tagad bliez vaļā, tikai neaizraujies! | |
| Atgriezties | |
