VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Memento mori Artis Svece | |
| Pirmsnāves portrets 1631. gada martā dzejnieks Džons Donns (John Donne) bija smagi slims. Viņa drauga, doktora Foksa, ieteikums desmit dienas dzert zāļu mikstūras un pienu, nebija devis vēlamo rezultātu (mūsdienu ārsti domā, ka viņš bija slims ar kuņģa vēzi). Bija skaidrs, ka Donns mirst. Foksam bija vēl viena ideja – vajadzētu izgatavot precīzu dzejnieka atveidu marmorā. Donns piekrita un pats izstrādāja pieminekļa koncepciju. Kādā nedēļas nogalē pie viņa ieradās mākslinieks. Donns izģērbās, lika sevi ietīstīt līķautā un nostājās uz speciāli šim pasākumam pagatavota urnas modeļa ar skatu uz austrumiem. Šādu, uz urnas stāvošu, mākslinieks viņu uzzīmēja, un pēc zīmējuma tika izgatavota skulptūra, kas joprojām atrodas Sv. Pāvila katedrālē Londonā. Tomēr stāstam ir vēl viena nianse. Nākamajā nedēļā pēc zīmējuma pabeigšanas Donns pēc kārtas uzaicināja ciemos savus labākos draugus un atvadījās no viņiem, līdzi dodot dažādus padomus. Vēl viena nedēļa pagāja, sakārtojot saimnieciskās lietas. Visbeidzot Donns pasludināja, ka no šīs pasaules ir atvadījies un atlikušajās dienās pievērsīsies tikai savai nāvei. Dzīves pēdējās piecpadsmit dienas viņš pavadīja savā istabā, kur virs gultas lika piekārt tikko radīto portretu, kurā viņš bija redzams miris un līķautā ievīstīts. Ko gan Donns gribēja ieraudzīt šajā portretā, kuru gandrīz vai gribas saukt par pašportretu? Protams, mēs nevaram zināt atbildi, jo šis portrets savā ziņā ir liecība tieši par to, ka Donna vairs nav un viņam pajautāt nav iespējams. Savulaik Platona dialogā „Faidrs” Sokrats sūdzējās: „Te jau arī ir tas nejaukais, Faidr, kas piemīt rakstītajam vārdam un kas patiešām atgādina glezniecību: arī šīs mākslas darinājumi taču stāv kā dzīvi, bet, kad tiem ko vaicā, gaužām cienīgi klusē.” (Faidrs, 275d) Protams, šis klusums ir nosacīts, vismaz pārnestā nozīmē teksti un attēli daudz pļāpā, bet grūti saprast, vai starp šīm balsīm ir kāda, kas pieder, piemēram, pašam Donnam. Pat tad, kad dzirdi kādu sakām: „Klausies mani! Es esmu Donns, mana versija ir patiesība,” nevari būt drošs, vai tas nav kāds māns vai pašapmāns. Un šeit arī nākamais jautājums – pasaule ir pilna ar mākslas darbiem par nāvi, tie arī pļāpā, bet vai tie patiešām var kaut ko par nāvi pavēstīt? Atcerēties par nāvi Vispirms jānorāda, ka nav nemaz tik viegli iezīmēt robežas nāves tēmai mākslā. Skaidrs, ka daudzos darbos, kas veltīti nāvei, nav redzami ne līķi, ne galvaskausi, ne kapi. Un tāpat šo motīvu klātbūtne nenozīmē, ka konkrētais darbs ir par nāvi. Tāpat jāapzinās, ka, lūkojoties uz nāvi kultūras, mākslas vai filosofijas kontekstā gan diahroniski, gan sinhroni, jāsastopas ar lielu dažādību priekšstatos par to, kas ir nāve un kāpēc ir būtiski par to domāt. Tomēr, manuprāt, lielum lielais vairākums mākslas darbu par nāvi ir pieskaitāms tēmai, ko tradicionāli apzīmē ar latīņu frāzi „Memento mori”, kuru tikpat tradicionāli latviešu valodā tulko kā „Atceries nāvi!”. Tas nav domāts burtiski, jo Rietumu tradīcijā, par kuru šobrīd runājam, tiek pieņemts, ka nāvi nav iespējams atcerēties, jo katram tā ir tikai viena un dzīvajiem – vienmēr nākotnē. Tā ka drīzāk būtu jāsaka: „Atceries par nāvi!” Atbilstoši acumirklī saskatāmas robežas, kādas memento mori mākslai nepieciešami ir, ja gribam no tās kaut ko uzzināt par nāvi. | |
 Valdis Celms. "Arbitrs (Bēthovens)". Fotogramma (fragments) Papīrs, sudraba želatīna kopija. 30 x 40 cm. 1969-1970 Autora īpašums Darbu veidojot, izmantota Bēthovena pēcnāves maska | |
| Šī māksla ir nāvei ārēja. Bet savā ziņā tas ir arī memento mori mākslas spēks. Tā kā par pašu nāvi nekas daudz nav pateikts un tiek dota tikai norāde, tad šis žanrs var labi funkcionēt dažādos kontekstos, laikposmos, kultūrās un katrs cilvēks var šajās norādēs ielikt savu saturu. Atbilstoši šie mākslas darbi nenoveco. Atļaušos pat apgalvot, ka galvaskausa vai skeleta klātbūtne padara jebkura iepriekšējā gadsimta gleznu mums tuvāku nekā liela daļa atsauču uz it kā kopējo antīkās vai kristīgās tradīcijas mantojumu. Piemēram, Igaunijas Mākslas muzeja Sv. Nikolaja baznīcas filiālē var apskatīt septiņarpus metrus garo 15. gs. Lībekas mākslinieka Bernta Notkes (Bernt Notke) gleznoto „Nāves deju”. Muzejs to raksturo kā „pazīstamāko un vērtīgāko” savas kolekcijas darbu, un tā suvenīru veikals to nepārprotami apliecina. Un pirmajā mirklī varētu šķist, ka darba vēstījums patiešām ir skaidrs un universāls – nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi, dzīve ir nedroša un dzīvība trausla. Ne velti „nāves deja” kā mākslas žanrs uzplaukst laikā, kad Eiropu piemeklē mēra epidēmijas. Gan pāvests, gan karalis, gan aristokrāti – visi ir ierauti šajā dejā. Tomēr šāda interpretācija ir nepilnīga un neatspoguļo galveno, kas ir pateikts gleznas tekstā, – jādzīvo pareizi, pēc Dieva likumiem, jo jebkurā mirklī var nākties stāties Dieva priekšā un tad būs par vēlu kaut ko labot. Šī nav universāla izpratne par nāvi, tas nav princips, kas definē, piemēram, mūsdienu gotu kustību, bet vienlaicīgi „nāves deja” kā motīvs ir izrādījusies noderīga kristīgajā un laicīgajā, augstajā un populārajā kultūrā. Līdzīgi ir ar stāstu par Donnu. Ne jebkurš var identificēties ar viņu. Stāsts šķiet eksotisks, ja iztēlojies sevi pirms nāves meditējam pie portreta, kurā esi redzams jau miris. Bet Donna rīcībai ir specifisks konteksts. Tas nepārprotami ir reliģisks, tāpēc būtiski, ka viņš tiek gleznots ar skatu uz austrumiem; lai gan gleznā tas nekādā veidā nav attēlots, tas ir jāzina. Donna meditācija, visticamāk, ir ne tik daudz par nāvi vai pat dzīvi, cik par augšāmcelšanos un Kristus otro atnākšanu, kas, saskaņā ar tradīciju, notiks Austrumos. Ļoti iespējams, ka viņš gleznā neko īsti nemēģināja saskatīt, bet izmantoja to kā savdabīgu palīglīdzekli, lai koncentrētos uz pārdomām par būtisko vai lūgšanām un neļautu domām aizklīst pie nesvarīgā — piemēram, pārdomām par aizejošo dzīvi vai nāves noslēpumu. Reinkarnācija Vienlaicīgi Donna portretu var interpretēt kā modernu mākslas darbu. Tas liecina par izmaiņām Rietumu kultūrā, mākslā un nāves izpratnē. Portrets nav viduslaiku žanrs, un zīmējumā redzams nevis sabiedrības tips – teiksim, mācītājs vai dzejnieks (kā Notkes gleznā bija attēlots pāvests un kardināls) –, bet gan konkrēti Donns. Šis portrets iederas 16. gadsimta „autopsijas” tradīcijā, kas iezīmē izmaiņas izpratnē par patību. Pirmkārt, vienlaikus ar portretu attīstās pašportreta žanrs, kas paredz pašnovērošanu un refleksiju par paša mākslinieka ķermeniskumu, bet abi savukārt iekļaujas fundamentālajās pārmaiņās, ko tagad saucam par modernās filosofijas un zinātnes veidošanos un kas cita starpā izpaužas arī kā vēlme „redzēt pašam” (auto-opsia), redzēt savām acīm, neticēt tam, ko pats neesi pārbaudījis. Un tam ir sekas. Piemēram, kristietībā ir iespējamas bailes no nāves, jo tu nevari zināt, vai tiksi pestīts vai nolemts mūžīgām mokām, bet nāve nav noslēpums. Lai nāve būtu noslēpums, ir nepieciešams noteikts domāšanas veids vai pasaules skatījums. Tikai tad, kad es pieprasu, ka manai ticībai ir nepieciešams „redzēt savām acīm”, nāve kļūst par neatrisināmu problēmu, jo dzīves laikā to nav iespējams ieraudzīt un līdz ar to arī, piemēram, uzgleznot. Viduslaiku cilvēkam, tāpat kā antīkajam „fiziologam” jeb dabas zīmju vērotājam, pasaule ir pilna ar vēstījumiem par Dievu, nāvi un pēcnāves dzīvi, bet ne tajā striktajā nozīmē, ko prasa renesanses laika zinātnieki un mākslinieki. | |
 Frančeska Kirke. VOGUE 2013. Audekls, eļļa. 104 x 83,5 cm Foto: Didzis Grodzs | |
| Tomēr vecās formulas nepazūd, bet transformējas un reinkarnējas. Piemēram, 1610. gadā izgatavotajā gravīrā, kurā redzams tālaika Leidenes anatomiskais teātris, telpā ir izkārtoti skeleti, kuri tur rokās karogus ar „Memento mori!” tipa saukļiem, vienīgi tagad tiek citēts Horācijs: „Mēs esam tikai putekļi un ēnas,” un: “Nāve ir visa beigu robeža,” un pat tas šķiet dīvaini lieki šajā kontekstā – kā nodeva un attaisnojums tam, ko ar mirušo cilvēku līķiem dara anatomi. Ķermeņa izzināšana nāvi padara vēl šokējošāku, bet aizkapa dzīvei īpaši nesagatavo. Visbeidzot var atcerēties mākslas vēsturnieka Ervīna Panofska (Erwin Panofsky) piedāvāto Nikolā Pusēna gleznu Et in Arcadia ego analīzi. Arkādijas ganus Pusēns gleznoja divreiz, un abas reizes viņi attēloti līdzās kapakmenim, uz kura uzrakstīts „Esmu arī Arkādijā”. Panofskis parāda, kā laika gaitā mainījusies izpratne, ko nozīmē uz kapakmeņa uzrakstītie vārdi. Ja sākotnējā interpretācija paredz, ka tie ir vārdi, ko izsaka nāve – arī idilliskajā Arkādijas dārzā ir sastopama nāve –, tad vēlāk tiek pieņemts, ka vārdu autors ir cilvēks, kurš kādreiz dzīvojis Arkādijā, un frāze tiek tulkota, tajā ieviešot gramatiski neprecīzo pagātnes formu: „Arī es reiz biju Arkādijā.” Proti, vēstījums ir, ka dzīve ir jābauda, kamēr var. Panofskis apgalvo, ka Pusēna agrīnajā, 1630. gada, gleznā vēl ir nolasāma sākotnējā un moralizējošā nozīme, bet dažus gadus vēlāk gleznotajā darbā noskaņa ir mainījusies un tā liek vairāk reflektēt par dzīves vērtību, nevis gatavošanos viņsaulei. Kaut kas mainās rietumnieku izpratnē par dzīvību un nāvi. Nāves noslēpums Memento mori žanrs ir nepārprotami saglabājies līdz mūsdienām. Kristiana Brektes beigto dzīvnieku fotoattēli vai Helēnas Heinrihsones melnās rozes, Demjena Hērsta haizivs vai Reičelas Vaitrīdas (Rachel Whiteread) nojauktās mājas rēgs cementā – tie visi ir interpretējami kā aicinājumi atcerēties par nāvi. Var saprast vēlmi šādus darbus radīt. Katram cilvēkam droši vien ir savi atklāsmes mirkļi vai periodi, kad dzīves trauslums atklājas tādā acīmredzamībā, ka noreibst galva, un vēl vairāk šokē tas, ka pārējie cilvēki, šķiet, dzīvo tā, it kā viņi būtu mūžīgi, lai gan tādi noteikti nav. Tomēr māksliniekam tā ir riskanta tēma. Pat pārliekot akcentu no Dieva pasaules uz šīssaules dzīves vērtību, no cilvēka vispār uz konkrēta cilvēka vai savu personisko nāvi, memento mori māksla saglabā savu moralizējošo raksturu. Tāpēc šāda māksla, lai gan piespēlē visiem saprotamu iemeslu radīt mākslas darbu un it kā garantē apkārtējo respektu un nopietnu attieksmi, tomēr ļoti viegli var aizvest neceļos, proti, banālībās un klišejās. Jābūt īstam profesionālim vai ģēnijam tīrradnim, lai nenokļūtu mākslinieku ellē, kas jau stāvus piebāzta ar autodidaktiem, kuri kādā savas dzīves posmā nolēmuši gleznot galvaskausus, krustus un kapus. Par filosofiem un rakstniekiem sakāms tas pats. No savas pieredzes zinu, ka cilvēkiem nez kāpēc ir priekšstats, ka filosofi prot labi teikt tostus un mīl runāt par dzīves jēgu un nāvi, bet lielākā daļa profesionālo filosofu neizsakās par nāvi. Nevis tāpēc, ka savā profesionālajā aprobežotībā nespētu atšķirt būtiskos jautājumus no nebūtiskajiem (šāds uzskats arī ir sastapts), bet tāpēc, ka par nāvi grūti pateikt kaut ko teikšanas vērtu, kas nebūtu jau pateikts. Vai memento mori māksla var kaut ko pateikt par nāvi? Jā un nē. Šī māksla funkcionē kā rīks, lai par nāvi domātu, tā neattēlo nāvi, tomēr tā arī nepiedāvā vienu un to pašu rīku. Es šaubos, vai mākslinieki zina, ko dara, kad nolemj radīt vienu vai otru darbu, bet nepārprotami laiku pa laikam viņiem izdodas uztaisīt darbus, kas skatītājam ļauj iztēloties vai iedomāties to, kas nekad nav ienācis prātā. Arī par nāvi. Pēdējo reizi atgriežoties pie Donna portreta, gribas teikt, ka tas ir gan paradoksāls, gan mānīgs. Tas attēlo nevis mirušu cilvēku, bet cilvēku, kurš izliekas par mirušu, lai mirstot varētu domāt par miršanu. Mēģinot iztēloties Donnu viņa dzīves pēdējos mirkļos (kas, protams, nav tas pats kā patiešām divas nedēļas gulēt uz nāves gultas līdzās savam portretam), mani neatstāj doma, ka viņš varbūt tomēr bija vīlies visā šajā pasākumā. Un, lai kā viņš koncentrējās uz attēlu, tas viņu vienmēr atsvieda atpakaļ pie viņa paša, pie viņa dzīves, pie ikdienišķām pārdomām par visu ko un neko. Es neuzskatu, ka nāvē ir kāds noslēpums, jo, manuprāt, pamatlietās viss par to ir ikvienam skaidrs, bet tas nenozīmē, ka sava un citu nāve ir aptverama. Tomēr ir tādas lietas, par kurām grūti nedomāt, un māksla ļauj šīs pārdomas padarīt interesantas – tā, lai tās nepārvērstos murgā, kas atkal un atkal vienā un tajā pašā veidā atkārtojas. | |
| Atgriezties | |
