VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Galvenais uzdevums Izolde Cēsniece-Suipe | |
| Rīgas Kultūru vidusskolā (RKV) jau piecus gadus mācu vizuālo mākslu skolēniem no 4. līdz 12. klasei. Atceros, ka pieteikties darbā nācu ar bažām. Biju dzirdējusi, ka skolās pret skolotājiem-māksliniekiem izturas aizspriedumaini, jo ko tad tāds mākslinieks no pedagoģijas saprot! Laimīgā kārtā savā skolā nejūtos kā baltais zvirbulis, jo te ar LMA izglītību neesmu vienīgā. Jau iesākumā ar direktori un interešu izglītības vadītāju izrunājām galvenos vizuālās mākslas mācību uzdevumus (neradīt riebumu pret mācību priekšmetu un parūpēties par smadzeņu labās puslodes attīstību). Skolēniem ikdienā jāuzņem daudz informācijas, jālieto valoda, jāatceras fakti, formulas, likumi; stundās no viņiem tiek prasīta loģiskā domāšana, tāpēc (kā uzskata zinātnieki) vairāk tiek nodarbināta kreisā smadzeņu puslode. Bet, tā kā dabā visam ir jābūt līdzsvarā, jāattīsta arī labā smadzeņu puslode, citādi smadzenes var palikt „šķības”. Tas arī ir mans galvenais uzdevums – attīstīt skolēnu iztēli. | |
 Uzdevums – klasesbiedru portreti Idejas avots – Pāvela Filonova daiļrade | |
| Programma Mācību programmā viss jau ir ierakstīts, man atliek to tikai pielietot, bet, par laimi, programma nav akmenī iekalta. Ja es gribu normāli sastrādāties ar klasi (katrai klasei ir savs raksturs un mainīgs noskaņojums), man ir jāimprovizē. Stundā vispirms pastāstu par uzdevumu, tad parādu vizuālo materiālu par tēmu – parasti ap 40–60 attēlu. Piemēram, pavasarī daudzas klases zīmēja kaķi (uzdevums pilsētas konkursam), un pirms tam mēs skatījāmies, cik atšķirīgi to ir zīmējuši un gleznojuši dažādi mākslinieki. Materiālus internetā var atrast ļoti daudz. Teorētisko informāciju es cenšos dot maz, vairāk mēģinot to iefiltrēt starp attēliem. Piemēram, kad 7. klasē no kartona kastēm gatavojam portretus kubisma manierē, es viņiem rādu Pikaso, Grisu, Braku. 6. klasē viena no tēmām ir Japānas māksla; tad skatāmies Hokusai darbus un skolēni glezno savas versijas. Vieniem patīk Hokusai gleznotie spoki, citiem – niņdzjas, bet Fudzi kalns patīk visiem. Es dodu bērniem uzdevumu, impulsu un tad „velku no viņiem ārā” – un izrādās, ka radošajā ziņā ir ko izvilkt. Viņi ir ļoti atsaucīgi. Uzdevumi ir ļoti daudzveidīgi. Piemēram, vidusskolā zīmējam ilustrācijas Servantesa „Donam Kihotam”, ar kuru skolnieki iepazīstas spāņu valodas stundās. Arī es stāstu par Donu Kihotu, rādu attēlus un mudinu domāt pēc iespējas atšķirīgāk, meklēt citu skatpunktu (piemēram, dzirnavu atspīdumu Dona Kihota acī). Ļoti reti lieku skolniekiem kaut ko kopēt. 6. klasē kopējam optiskās ilūzijas (Vazareli, Ešers). Pirmajā brīdī tas liekas sarežģīti, bet darot izrādās, ka viss ir iespējams. Kopēšana ļoti palīdz koncentrēties. Mēs pūšam uz krekliem stencilus, un visi ir sajūsmā, ka to vispār drīkst darīt. Mēs apgleznojam lielas cilvēku figūras – vienu klasesbiedru nogulda uz kartona, apvelk kontūru, pēc tam apglezno un izgriež. Veidojam kinētisko mākslu kā puzurus Aleksandra Kaldera stilā. Esam ļoti ekonomiski un ekoloģiski un otrreiz izmantojamās lietas lietojam pilnā apmērā. Izķidāt vecu datoru ir lielākais prieks; tad no detaļām gatavojam darbus pēc slavenu gleznu motīviem vai arī klasesbiedri veido cits cita portretus. Iztēle pusaudžiem darbojas. Ir uzdevums „Pašportrets kā maska”. Viņi to zīmē sev, attēlojot tās asociācijas, kas viņiem saistās pašiem ar sevi. Protams, ka parādās tēli no popkultūras, bet tās tomēr ir variācijas. Viņi drīkst skatīties paraugus internetā, bet ar nosacījumu, ka jāzīmē sava versija. Smārtfoni ir tik populāri, ka nevaru ar tiem cīnīties; tad labāk tos pielietot ar jēgu. Kad skolēniem iedod materiālu un palaiž iztēli brīvībā, tad tik sākas! Gadās, ka uzdevums klasei šķiet ļoti sarežģīts, bet visi izbļaustās, izšausminās, un stundas beigās skatāmies, ka visiem kaut kas ir sanācis, daudziem pat ļoti labi. Bet man vienmēr ir jābūt rezervē vismaz diviem citiem uzdevumiem – gadījumam, ja klase tomēr nespēj savākties. Skolas gaiteņos rīkojam izstādes, jo skolēniem ir ļoti svarīgi salīdzināties, palielīties, novērtēt klasesbiedru idejas. Tas arī māca, ka otra darbu nedrīkst aizskart. Klasē pie sienas ir pašu izglītojamo veidots plakāts ar galvenajiem noteikumiem, ko manās stundās nedrīkst zīmēt: „Neko vardarbīgu, neko piedauzīgu, nekādu kaitīgu ieradumu propogandu.” Lieki teikt, ka tas ir ļoti populārs plakāts – gan tāpēc, ka man uz to bieži jānorāda, gan arī tāpēc, ka pašiem skolniekiem tas patīk. Vienmēr atradīsies kāds, kas gribēs iezīmēt darbā cigareti vai kaņepes lapu, vai nogrieztu galvu, jo tas uzreiz piesaista klasesbiedru uzmanību. Bet, ja noteikumus pasaka ļoti vienkārši, tad visiem ir skaidrs. Ne jau bērnus var pasargāt no sliktās informācijas, kā teikts Tikumības likuma grozījumos, bet mani kā skolotāju vajag pasargāt no tās informācijas, ko viņi jau ir dabūjuši. Sākot strādāt, es to vēl nesapratu. Bet izrādījās, ka 1. klasītē gandrīz visi jau bija redzējuši visas „Zāģa” sērijas un zīmēja maskas ar filmas ļaundari, bet 4. un 5. klasē daudzi jau bija labi pazīstami ar pornogrāfiju. Vienmēr esmu gatava paskaidrot, kāpēc mākslā dažkārt var redzēt to, ko klasē aizliedzu zīmēt. Mākslinieki ir pieaugušie, viņi savos darbos attēlo konkrētu ideju. Mākslā pliki cilvēki zīmēti jau kopš pirmatnējiem laikiem; viduslaikos tas it kā bija aizliegts, bet arī tad Ādamu un Ievu gleznoja kailus. Mākslā tas ir normāli. Un, lai iemācītos profesionāli uzgleznot cilvēku, tāpat kā lai izmācītos par ārstu, vispirms jāzina anatomija un visās profesionālās mākslas skolās un akadēmijās to mācās. Ja tik vienkārši pasaka, viss ir saprotams, līdz ar to nav bijis problēmu. Man ir jāmācās visu paskaidrot vienkārši. Mēs ļoti daudz sarunājamies. Noteikumi, kritēriji Dažkārt man jautā, kā var novērtēt skolēnu darbus – „bērni taču visi ir tik radoši, bet dažiem varbūt nav talanta”. Vērtēšanas kritērijus esmu noformulējusi ļoti vienkārši, un skolēni tos zina. Es neuzdodu mājasdarbus, viss darbs notiek stundās, lai es redzu, cik un ko kurš izdara. Tātad mans pirmais kritērijs – atbilstība uzdevumam: ja uzdevums ir uzgleznot krāsainu darbu uz A3 formāta lalpas, tad nevar zīmēt melnbaltu uz A4. Otrais kritērijs – iztēle un izpratne. Trešais kritērijs – ieguldītais darbs, pabeigtības pakāpe. Ja kāds ir bijis slinks un gulējis vai, gluži otrādi, bijis pārāk aktīvs, visu stundu pļāpājot, un uz papīra gandrīz nekas nav parādījies, tad, noliekot viņa darbam blakus tādu, kas godīgi nopelnījis desmitnieku, atšķirība ir redzama uzreiz. Un tad vairs nav jautājumu arī vecākiem, kas reizēm uztraucas par netaisnīgu vērtēšanu. Izstādes Mēs, mākslinieki, dzīvojot savā iekšējā mākslas lokā – turklāt daudzi jau vairākās paaudzēs –, visi esam mācījušies mākslas skolās un akadēmijā un nesaprotam, cik tālu no mākslas ir citi cilvēki. Esmu to jau teikusi un teikšu vēl: visi ir normāli, forši skolēni, bet labi ja pāris bērnu no klases jebkad ir bijuši izstādē. Tas man, sākot strādāt skolā, bija milzīgs kultūršoks. Tāpēc skolas uzdevums ir audzēkņus vest uz muzejiem un izstādēm. Skatīties darbus klātienē ir pilnīgi kas cits, nekā darīt to internetā. Tikai klātienē var saprast, kāpēc par Rotko darbu kāds ir ar mieru maksāt miljonus. Ja mums būtu iespēja aizbraukt uz Daugavpili, es viņiem to varētu paskaidrot, bet skatīties interneta bildītes – tas ir bezjēdzīgi. Maksa par ieejas biļeti, protams, ir problēma, tāpat ceļa izdevumi. Mēs esam priviliģētā stāvoklī, jo blakus mūsu skolai ir 5. tramvajs – dažas pieturas, un jau esam izstāžu zālē „Arsenāls”. RKV vispār ir tradīcija atsevišķas mācību stundas rīkot Vecrīgā un vest skolēnus uz izstādēm, kas saistītas arī ar citām tēmām – piemēram, ar Pirmo pasaules karu, kam 2014. gadā bija veltīta izstāde „Arsenālā”. Bet ne jau visas skolas tepat Rīgā izmanto šādas izdevības. Par skolām, kas atrodas tālu no kultūras centriem, vispār nerunāsim. Protams, es ļoti piedomāju, uz kurām izstādēm skolēnus vest. Jo daudzveidīgāka izstāde, jo lielāka iespēja, ka katrs tajā atradīs kaut ko savu. Tāds arī ir mērķis. Es nelieku rakstīt recenzijas kā mākslas kritiku, ar analīzi – to, ko viņi varētu nošpikot no interneta. Es no viņiem sagaidu personīgo, subjektīvo viedokli, tāpēc man ir sagatavoti īsi jautājumi – piemēram, kas patika, kas nepatika. Ko gribētu mājās pie sienas, ko negribētu. Vai ir kāds darbs, kas patīk, bet mājās tādu negribētu. Tik vienkārši. Galvenais ir pamatot, kāpēc. Tā veidojas personiskā attieksme pret mākslu un pusaudzis saprot, ka mākslas darbs attiecas tieši uz viņu. Skaidri definēju prasības: noteikti jāmin mākslinieka vārds, darba nosaukums; atzīme tiek likta par to, kā ir paskaidrotas atbildes; nelieku atzīmes par pareizu vai nepareizu viedokli. Un tas viņus ļoti atraisa. Problēma Manā mākslas maģistra diplomā ir rindiņa, ka esmu apguvusi arī pedagoģijas kursu, un tas padara leģitīmu manu atrašanos skolā. Tomēr es uzskatu, ka tas nevar būt izšķirošais, kāpēc varu vai nevaru te strādāt. Paradoksāli, ka vizuālo mākslu var mācīt skolotājs ar pedagoģisko, bet bez mākslas izglītības, savukārt, ja skolotājs ir ar mākslas, bet bez pedagoģiskās izglītības, tad viņš to nedrīkst. Cik saprotu, lauku skolās ir situācijas, ka skolotājam, lai sanāktu viena slodze, reizēm jāmāca pat pieci mācību priekšmeti, un tiek uzskatīts, ka vizuālo mākslu var „pieķert klāt” jebkurš. Nezinu tādu kritēriju, kas ļautu administratīvi izmērīt, kurš atbilst vizuālās mākslas skolotāja amatam, kurš ne. Vai Izglītības ministrijā uzklausa mākslinieku viedokli? Kā izveidot kritērijus tā, lai radošus, mākslās zinošus skolotājus nenožņaugtu formalitātēs, bet atbirtu tie, kas ir bez izpratnes par mācāmo vielu? Skolotājs bez izpratnes arī pie programmas nespēj pieturēties, jo viņš jau profesionāli to nemaz nesaprot. Programmai nav ne vainas, bet to nevar pildīt formāli. Ja tai vienā stundā, kas nedēļā atvēlēta vizuālajai mākslai, vajadzētu izstāstīt visu teoriju, tad radošā dzīve vispār paputētu. Tad mēs nevarētu uztaisīt ne namiņus ar spociņiem uz kātiņiem, ne maskas, ne blakussēdētāju portretus. Katrs uzdevums prasa vairākas stundas, un tas māca arī iedziļināšanos. Ja par skolotāju strādā cilvēks bez izpratnes par mākslu, tad viņa dotie uzdevumi visbiežāk ir virspusīgi un formāli, jo radošo domāšanu nevar iemācīties pāris kursos. Tāpat kā nevienos kursos nevar iemācīties pacietību. Ja klasē ir 30 knēveļu un katram gribas skolotāja uzmanību, tad skolotājam ir jābūt ar dzelzs nerviem. Katrs no 30 par uzdevumu var uzdot vienu un to pašu jautājumu! Un, kad es beidzot būšu atkārtojusi visiem un visi beidzot būs sākuši strādāt, tik un tā atradīsies vēl kāds, kas pajautās atkal. Bet es zinu, ka parasti tas ir netīšām, nevis ļaunprātīgi, jo viņi nemāk klausīties, viņi tikai runā. Viņi grib izpausties. Rutīnas nav, un tas man patīk. Skolā visu laiku ir komunikācija – tas ir kā pingponga turnīrs, un es nedrīkstu pazaudēt bumbiņu, jo tad izgāztos. Man visu laiku ir jādomā līdzi un jābūt radošai. Un tieši to no manis te arī gaida. | |
| Atgriezties | |
