VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MUZEJS IR!: Eiforija un maznozīmīgas traumas Ivars Runkovskis (=), mākslas zinātnieks, daudzu nozīmīgu mākslas projektu (1990–2005) kurators | |
 Aija Zariņa. Ivars. Kartons, eļļa. 175 × 275 cm. 1988 Foto: Inga Bunkše | |
| Urrā, mums atkal ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs! Atjaunots. Restaurēts. Papildināts ar jaunām izstāžu zālēm, liftu un vēl visādām laikmetīgām un atraktīvām lietām. Skaists kā grēks. Pašā Rīgas centrā. Esmu jau bijis „jaunajā vecajā” muzejā četras reizes un iešu vēl un vēl. Ir neaprakstāms prieks satikt sen neredzētus draugus pie sienām un telpās. Bet nekas jau nav ideāls, un tāpēc dažas mazas darvas karotītes kopējo eiforiju, cerams, padarīs to vēl izjustāku. Ja es pareizi saprotu, tad, lai cik liels arī būtu muzejs, tā centrā atrodas nosacīti viena trausla un jutekliski jutīga vienība – mākslas darbs. Viss pārējais ir veidots tikai tam, lai tu šim mākslas darbam piekļūtu, to ieraudzītu, izzinātu, izjustu, jeb, veclaicīgi sakot, „izbaudītu”, lielākā vai mazākā mērā paplašinot sevī to, ko daži joprojām sauc par dvēseli. Protams, šo vienību muzejā ir daudz, un vienmēr jāmeklē kompromisi, lai mākslas darbi spētu harmoniski eksistēt līdzās. Atjaunotā muzeja apmeklējumu rezultātā mani tomēr uztrauc vairākas lietas. Saprotu, ka tas, ko īsi formulēšu tālāk, var būt ļoti subjektīvi un augstās klases speciālisti, kas veica muzeja arhitektonisko „pārprojektēšanu” tikai pasmīnēs. Bet tā nu ir gadījies, ka ar mākslu un izstādēm esmu vairāk vai mazāk strādājis visu savu apzināto dzīvi, tāpēc ceru, ka mana „acs” nemelo. Pirmkārt, sienu krāsojums. Man liekas, ka baltās krāsas tonis nav izvēlēts pareizi. Tas šķiet mazlietiņ par vēsu, bezkaislīgu un suverēnu. Tas, kā saka, „noēd” mākslas darbos slēpto krāsu nianšu „mikrokosmosus” un nonivelē katra darba unikalitāti. Visvairāk tas traucē zālē, kurā skatāma Latvijas 20.–30. gadu māksla. Tur gleznas izskatās garlaicīgas un it kā vienādas. Otrkārt – apgaismojums. Ja gleznas rāmja augšējā daļa met ēnu uz pašas gleznas audeklu, t. i., „ieiet” gleznas tēla struktūrā, tad muzejs ir jāslēdz ciet. Man nav skaidrs, kāpēc arhitektu birojs ir izvēlējies apgaismojuma sistēmu, kas izvietota maksimālā augstumā un kuru nevar, piemēram, nolaist uz leju un piemērot normālai mākslas darba dzīvei. Leņķi, kādā gaisma krīt uz darbiem no tāda augstuma, ir ārpus visiem mākslas darba uztveres likumiem. Protams, iekārtas gaismas vai citi risinājumi kaut kādas abstraktas arhitektu biroja koncepcijas ietvaros izskatītos veclaicīgi. Skaidrs arī, ka, ņemot vērā iztērētos līdzekļus, nez vai kaut kas tiks mainīts, bet konstrukciju nevaribilitāte nu nekādi nav 21. gadsimta pazīme. Neveiksmīgs izgaismojums, man liekas, ir otrā stāva tumšajās zālēs. Ar spilgto gaismu izgaismotie darbi uz melnā fona iegūst papildu kontrastus, spilgtumu, kāda tiem patiesībā nav. To pat varētu nosaukt par tādu uzskaistinātu pastkartīšu mākslu. Treškārt – tas, ko es saucu par mazajām formām un to risinājumu. Piemēram „zelta” lifti un kāpnes. Es patiesi nesaprotu, ko domājuši cilvēki, kuri izvēlējās šādu materiālu sabiedriskai celtnei. Paskatieties uz visiem šiem pirkstu un plaukstu nospiedumiem uz lifta sienām un durvīm! Liekas pat, ka tas „zelta” materiāls domāts, lai mazajiem ekskursantiem būtu kur izpausties. Tāpat baltās kāpnes, kas ved uz augšējām izstāžu zālēm. Izskatās kā padomju laika pagaidu variants, kas uzbūvēts no saplākšņa un ātri nokrāsots ar balto krāsu. Dienas beigās šo kāpņu margas izskatās briesmīgi. Var jau būt, ka šajā formu eklektismā ir kāda dziļa filozofija. Piedodiet, bet es nesaprotu arī augšējās lielās izstāžu zāles caurspīdīgās grīdas funkciju. Tā izskatās pašmērķīga, novērš uzmanību un tikai traucē iekārtot pilnvērtīgas izstādes. To pašreiz labi var redzēt tur esošajā Borisa Bērziņa darbu izstādē. Es negribētu kritizēt pašu ekspozīciju, tomēr dažas piezīmes vēlētos izteikt. Latvijas 20.–30. gadu mākslas ekspozīcija, skaidri redzams, ir pārblīvēta. Visi darbi eksponēti vienādā augstumā (lineāri). Varbūt grupējuma princips būtu labāks? Tagad ekspozīcijai nav centra, akcentu – skatienam nav kur apstāties, aizķerties. Garlaicīgi. Par 90. gadu ekspozīciju. Tā, protams, ir laba, bet vai ir izvēlēti mākslinieku labākie un raksturojošākie darbi? Un vēl viena nianse – Kristapa Ģelža (lai piedod man autors) balss no darba „ŅAM, JUMS PAIKA” skan nemitīgi un visā zālē un „iespiežas” katrā darbā, katrā gleznā. To varētu viegli atrisināt, skaņu pārslēdzot uz austiņām. Bet tie jau visi tādi sīkumi. Ja gribat, sauciet to par katrā cilvēkā esoša nīgruma dabisku izpausmi. Viss jau ir labi. Tik labi, cik var būt. Rīt atkal taisos uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju – tā mierīgi, ar baudu paskatīties kādus trīs četrus darbus. Un jau tagad jūtu prieku par to, ka tas notiks un ka mums atkal ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Ir! | |
| Atgriezties | |
