studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

MUZEJS IR!: Pāris vārdos par muzeju Andris Breže, mākslinieks

Andris Breže. Zemes saimnieki. Koks, audums, papīrs, līme, krāsa, dienas gaismas lampa, metāls. 188 × 200 × 250 cm. 1988 LNMM un autora īpašums Publicitātes foto: Gints Ivuškāns

Piektdienā rinda uz muzeju tik liela, ka met divas cilpas šaurajā priekštelpā un gals karājas ārā pa durvīm. Lai gan biļešu kase strādā raiti, izskatās, ka sastrēgumreizēs pietrūkst vēl pāris pārdevēju. Muzejs pieprasīts – jāpriecājas! Uzreiz jāteic, ka, neskatoties uz pāris apšaubāmiem jaunievedumiem – tādiem kā stikla grīdu nepieciešamība vai kompjuterizētais apgaismojuma risinājums, kas rada grūtības izstāžu iekārtotājiem, – muzeja rekonstrukcija kopumā un jaunā apakšzemes apjoma pievienošana tomēr ir īstenota labākajā no piedāvātajiem variantiem. Un, lai ko nerunātu pašmāju arhitekti, tomēr neviens no viņiem tik lakonisku risinājumu nebija iesniedzis. Ieguvusi arī publiskā ārtelpa – muzeja ēka eleganti atveras, raugoties no parka puses, bet apakšzemes zāle, neizjaucot vēsturisko izjādes aleju, apmet gar to slaidu loku. Aplūkojot ekspozīciju, pārliecinoši ir atrisināts trešais stāvs. Tas ir labi strukturēts un ļauj viegli izsekot nacionālās mākslas attīstībai – no baltvācu māksliniekiem līdz pirmajiem profesionālo izglītību ieguvušajiem latviešu māksliniekiem un tālāk līdz spožajai Jēkaba Kazāka un Jāzepa Grosvalda paaudzei. Šī ekspozīcijas daļa ir jau labi "nostāvējusies”, un to iekārtot noteikti bija vienkāršāk. Sarežģījumi sākas otrajā stāvā, kur bijušās krievu mākslas zālē iekārtota latviešu 50.–70. gadu mākslas ekspozīcija. Pašu ekspozīciju likšu mierā, taču nelaime, ka tās galā divas nelielas telpas ir atvēlētas fotomākslai, kas pati par sevi būtu apsveicama lieta, bet galīgi nepieņemami, ka starp fotogrāfijām ir izvietotas Baušķenieka, Baumanes un Maldupes gleznas. Ja reiz bija nodoms izveidot fotomākslas sadaļu, to vajadzēja nosargāt un gleznotājus "sakompresēt" viņiem atvēlētajā galā. Nav iebildumu, ja gleznas tiek jauktas ar fotogrāfijām, tikai tad būtu jāpiemēro citi ekspozīcijas veidošanas principi. Arī ekspozīcijas daļa, kas izvietota tā sauktajā "Baltajā zālē” un aptver periodu no 20. gadsimta 80. gadiem līdz tā beigām, liekas, varēja būt dinamiskāka. Protams, muzejs var izstādīt tikai to, ko ir iepircis, un nevar prasīt, lai tas vienas zāles ietvaros uzņemtos neesošā laikmetīgās mākslas muzeja pienākumus, tomēr ekspozīcija izskatās pārāk rimta. P. S. Lai izbraukātu ekspozīciju, nolēmu izmantot lifta pakalpojumus. Tas bija ilgi jāgaida, bet tad atnāca – netīrs un no zelta. Kaut kā to zelta liftu vajadzētu sakārtot – vai nu tīrīt, vai izdarīt tā, lai nav jātīra.

Atgriezties