VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MUZEJS IR!: Māksla plus Baiba Sprance, māksliniece, LNMM izglītības programmu kuratore | |
| Mums beidzot atkal ir pieejama restaurēta un spoža Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka. Ir jauna pastāvīgā ekspozīcija, kurā līdzās 19. un 20. gadsimta sākuma mākslas darbiem skatāmi arī 20. gs. 80. un 90. gadu tā dēvēto „robežpārkāpēju” darbi. Arī no jaunās ekspozīcijas tika gaidīta robežu pārkāpšana – atbilstoši laikmetam sniedzot jaunu kolekcijas māksliniecisko un vēsturisko vērtējumu, iezīmējot svaigas saturiskās, vizuālās un emocionālās kvalitātes. Ekspozīcijas autori un iekārtotāji ir paveikuši iespaidīgu darbu, tomēr, kā jau tas bija gaidāms, nozīmīgais notikums izsaucis viedokļu vētru profesionāļu – mākslinieku un mākslas zinātnieku – aprindās. Vērtējumi, nostājas un skatpunkti ir dažādi, bet tie visi tiek pausti ar vienu mērķi – rosināt profesionālu domu apmaiņu esošās ekspozīcijas pilnveidei un nākamās pastāvīgās ekspozīcijas koncepcijas izstrādei. | |
 Skats no LNMM pastāvīgās ekspozīcijas „Latvijas māksla. 19. gs.–1940” Publicitātes foto: Jānis Dripe juniors | |
| Muzejs ievelk sevī. Tu aizej uz darbu un ar to saplūsti. Pazūdi komunikāciju norisēs, izkaisies daudzajos stāvos un pakāpienos, pakļaujies gleznu un citādiem redzes kairinājumiem. Tavu kustības trajektoriju nosaka dienas plāns un dažādas papildu darbības un darbi, jo muzejs, gluži kā tāda planēta, dzīvo savu, bieži vien neprognozējamu dzīvi. Ir jārēķinās ar pārsteigumiem un viss jāpaveic godam, jo lielajam mehānismam parku ielokā jāfunkcionē, radot iespaidu, ka tas atver cilvēkiem durvis un rāda mākslu tikpat dabiski kā pūš maigs vasaras vējiņš. Šī sasaiste iespaido un kā dinamisks filtrs nostāda pretrunā principam, ko pēc definīcijas muzejs paredz – nesteidzīgi un lēni klejot pa mākslas laikmetiem – skatoties, vērtējot, izbaudot. Tāpēc mans atkarīgais skatījums izveido muzeja tēlu, kas ir sajaukts no dažādām jomām, un reizēm ir grūti atšķirt, kura ietekmē spēcīgāk. Jau dažādie stāvu līmeņi vien, katrs ar savu raksturu, rada bagātu iespaidu. Vēsturiskās interjera daļas ir restaurētas, krāsas kļuvušas gaišākas, un vestibilu logiem noņemtie aizkari ļauj muzejā ienākt gaismai, kas to savieno ar pasauli. Sadarbību ar gaismu var novērot gandrīz visur – gan pagrabā, gan augšējos stāvos, gan dienesta daļā. Ēka vairs nerada noslēgta šķirsta iespaidu, kāds bija agrāk. Šī ir viena no patīkamākajām izjūtām, ko atnesusi renovācija. Tā ļauj muzeju izjust kā kopējās telpas daļu un mākslu – kā dzīves daļu. Iespējams, vairums ļaužu to neapzinās, tomēr man šķiet, ka šāda sajūta kaut kur šūnu īmenī paliek. Digitālie reklāmas paneļi pazemes stāvos, baltās gaismas anotāciju teksti pie lielās izstādes ieejas un tekalējošie mākslinieku vārdi lejā uz pārejas sienas arī ar kustību veiksmīgi atšķaida smagnējo pazemes sajūtu. Līdzīgi strādā muzeja krājuma ekspozīcija – tā tematiski informē, telpiski rotā un vienlaikus aplaimo apmeklētāju ziņkāri. Mazās izstāžu zālītes ceturtajā stāvā saglabā vieglumu. Balti krāsotās dēļu sienas ar ovālo lodziņu ir gana aktīvas, tomēr harmoniskas un vienkāršas un, iespējams, ka ar šo mērogu pārbauda mākslas iekšējo tīrību. Tāpēc Boriss Bērziņš šeit izskatās labi. Kupola koka ažūrs un terases šai vides un mākslas sadarbībai skaistajā laikā kalpo kā spēcīgs fināls. Tomēr novērojumi rāda, ka ne visas novitātes sevi pilnībā attaisno. Stikla griesti pazemes izstāžu telpā gan rada atvērtības sajūtu, taču saulainās dienās kopā ar baltajām sienām burtiski žilbina acis un apgrūtina ekspozīcijas vērošanu. Arī ceturtā stāva lielajā izstāžu telpā ar atvērtību stipri vien ir pāřauts pār strīpu, jo stikla grīda uz cilvēka psihi iedarbojas kā nezināma biezuma ledus. Ļaudis ar fobiju te, cenšoties saglabāt pašcieņu, rauga apiet telpu gar sienām, bet pārējie dodas uz caurspīdīgajām grīdām ar prieku, lūkojas lejā, šļūkā, apspriež un izbauda nepiedzīvotās sajūtas. Vislielāko efektu grīda, protams, atstāj uz bērniem, kas tiešām sāk uzvesties kā uz ledus – kā nu kuram liek temperaments. Gleznas pie sienām kopējo noskaņu ietekmēt nespēj. Muzejā ir interesanti vērot cilvēku reakciju. Daudzi nāk izpētīt jauno situāciju, daudzi – satikt savu mīļāko autoru darbus, daudzi – pārliecināties, vai latvju māksla vēl ir tā pati vecā. Skatītāju lielāko daļu pārsteidz un saviļņo fakts, ka māksla – tāpat kā, piemēram, tehnika – atļaujas attīstīties un mainīties. Un pat tik nesaprotamā kārtā, kā redzams Baltajā zālē. Daži pauž sašutumu, citi ir neizpratnē, vēl citi vienkārši aiziet garām. Viss nolasāms sejās. Šīs reakcijas kopumā liek aizdomāties gan par to, ka privātās izjūtas, protams, ir svētas, gan par mākslas izglītību vai, drīzāk, tās trūkumu skolās. Arī par to, ko muzejs šajā jomā varētu darīt. Informācijas centrs apmeklētājiem dod iespēju komunicēt ar muzeju speciālista veidolā. Te arī par eiro un piecdesmit centiem iespējams saņemt mobilo viedtālruni, kas trijās valodās piedāvā audiotūri pa aktuālo izstādi un pastāvīgo ekspozīciju, stāstu par krājuma šedevriem un iespēju iepazīt muzeja ēku ar rakstiskas informācijas palīdzību. Attiecīgo tālruņa modeļu īpašnieki mobilo aplikāciju ar nosaukumu „Mākslas muzejs” bez maksas var ielādēt tālrunī un lietot, kad vien vēlas. Ar laikmeta ainu un atsevišķu mākslinieku daiļradi var iepazīties skārienjutīgos ekrānos visās pastāvīgās ekspozīcijas daļās. Infocentrā pieejams arī muzeja stāvu plāns latviešu valodā; top arī krievu un angļu versijas. Īpaši brīvdienās ir prieks redzēt, cik azartiski ar izvērstu „Muzeja detektīvkarti” rokās te pārvietojas bērni. Visbiežāk šai tūrē iesaistās visa ģimene, jo izpildāmie uzdevumi nemaz nav tik viegli un prasa vērīgi skatīties un domāt. Tas attaisnojas, jo trīspakāpju atbildes noved līdz laimīgam finālam. To, ka šī lieta ir populāra un „strādā”, apliecina fakts, ka cilvēki dzīvi taujā, kur detektīvkarti var dabūt. Katrai lielajai izstādei arī turpmāk būs darba lapas – gan paņemamas uz vietas, gan lejuplādējamas internetā. Tapšanas stadijā ir „Muzeja soma” bērniem no divu līdz četru gadu vecumam. Par šīm un citām satelītlietām – sarunām, lekcijām, mākslinieku performancēm – ir iespējams uzzināt muzeja mājas lapā, tviterī, feisbukā vai vienkārši piezvanot pa informācijas tālruni. Muzejs orientējas uz dažādu vecuma un sociālo grupu iesaisti aktivitātēs, kas vecina personības attīstību. Notiek gan regulārās, gan izstādes pavadošās radošās darbnīcas; mācību gada laikā turpināsies akcija „Nāc muzejā”, kas palīdzēs pārvarēt komunikācijas barjeras vispārizglītojošo skolu bērniem un bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Muzejs ir ieguvis lielisku darba telpu ar dienasgaismu, konferenču zāli un kafejnīcu ar atsevišķu ieeju no parka. Atraktīvais interjers, pieejamība un ērtības (zeltainais misiņa lifts cauri visiem stāviem un viegli atrodamās labierīcības) pavirza akcentus no tiešas mākslas apskates uz tikšanās un laika pavadīšanas vietu. Tas, ka brīvdienās līgavas baltās kleitās ar svītu un, protams, ar līgavaiņiem te rīko kāzu fotosesijas, vismaz man liekas pārspīlēti, taču stratēģiskais uzstādījums paredz muzeju kā „daudzfunkcionālu tikšanās vietu un dinamisku socializēšanās platformu”. Un nobeigumā par svarīgāko. Jaunā pastāvīgā ekspozīcija, kas, atšķirībā no iepriekšējās (1780–1940), piedāvā apskatīt mākslu, kura tapusi laikā no 1780. līdz 2000. gadam, provocē visatšķirīgākos viedokļus. Tā ir veidota pēc lineārā laika principa no darbiem, kas savulaik bijuši aktuāli un iezīmējušu kādu jaunu tendenci, virzību – citiem vārdiem, ir virzījuši mākslu uz priekšu. Ekspozīciju laika gaitā paredzēts nedaudz mainīt, un tas ļaus apskatīt vairāk darbu, īpaši no pēckara posma. Šim nolūkam domāto telpu joprojām ir par maz, tāpēc darbu atlase bijusi skarba. Uzskatu dažādība par koncepciju vai atsevišķu darbu izvēli ir tikai laba, jo rāda, ka cilvēkiem rūp šīs izvēles kvalitāte, – un varbūt šie viedokļi nākotnē ietekmēs mākslas darbu rotāciju. Skaidrs, ka varianti ir vienmēr un diez vai kāds spētu vienlaikus apmierināt gan laikmeta un tematiskos, gan novatorisma un kvalitatīvos, gan labākas uztveres aspektus. Pašreizējā ekspozīcija ļauj ieraudzīt vēsturisko dinamiku un domāt par fona kontekstu, uztvert mākslu kā dzīvu partneri dialogā ar savu laiku. Daudzu mākslas mīļotāju favorīti gan ir palikuši aiz kadra, taču princips – izstādīt virzošo Latvijas izcelsmes un Latvijā strādājušo mākslinieku darbus – izskaidro vairāku klasiķu palikšanu fondos, kā arī Rēriha un citu Krievijas mākslinieku gleznu aizceļošanu uz Biržu. Jaunums ir divi fotogrāfiju kabineti, grafikas stendi trešajā stāvā, Maskavas avangarda kabinets, muzeja bibliotēka, kas interesentiem pieejama darbdienās, un izstāžu zāles paplašinātajos stāvos. Tieši tās ļaus dziļāk iepazīt kāda autora daiļradi uz kopumā askētiskās atlases fona. | |
| Atgriezties | |
