VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgā māksla cita laikmeta kapsulā Maija Demitere Starpdisciplinārā laikmetīgās mākslas izstāde „Omega 3” Mostes linsēklu šķirošanas fabrika un tās apkārtne, Igaunija 02.07.–07.08.2016. | |
 Tāvi Suisalu. Laika prognožu portreti. Pikseļi uz audekla, antena, elektronika, programmatūra. Instalācija. 2016 Foto: Maija Demitere | |
| Laikmetīgo mediju mākslas izstādes iekārtošana vietā ar bagātīgu un daudzslāņainu interjeru, ainavu un noskaņu var gan veidot ietvaru īpaši šai videi radītiem darbiem, gan novērst uzmanību no mazāk veiksmīgām detaļām, gan arī mest izaicinājumus. Un izaicinājumi šajā gadījumā bija – ēka skatītājam varēja šķist interesantāka par pašiem mākslas darbiem, jo, vērojot gaismēnu spēles telpā un klausoties apmeklētāju soļu atbalsīs, mākslas darbi „pazuda”, šķita necili un gandrīz traucēja saules staru rotaļām. Tajā pašā laikā mākslinieki, kas savu darbu vīzijas bija radījuši, iedvesmojoties no izstādes tēmas, vides piedāvātā stāsta un niansēm un izstādāmo objektu bija pielāgojuši kādai noteiktai vietā telpā, spēja radīt absolūti unikālu piedzīvojumu. Mostes linsēklu šķirošanas fabrika ir standartizēta projekta ēka, kuras sienas laika gaitā ieguvušas tūksošiem pelēko toņu nokrāsu un nekad nemazgātie, puscaurspīdīgie logi laiž cauri gaismu tikai tik daudz, lai iezīmētu baltus taisnstūrus uz grīdas un objektiem telpā. Pamestās lietas, instrumenti, trauki, tvertnes, dokumenti, ar krītu veiktās atzīmes uz sienām un durvīm – vai tās tur atstājuši mākslinieki vai fabrikas darbinieki, nav iespējams uzminēt. Ēka un tās apkārtne šķiet iekļuvusi kapsulā ārpus laika un pasaules notikumiem. Un tad šajā utopiskajā, gleznainajā un reizē tik kontrastainajā vietā uz laiku bija ielauzušies laikmetīgo mediju mākslas objekti. Somu mākslinieces Johannas Lonkas (Johanna Lonka) „Žurkošanās” bija asprātīgs un estētiski fascinējošs objekts – dzīvnieks, kura galva rēgojās ārā no vienas linsēklu šķirošanas caurules, kamēr strupās pakaļkājas un garā, riebīgā aste karājās ārā no citas atveres telpas pretējā stūrī, liekot skatītājam galvā iztēloties žurkas ķermeņa garumu. „Žurkošanās” lakoniskā un vieglā ideja, mākslinieciski un amatnieciski veiksmīgais izpildījums pilnīgi dabiski iekļāvās fabrikas interjerā un rosināja aktīvas fantāzijas gan par žurkas piedzīvojumiem, gan radīto postu. Daigas Krūzes gleznu sērijas „Linsēklas ceļojums” apraksts šķita „pievilkts tēmai”, un izstādīšanas veids lika darbus skatīt tik pietuvināti, ka nebija iespējams ne brīvi iedziļināties to vizuālajā valodā, ne arī novērtēt kopskatu. Skatītājs, uzmanīgi lūkojoties zem kājām un ar muguru uzgrūžoties skapjiem un fabrikas iekārtām, varēja sajust gleznu sērijas šķietami sasteigto rokrakstu un reizē tādu kā baisumu, kas ar acs kaktiņu samanāms krēslā aiz loga vai puspievērtās skapja durvīs. Mazie pašportreti atstāja tādu kā iekšēju nemieru – nespēju raksturot, kādas sajūtas katrs audekls izstaro. Igauņu mākslinieks Timo Tots (Timo Toots) izstādei bija izveidojis interaktīvu instalāciju, kas sevī iemiesoja visus šādām instalācijām minimāli nepieciešamos elementus – lielu, sarkanu pogu, estētisku laika atskaiti un no objekta izkrītošu atalgojumu. Izstādē varēja vērot, kā apmeklētāji atgriezās pie sarkanās pogas, lai atkal un atkal sagaidītu saujiņu linsēklu. Arī darba nosaukums „Linumāts” bija tikpat neoriģināls kā radītā interaktivitāte, padarot šo tik ekstrēmi absurdo darbu vēl absurdāku un ļaujot jau ar interesi vērot gan apmeklētāju reakciju uz birstošajām sēklām, gan novērtēt mākslinieka tēmas risinājumu. Kaspara Lielgalvja lielformāta fotoizdruka „Māja Mēnikuno purvā” bija darbs, kas spēja tik ideāli pieskaņoties fabrikas noskaņai, ka fasāde bez tā šķita pat neiedomājama. Koncepta apraksts par ēkām, kas savulaik celtas nomaļus no cilvēku apdzīvotajām, tikušas aizmirstas un kuras tagad pārņem apkārt esošā daba un dzīvnieki, šķita tikai traucējošs. Saules stari caur nepārtraukti kustīgajām koku lapām veidoja rakstus un formas uz fotoizdrukas un ēkas sienas, saplūdinot tās vienotā ainavā, ļaujot pamestajai mājai kļūt atkal dzīvai, elpot jaunā vietā, kamēr foto estētika – augstais kontrasts un toņu nianšu trūkums – atgādināja reiz mājās, vannas istabā vai virtuvē ar aizklātiem logiem, attīstītās fotogrāfijas. Somu mākslinieces Emmas Vilinas Feltas (Emma Vilina Fält) divi milzīgie, garie zīmējumi „Sapņošana” un „Karāšanās” bija vēl viens darbs, no kura apraksta gribas izvairīties, lai nesabojātu tā radīto iespaidu. 10 metrus garās un 1,5 metrus platās papīra loksnes veidoja hipnotizējošu dziļuma sajūtu, mērķtiecīgi veidotu un nejauši sanākušu tēlu un formu spēles neļāva novērst acis, radot sajūtu, ka tur ir kaut kas vēl, ka jāskatās, jāpēta, jāmeklē vēl – visu nav iespējams ieraudzīt, uztvert, saprast. Visiespaidīgākais gan konceptuālās sarežģītības, gan izmēra ziņā bija igauņu mākslinieka Tāvi Suisalu (Taavi Suisalu) darbs „Laika prognožu portreti” – foto stacija fotografē linsēklu šķirošanas fabrikas ēku, šie attēli (dati, nevis vizuāli atpazīstamas formas) tiek pārsūtīti no 800 km augstumā esoša satelīta, līdz ar to fotogrāfija kā oriģinālais medijs kļūst nesvarīga un neatpazīstama – rezultāts ir pikseļu straume, krāsu kombinācijas, kas veido glezniecisku, kustīgu ainavu. Ieejot pilnīgi tumšajā telpā, košās, digitāli „notecējušās” krāsas pārņēma ar savu milzīgumu, krāšņumu un organisko animāciju. Visa pārējā telpa bija linsēklu noliktava – aiz un blakus milzīgajam ekrānam redzamie sēklu krājumi atgādināja, ka fabrikā drīz atgriezīsies strādnieki, atsāksies ierastais ikdienas darbs un līdz ar to – cik ļoti absurda un kontrastējoša ir šī krāsu projekcija. Mākslinieki izstādes tēmu un vidi bija risinājuši ar dažādiem paņēmieniem – izmantojot gan tās akustiku, gan interjera arhaisko estētiku, gan novecojušās šķirošanas iekārtas. Netrūka arī konceptuāli un mākslinieciski paviršu darbu, kas bija paslēpti aiz pārlieku ēteriskiem vai pārlieku sarežģītiem aprakstiem. Izstādē skatāmie darbi izcēla sēklu šķirošanas fabrikas ēkas un tās apkārtnes pastāvēšanu ārpus laika nepārtrauktā plūduma, vienlaikus pastiprinot laikmetīgās mākslas izstādes laikmetīgumu – kontrastējot dažbrīd tik spēcīgi, ka skatītājam varēja sākt šķist, ka viņš vēro pats sevi kādā vecā mākslas filmā. | |
| Atgriezties | |
