VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tagadne, kas apžilbina? Maija Rudovska 9. Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennāle 04.06.–18.09.2016. | |
| Vai jaunā estētika jeb tā dēvētā postinterneta māksla ir nopietns, ilgstošs mākslas virziens, kas turpinās attīstīsies un nenomirs jau pēc gada vai diviem? Vai arī tā ir pārejoša koķetērija (neoliberālās politikas un kapitālisma raisītā) krīzes situācijā? Vai nogludināti atsvešinātā estētika, kas iet roku rokā ar korporatīvās vides vizuālo valodu, nemanot pārņēmusi arī laikmetīgo mākslu un ir kaut kas noturīgs, neaizmirstams un apbrīnojams? Šie un vēl daudzi citi jautājumi ir bijuši aktuāli jau kopš brīža, kad mākslas vide uzzināja, ka 9. Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennāli (9. Berlin Biennale für zeitgenössische Kunst) kūrēs DIS kolektīvs. Šī ziņa vienlaikus bija gan intriģējoša, gan lika aizdomāties par gaidāmo, jo DIS rokrakstam līdz šim piemitis noteikts virziens ar zināmu paredzamību. DIS kolektīvs ir četri jauni cilvēki no Ņujorkas – Solomons Čeiss (Solomon Chase), Lorens Boils (Lauren Boyle), Marko Roso (Marco Roso) un Deivids Toro (David Toro) –, kas līdz šim bijuši pazīstami ar tiešsaistes izdevumu DIS Magazine. Tas kopš tā iznākšanas 2010. gadā ir spējis uzrunāt mākslas vidi ar piedāvājumu, kurā kritiskā domāšana satiek neoliberālisma un korporatīvās estētikas radītus produktus – objektus, idejas, materiālus, kas tiek brīvi komponēti savstarpēju sakarību ķēdē, iedvesmojoties no mūzikas, vizuālās mākslas, modes un reklāmas. DIS piedāvājums neietur kontraktīvu pozīciju, bet drīzāk kā hameleons pielāgojas un pakļaujas tagatnei, kurā korporatīvā dzīve vairs nav ienaidnieks, bet gan daļa no mūsu identitātes. DIS darbības pamatvirziens tieši atspoguļojas arī biennālē: par tās virstēmu izvēlēta The Present in Drag (latviskojot aptuveni „Traucētā/apgrūtinošā tagadne”), tā norādot uz mulsinošo neskaidrību, kāda piemīt tagadnei, kurā dzīvojam. „Tagadne ir nezināma, neparedzama un neizprotama – tā tiek dzīta uz priekšu ar neatlaidīgu nodošanos, lai radītu fikciju. Šībrīža pasaule nav reālistiska. Tā ir pasaule, kurā fikcijas meklējumi ir vairāk vērti nekā derības par realitāti. Žanra maiņa no zinātniskās fantastikas uz fantāziju ir tas, kas padara to iedvesmojošu, atvērtu, satveramu un vienotu,” raksta biennāles kuratori kataloga ievadtekstā. 9. Berlīnes biennāles norises punkti šogad ir: Berlīnes Mākslas akadēmija; laikmetīgās mākslas institūcija Kunst-Werke Berlin (KW), kas kā biennāles rīkotāja kalpo par galveno norises vietu un atskaites punktu; Eiropas menedžmenta un tehnoloģiju skola (European School of Management and Technology), kura joprojām iemieso padomju arhitektūras paliekas (iepriekš tā bijusi VDR Valsts padomes ēka); Reederei Riedel kuģītis tūristiem; un, visbeidzot, Kreicbergas bunkurs, kas šopavasar pārtapis par privātu laimetīgās mākslas muzeju, kurā skatāma pazīstamā mākslas kolekcionāra Dezirē Feierles kolekcija (The Feuerle Collection). DIS piedāvātais biennāles mākslinieku loks ir principā viņu pašu draugu un sadarbības partneru tīkls. Tas nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā, ka DIS darbojas kā komūna, šo četru gadu laikā izaudzējis pamatīgu tīklu un kļuvis par sava veida organizāciju ar daudziem piekritējiem un līdzdarboņiem. Biennālē tas atspoguļojas tādējādi, ka paredz to skatīt vairāk kā divdimensionālu, nevis trīsdimensionālu prezentāciju. Pārņem sajūta, ka tiek tverta tikai viena daļa no aktuālā, tā virsējais līmenis, nevis justa vajadzība pēc iegremdēšanās materiālā un tā izpētes. Tomēr tā noteikti nav virspusējība, bet gan sajūta, ko rada tieši šī estētika un tās ietvertie izpētes objekti. Postinterneta mākslas krutums – noslīpētā, piegludinātā, taktilā valoda biennālē redzama visā tās pilnībā, īpaši atspoguļojoties dažādos ekrānos – videodarbos un fotogrāfijās. Starp biennālē redzamajiem darbiem pat grūti izcelt atsevišķus māksliniekus, jo tie it kā savijas vienā „paklājā”, nespīdot ne ar ko īpaši autentisku un visi kā viens reflektējot par korporatīvās dzīves valodu – materiāliem, apģērbu, vizuālo identitāti, vēlmēm, iekārojamo, modīgo u. tml. Vai tās būtu Katjas Novitskovas (Katja Novitskova) plakanās lielizmēra skulptūras ar uguns un ragu attēlojumiem „Līkņu ekspansija (uguns pielūgšana, violetie ragi)” (Expansion Curves ( fire worship, purple horns), 2016) un „Neolītiskais potenciāls (uguns pielūgšana, dzeltenie ragi)” (Neolithic Potential (fire worship, yellow horns), 2016) Eiropas Menedžmenta un tehnoloģiju skolas ēkas interjerā, kas viltīgi pavedina skatītāju ar to glīto izpildījumu, vai Annas Udenbergas (Ann Uddenberg) skulptūras Lady Unique (2015) – lelles/manekeni gandrīz neiespējamās, izkropļotās pozās, daļēji atkailināti, daļēji apģērbti trendīgā sporta apģērbā, uzņemot selfijus un citādi kliedzot pēc uzmanības, — vai arī Sesilas B. Evansas (Cecile B. Evans) grandiozais videodarbs / telpiskā skulptūra What the Heart Wants (2016), kurā skatītāji gremdējas digitālu sapņu un cerību pasaulē, pētot cilvēku nākotnē. Kamuflāžas tipa skulptūras, apropriēti žesti un valoda, performējošas bildes un pozas, fiktīvi stāsti un apokaliptiskas pārdomas, digitāli izkopti ķermeņi, grotesks skaistums un hiperreāla pieredze, tiešsaistes efekti un ironiski komentāri, ekscentrisks izskats un noguruši skatieni – tas viss ir sastopams šāgada 9. Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennālē. Pat amatieriski rotaļīgā Ei Arakavas (Ei Arakawa) stundu garā performance/mūzikls How to DISappear in America (2016), kurš balstās uz Seta Praisa (Seth Price) 2008. gadā publicētu materiālu, kas lielākoties vākts no interneta, labi iederas šajā postinterneta valodas vienveidīgumā. Ir jautri un pat mīlīgi iejusties šajā karaokes tipa instalācijā, kurā aktieri izspēlē etīdes par to, kā izkļūt no meinstrīma sistēmas, bet pēc kāda brīža viņu darbības sāk šķist monotonas, atkārtoties un saplūst vienā homogēnā masā, kas kļūst nogurdinoša. Iespriekšminētie iemesli un daudz kas cits DIS veikumā šajā biennālē liek prātot, vai garlaicības sajūta, kas mijas ar atsevišķiem aizrautīgiem (taču īsiem) mirkļiem, ir apzināts nolūks (uztverot kuratoru iepriekš teikto nopietni, nevis ironiski), vai arī tikai postinterneta mākslas efekts – vēsi glāstošs, atsvešināts pieskāriens, kas lieliski rezonē ar pasauli, kurā mēs dzīvojam. | |
| Atgriezties | |
