VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ikdienišķās uztveres ietvaros neredzamais Aivars Leitis Solveiga Vasiļ jeva. „Hierarhija” Vidzemes koncertzāle „Cēsis” 14.05.–10.07.2016. | |
 Solveiga Vasiļjeva. Kāds vēro vīrusu. Mutācijas II. Audekls, zīmulis. 150 × 2000 cm. 2013 Foto: Solveiga Vasiļjeva | |
| Ekspozīcija, ko varējām skatīt izstādē „Hierarhija”, bija domāta kā turpinājums 2013. gadā realizētajam projektam „Kāds vēro vīrusu. Mutācijas” Jūrmalas Pilsētas muzejā un 2009. gada izstādei „Asinsaina” Dizaina fabrikā. Tēlniece un grafiķe Solveiga Vasiļjeva izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Viņa sarīkojusi daudzas personālizstādes dažādās Latvijas mākslas galerijās un Latvijas Nacionālās mākslas muzejā. Pieņemu, ka, domājot par eksistences laukiem, struktūrām, „mēles sajūtu”, mutācijām, asinsainu, mākoņa anatomiju un Dieva smaidu, māksliniece a priori grib pateikt, ka mākslā vienmēr ir svarīgi sākt no nulles, lai varētu atklāt savas sajūtas par dažādiem procesiem un paša cilvēka eksistenciālo pamatu uzbūvi. Un arī šī izstāde skatītāju aicināja un izaicināja pārdomāt pastāvošos uzskatus par apkārtējo pasauli, lai atklātu jaunas pieejas redzamajam. Solveiga Vasiļjeva ir viena no talantīgākajām un emocionāli sarežģītākajām Latvijas māksliniecēm. Lai realizētu savas idejas, viņa darbos allaž izmantojusi dažādu materiālu kombinācijas. Vispirms jau tēlniecībā, kurā viņa strādā ar tādiem materiāliem kā granīts, marmors, koks, bronza, tērauds, nerūsošais tērauds, veidojot atraktīvas šo materiālu kombinācijas. Solveiga Vasiļjeva darbojas arī grafikā un videomākslā. Šos mākslinieces darbības aspektus atspoguļoja arī trīs izstādē eksponētie lielizmēra zīmējumi un divpadsmit objekti (skulptūras). Visam Dieva radītajā pasaulē ir divas puses – ļaunais un labais, kas pastāv nebeidzamā savstarpējā mijiedarbībā. Māksliniece izstādes koncepcijā uzsver, ka starp šiem elementiem reizē notiek gan cīņa, gan sadarbība, un šī dualitāte un tas, kā pret to attiecas Austrumu un Rietumu domāšanas (filozofijas, reliģijas), veido izstādes pamatideju. Izstādes koncepcijā Solveiga Vasiļjeva stāsta: „Rietumu reliģiju pamatā ir labā un ļaunā savstarpējā cīņa, kurā dievišķie un tumsas spēki izkārtoti līdzīgā hierarhijā. Abas daļas ir līdzvērtīgas spēka un ietekmes ziņā. Seši gaismas eņģeļi un seši tumsas eņģeļi kalpo saviem vadītājiem. Tiem deleģēti noteikti uzdevumi un rīcība. Jaunajā Derībā tumsas valdnieks ir arī laicīgās pasaules valdnieks. Rietumu pasaules racionālisms un kultūra, kas balstīta uz prāta un zinātnes dominanti, rezultējušies šā brīža pasaules haotiskumā, bezatbildībā, vardarbībā, nežēlībā, varas un naudaskārē.” Šķiet, konceptā minētie seši gaismas un seši tumsas eņģeļi bija noteikuši arī eksponēto darbu skaitu. Būtībā izstādes ekspozīcija sastāvēja no vienoti veidotas un apdzīvotas telpiskas instalācijas. Tās pamatā bija Solveigas Vasiļjevas daiļrades pēdējos piecpadsmit–divdesmit gados valdošā estētika, kuru veido kontrastu pilnas, sirreālas materialitātes elementi ar tikai viņas daiļradei raksturīgu vizuālo noformējumu, veidojot uzsvērti personīgu tēmas un savu vīziju interpretāciju, ļaujot skatītājiem aizdomāties par būtisko. Šo māksliniecei būtisko visbiežāk var raksturot ar vārdu „nāve”. Izstādē eksponētajiem darbiem nebija nosaukumu. Lielformāta zīmējumos, vērojot ar balto zīmuli uz melnā papīra vilktās līnijas, atrastās formas un ēnas, bija saskatāms, ka māksliniece turpina savu jau pasen iesākto vizuālo stāstu par audiem, šūnām un cilvēka skeletu – ejot to domu gaitu, kuru filozofs Rinalds Zembahs savulaik nodēvējis par pietuvošanos „ikdienišķās uztveres ietvaros neredzamajam”. Šķiet, ka šādi, spēlējoties ar formām un neattēlojot neko noteiktu, Solveiga Vasiļjeva kaut kā īpaši izaicina skatītāju – vispirms to maldinot, lai pēc tam uzvestu uz īstā, pašas mākslinieces gribētā domu ceļa. Pieņemu — absolūti tukšā izstāžu zāle liecināja, ka skatītāji nebija izpratuši mākslinieces vēstījumu, runājot par labo un ļauno kā kādas dzīvas būtnes (cilvēka) iekšējo anatomisko uzbūvi. Ekspozīcijā bija skatāmi trīs pieminētie lielizmēra zīmējumi un divi sarkani, kontūrās robusti objekti ar nošķeltiem stūriem. No tiem uz visām pusēm bija pasprukuši desmit mazi, melni cilvēkveidīgi tēli ar astēm. Abi sarkanie objekti bija tukši, bet mazie astaiņi uzrunāja ar pildītu formu un izteikti izliektu līniju. Tomēr viņu kustību apvaldīja uz ekspozīcijas zāles grīdas ar sarkanu līniju uzvilktais, darbus ierobežojošais taisnstūris. Iespējams, ka sarkanā līnija bija domāta ne vien lai apturētu pārlieku ziņkārīgu skatītāju – varbūt šādi māksliniece vēlējusies parādīt Dieva radīto pasauli kā vienotu kopumu, kamēr tajā pašā laikā pie zāles sienām bija redzams gluži pretējais. Vai tā tika attēlota konceptā deklarētā cīņa starp labo un ļauno? Varbūt cīņa starp pasaules radītāju un pasaules valdnieku? Šķiet, ka izstādes ekspozīcijā šo ideju bija mēģināts atklāt ar pieminētajiem diviem sarkanajiem objektiem. Turklāt izmantotā sarkanā krāsa neakcentēja ne labo, ne ļauno. Izstādes apmeklētājiem nācās domāt pašiem, ko tad īsti māksliniece ar šo visai agresīvo sarkano bija vēlējusies pateikt. Ap šiem lielajiem, sarkanajiem objektiem izstādītās mazās, melnās figūras visas bija kustībā un visas — vienādas. Tikai tās bija eksponētas katra ar skatu uz citu pusi. Varbūt šie interesantie daudzpusīgie, sīkie, tumšie tēli bija pretstatīti lielajiem, kantainajiem sarkanajiem objektiem, kas varētu būt katrs no mums. Varbūt mēs domājam, ka esam lieli un vareni, bet patiesībā ir vēl kāds, kurš ir par mums daudz pārāks? Varbūt mēs nemaz neesam pasaules centrā? Varbūt nekad nesēdēsim hierarhijas virsotnē? Varbūt, varbūt... | |
| Atgriezties | |
