Šovasar 75 gadu dzimšanas dienu atzīmēja dvīņubrāļi Ģērmaņi – spilgtas personības Latvijas kultūrvidē. Kā jau pienākas īsteniem gleznotājiem, viņi svētkus nosvinēja, sarīkojot retrospektīvas personālizstādes katrs sev īpašā vietā.
Andreja Ģērmaņa izstāde ar episko nosaukumu „Mans ceļš – 75” bija iekārtota Jūrmalas pilsētas muzejā, jo viņš kopš 1995. gada sevi sauc par jūrmalnieku, ir aktīvs Jūrmalas mākslinieku biedrības darbinieks un savulaik bijis arī tās vadītājs. Ievērības cienīga ir arī Andreja erudītā darbošanās kultūras žurnālistikā – viņam ar vieglu roku izdodas ieinteresēt vietējā mākslas dzīvē reģionālo laikrakstu „Jūrmalas Vārds” un „Tukuma Neatkarīgās Ziņas” lasītājus.
Savukārt Jura Ģērmaņa gleznu retrospekcija „Atskatoties” bija aplūkojama Rīgas kultūras centrā „Iļģuciems”, kur viņš jau ilgus gadus vada Tautas glezniecības studiju „Grīva”. Izstādi pavadīja izvērsta kataloga/reprodukciju albuma atvēršana, kurā apkopoti paša mākslinieka atlasīti un sakārtoti darbi no dažādiem daiļrades posmiem 50 gadu garumā, kas turklāt papildināti ar mākslinieka atmiņu stāstu – mūsu nesenajai kultūras vēsturei nozīmīgu informācijas avotu. Tikmēr Andreja darbību un skatījumu atspoguļojošs izdevums vēl top.
Abi brāļi ir izgājuši vienu tradicionālu latviešu glezniecības skolu – sākotnēji mācījušies pie Arnolda Griķa Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, pēc tam pie vecmeistariem – Purvīša audzēkņiem Ārija Skrides, Arvīda Egles, Eduarda Kalniņa u. c. Latvijas Mākslas akadēmijā. Šajā tradīcijā un vērtību sistēmā balstītos rokrakstus abi gleznotāji turpinājuši izkopt jau kopš 60. gadu beigām, palēnām kļūdami par svarīgiem spēlētājiem kanonisko vērtību pārmantojamības procesā. Tomēr tradīcija viņu darbos ne mazākajā mērā neizpaužas kā ierobežojums, darbi liecina par dabisku ļaušanos priekam gleznot no dabas, brīvi reflektēt apkārt redzamo un notiekošo.
Jura Ģērmaņa izstādīto darbu klāstā dominēja ainavas, portreti un akti. Tieši portretus es gribētu atzīt par saistošāko un vērtīgāko visnotaļ bagātīgās un daudzveidīgās izstādes daļu. Arī ekspozīcijas senākais darbs bija portrets – mākslinieka pašportrets 18 gadu vecumā; tam sekoja viņa tēva – bibliogrāfa Artura Ģērmaņa un daudzu interesantu radošu ļaužu ģīmetnes, veidojot kultūrvēsturiskas nozīmes portretu galeriju. Kinorežisors Jānis Streičs, aktieris Gunārs Placēns, tēlnieks Bruno Strautiņš, režisors Viktors Jansons, mākslinieks Aivars Sprūdžs un citas spilgtas personības attēlotas sev raksturīgā vidē un pozā, pārliecinoši precīzi fiksējot modeļa ierasto stāju, skatienu un kustības.
Arī Andreja Ģērmaņa izstādē bija aplūkojamas galvenokārt ainavas un portreti, tomēr, atšķirībā no brāļa gleznām, šeit varēja just brīvu, spontānu, improvizējošu pieeju. Ļoti labi, ka ekspozīcijā bija iekļautas arī dažādos laikos un vietās tapušas skices, akvareļi, grafikas un zīmējumi, kas ļāva novērtēt mākslinieka īpašās vērotāja spējas un prasmi trāpīgi notvert smalkas, izteiksmīgas nianses līdzās esošo cilvēku sejās un ķermeņa valodā. Kā viens no ekspresīvākajiem tipāžiem gleznās un zīmējumos atkārtojas mākslinieka dzīvesbiedres Olitas tēva tēls, tomēr gandrīz visi atainotie reprezentē spraigu, rosīgu dzīves izjūtu, neskatoties uz to, vai viņi māksliniekam pozējuši kā modeļi vai ir nevilšus notverti sadzīviskās situācijās.
Kaut arī brāļu Ģērmaņu glezniecība ir saucama par reālistisku (gleznas iespējami tieši atspoguļo redzamās pasaules iespaidu), viņi abi labprāt pieļauj eksperimentus un stilizāciju: Juris – lielākoties abstrahējot ainavu un kāpinot kolorītu ar klasiskā modernisma metodēm, bet Andrejs – arī brīvdomīgi papildinot kompozīcijas ar iztēlotiem elementiem, sakot – kāpēc gan lai nevarētu būt tā? Piemēram, jūras piekrastes ainas Andrejs Ģērmanis nereti mēdz uzgleznot tieši tā, kā tās izskatās (ar smalkām, plenēriskām gaisa, ūdens un smilšu toņu gradācijām un maziem, košiem soliņu vai šūpoļu, vai cepuru krāsas akcentiem), bet var arī gadīties, ka ainavā ir ierikšojuši zirgi ar bikini tērptām jātniecēm, veidojot nepārprotamu atsauci uz klasisko Kuzmas Petrova-Vodkina „Sarkanā zirga peldināšanu”. Jebkurus konkrētā brīža īstenības pārveidojumus mākslinieks gan esot balstījis tikai un vienīgi savos pasaules vērojumos.
Manuprāt, ir labi un pareizi, ka mūsdienu mākslas – jo īpaši glezniecības – situācija atļaujas būt tik demokrātiska, ka ietver sevī dažādus strāvojumus un turpina dažādas labi aizsāktas tradīcijas, kuru ilgtspēju var pārbaudīt tikai laiks. Brāļu Ģērmaņu pārstāvētā pieeja dzīvei un glezniecībai šobrīd nešķiet skatītāju trūkuma apdraudēta, tā netēmē uz vērā ņemamu institucionālu atbalstu, veselīgi pārtiek no dzīvesprieka un intereses par apkārtējo pasauli. |