VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gaisma, tumsa un krāsa Ansis Vasks Inta Celmiņa, Edvards Grūbe. „Gleznas” Mūkusalas Mākslas salons 09.06.–23.07.2016. | |
 Eduards Grūbe. Durvis. Audekls, eļļa. 195 × 130 cm. 2005 Publicitātes attēls | |
| Domājot par Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas mākslu, viens no redzamākajiem tās aspektiem ir savstarpējās radošās ietekmes. Arī šī kopizstāde it kā mudina lūkoties uz viņu glezniecību caur šādu prizmu. No vienas puses, katrs mākslinieks vēlas būt unikāls un negrib tikt nemitīgi pakļauts skrupulozai viņa ietekmju šķetināšanai, kas, nenoliedzami, ir interesanta un vilinoša nodarbe. No otras puses, Edvards Grūbe un Inta Celmiņa nekad nav slēpuši savu tuvo izpratni par glezniecības vērtībām un būtību, tādējādi arī mazliet provocējot sevi uztvert kā viena ābola divas puses. Edvards Grūbe vienmēr ir asociējies ar latviešu klasiskajai glezniecībai raksturīgo smagnējo, pelēkbrūno tonalitāti, kas apvienojumā ar plato triepienu, izteikto pastozo faktūru ar sakaltušajiem krāsu pikučiem savā monumentalitātē atgādina latviešu abstrakti glezniecisko gobelēnu tradīciju. Arī paša mākslinieka tēls šķiet tik monumentāls, ka grūti būtu iedomāties viņu gleznojam citādi. Šajā izstādē pārsvarā bija skatāmi pāris pēdējos gados tapuši gleznojumi, ar diviem izņēmumiem – 1998. gadā radīto gleznu „Krēsls” un 1982. gadā tapušo „Siena šķūni” –, kas uzskatāmi demonstrēja māksliniekam raksturīgo latviski klasisko glezniecisko valodu, kamēr pārējie izstādes darbi liecināja par pēdējā desmitgadē vērojamo Edvarda Grūbes interesi par spektrālo krāsu un gaišāku tonalitāti – itin kā garajā radošajā mūžā taupītie spilgtie pigmenti pēc pacietīgas gaidīšanas būtu izlauzušies brīvībā. Ar pilnu jaudu košo krāsu izlaušanās bija vērojama izstādes centrālajā darbā – triptihā „Sarkans” (2016). Šajos trīs audeklos redzams, kā mākslinieks, atsakoties no visa liekā, izbaudījis un pēc tam savaldījis sarkanā pigmenta spēku. Sarkano pigmentu bakhanālijas vērojamas arī mākslinieka iecienītajos durvju ailēs ierāmētajos skatos. Ar masīvo lakas notecējumu dzeltenajās debesīs atmiņā īpaši iegūlis darbs „Durvis” (2005). Ar gaišo kolorītu uz citu izstādes darbu fona izcēlās glezna „Balta gaisma” (2013). Šajā audeklā veiksmīgi apvienots delikāti lietotais pastozais triepiens un lazējošo caurspīdīgo krāsas slāņu akvareliskais vieglums. Nosacītā kompozīcija aktivizē cilvēkā iedēstīto tieksmi pat visabstraktākajā veidojumā meklēt kaut ko atpazīstamu. Lūkojoties uz šo gleznu, bija jāapspiež vēlme pagriezt to horizontāli, lai ieraudzītu okerīgas lauku ainavas tāles. Atskatoties uz Edvarda Grūbes glezniecību ilgākā periodā, tajā bieži lietotie raupjie faktūras efekti brīžiem šķituši izmantoti pārlieku intensīvi, tādējādi nedaudz novēršot uzmanību no vērtīgākām niansēm. Tomēr šajā izstādē krāsas un faktūras attiecības bija ieturētas labā balansā. Šķiet, ka, dodoties nosacītības virzienā, Edvarda Grūbes glezniecība tapusi tīrāka un skanīgāka, tajā pašā laikā nekļūstot ne par matu dekoratīvāka. Tai piemīt tāda grūti pierādāma īpašība kā īstums — neatkarīgi no tā, kas ir redzams uz audekla. Uzkāpjot izstāžu zāles otrajā stāvā, no pustumsas iznira Intas Celmiņas gleznotie tēli un gaisā virmoja viegla noslēpumainības aura. Pirmais, ko fiksēja maņas, skatot Intas Celmiņas gleznu kopainu, bija kompozicionālā virtuozitāte, kas atklājās katrā gleznā neatkarīgi no kompozīcijassarežģītības – kā, piemēram, audeklā „Stīgu kvartets” (2015) ar dinamiski kārtoto abstrakto plakņu kompozīciju, kurā nojaušami centieni materializēt mūzikas skaņas. Gleznas pamatā jaušama stingra kompozicionāla organizētība, kas ne tikai neierobežo instinktīvi emocionāla gleznojuma iespaidu, bet pat pastiprina to. Ar precīzi tverto mirstošās, sarkanā kleitā tērptās sievietes atslābušā ķermeņa pozu sava slepkavas rokās un spēcīgo melnā un sarkanā kontrastu par šīs zāles spilgtāko akcentu kļuva „Karmena” (2015). Tomēr gleznieciski visspēcīgāk uzrunāja glezna „Melodija” (2013) ar vijolnieces pleca un rokas filigrāno līniju, pelēko toņu gradācijām pretstatā vijoles okerīgajam atspīdumam un atraisīto, it kā paviršo gleznojumu. Glezniecībai ir svarīga dienasgaisma, jo tā, ar retiem izņēmumiem, top dienā un tamdēļ ir likumsakarīgi, ka šajā – dabiskajā – apgaismojumā arī visprecīzāk redzams viss, ko gleznotājs ielicis audeklā. Izstāžu zāles pustumsa ar tumšpelēkajām sienām un uz gleznām fokusētajiem dzeltenās gaismas kūļiem izcēla Intas Celmiņas glezniecības intīmo šķautni, ļāva uzmirdzēt sarkanajiem akcentiem un notušēja klusākas tonālās nianses. Varētu teikt, ka Intas Celmiņas gleznām piestāv pustumsa, tomēr būtu interesanti redzēt, kā mainītos izstādes noskaņa dienasgaismā. Galvenā atziņa, formulējot izjūtas pēc šīs iztādes ir, ka Edvards Grūbe un Inta Celmiņa joprojām sirgst ar stipru kaislību pret glezniecību, kas neļauj apstāties. Viņu mākslā nav jūtamas ne mazākās izsīkuma vai nevarīgas atražošanās pazīmes. Tā nebija sastingusi, laikā iekapsulēta glezniecība, bet gan dzīva, joprojām mainīga, svaigas radošas dzirksts elektrizēta matērija. | |
| Atgriezties | |
