VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pēcskaņa Pēteris Bankovskis Izstāde „Blumbergs. „Burvju flautas” relikvārijs” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs 07.06.–15.10.2016. | |
 Skats no izstādes „Blumbergs. „Burvju flautas” relikvārijs” Foto: Jānis Pavlovskis | |
| Izstādē „Blumbergs. „Burvju flautas” relikvārijs”, kas līdz pat oktobra vidum apskatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (Rīgā, Antonijas ielā 1), turpinās konceptuālā ievirze, ko muzejs aizsāka 2012. gadā ar izstādi „Medicīna operās.” Iecere un daļēji arī realizācija pieder mākslas mīļotājam, Medicīnas vēstures institūta direktoram profesoram Jurim Salakam. Nosacītais izstāžu cikls arī nākotnē sola pārsteigt ar lieliskiem kopsakarību meklējumiem; dzirdēts, ka kaut kad sekos izstādes „Ārsti un opera” un „Nāve un opera”. Šogad sarīkotā izstāde tapusi, pateicoties kolekcionāram Guntim Belēvičam, kura krājumā atrodams daudz Ilmāra Blumberga radītu artefaktu 2001. gadā tapušajam Mocarta operas „Burvju flauta” iestudējumam Latvijas Nacionālajā operā (tolaik teātra nosaukumā vēl nebija iestiķēts balets). Iestudējumu veidoja režisors Viesturs Kairišs sarežģītā kopsadarbībā ar Blumbergu, pirmizrādes diriģēja Gintars Rinkēvičs. Kas ir svarīgs un jēgpilns tādā vienam operas uzvedumam veltītā izstādē? Blumbergs? Belēvičs? Mocarts? Ielūkosimies kādā no populārākajām vienkāršiem lasītājiem domātajā grāmatā par Volfgangu Amadeju Mocartu.1 Tur, piemēram, Karolīnas Pihleres atmiņu atstāstā, lasām, ka Mocarts bijis cilvēks, kas nav izcēlies ar prāta spējām, zinātniskā un gara aspektā bijis pavisam neizglītots; viņa domas bijušas piezemētas, joki – sekli, turklāt viņš atstājis pretrunīgu iespaidu ar vieglprātību sadzīvē. Izcilais šveiciešu protestantu teologs Karls Barts, liels Mocarta mūzikas pazinējs, hrestomātiskā darbā norādījis, ka nav vērts pūlēties, cenšoties „Burvju f lautā” sameklēt nezkādu „vispārcilvēcisku reliģiju” vai mājienus uz politikas noslēpumiem. Barts rakstījis, ka Mocartu neskāra un nesatrauca nedz apkārtējā daba, nedz vēsture, filozofija vai sava laika politika; nekas no tā viņu neietekmēja, nelika ne par kripatiņu mainīt ierasto dzīves plūdumu. Pēc Barta domām, Mocarts tikpat kā neko nopietnu nelasīja, nemīlēja gudri un pamācoši spriest, un tādas „Mocartmetafizikas” pilnīgi noteikti nav.2 Tomēr „Burvju flauta” – visticamāk, tās saiknes ar brīvmūrnieku izdarībām un rituāliem dēļ – nereti tikusi uztverta kā kaut kas pārpasaulīgi dziļdomīgs, nevis traktēta kā pasaka bērniem, kas tā patiesībā ir. Arī slavenais Rīgas iestudējums tiecās iedziļināties lietās, kam, iespējams, ar Mocarta un libretista Emanuela Šikanēdera nenoliedzamo meistardarbu nav nekāda sakara. Izstāde Medicīnas muzejā par to liecina. Pirmkārt, nosaukums. Ar relikvāriju saprotam grezni rotātu, vēlams, no dārgmetāla izgatavotu kastīti vai lādīti, kurā tiek uzglabātas kāda Baznīcai būtiska svētā relikvijas. Šajā gadījumā izstādē redzam vienkāršu saplākšņa kasti, kas aplīmēta ar norādēm par tās pārvietošanas maršrutiem. Kaste sanaglota Ilmāra Blumberga izgatavotā operas scenogrāfiskā risinājuma maketa uzglabāšanai. Tātad makets var tikt uzlūkots kā tāda svēta relikvija. Makets aplūkojams nelielās izstāžu zāles centrā, pie sienām novietotas ierāmētas kolāžas (dažādu attēlu, skicīšu, pierakstu u. c. apkopojums), kas stāsta par Blumberga darbošanos, vizualizējot savu domu gaitu laikā, kad viņš centās IZDOMĀT savu Mocartu un savu „Burvju flautu”. Var sacīt, ka tās ir ceļojuma piezīmes viņa apziņas radošajā ekspedīcijā uz to cilvēka – Cilvēka – pārcilvēka – Pasaules dižā arhitekta – apoloģētiku, kas rezultējas skatuves iekārtojama gigantiskajos tēlos. Nevairoties no neizbēgamās brīnumpasakas stilistikas klātbūtnes, Blumbergs tomēr visiem spēkiem tiecās šo pasaku gaisotni sabiezināt par kaut ko dziļdomīgu. Tāda palaikam ir mākslinieku vēlme, un tā nereti saņem atbilstošu atzinību. Blumberga darbs ar „Burvju flautu” tika novērtēts ar Baltijas asamblejas balvu, kā arī ar sudraba medaļu Prāgas Scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē. Izstādē līdz ar vietumis visai ezoteriskiem domu gaitas pierakstiem var apskatīt arī scenogrāfa darbā neizbēgamās kostīmu skices un vairākus kostīmus, kas izcelti no operteātra tērpu noliktavas. Kā jau tas teātra mākslas izstādēs aizvien notiek, kostīmu klātbūtne, patiesais vai tikai skatītāja iztēlē saostais naftalīns tērpu krokās uzdzen šermuļus un skumjas. Ikviens apģērbs taču dzīvo tikai tad, kad tas ir kādam mugurā; pretējā gadījumā ir pilnīgi vienalga, vai aplūkojam Nakts karalienes majestātiskā tēla ietērpu vai Turcijā viltotus Diesel džinsus lietotu apģērbu veikalā. Scenogrāfijas darbu izstādes vairāk nekā jebkuras citas stāsta par laika vienaldzīgo plūdumu, kas itin visu, arī labi domāto un darīto, pārvērš, samaitā, atsvešina un beigu beigās neizbēgami iznīcina. Žēl, ka autortiesību alkatīgās ķetnas dēļ izstādē nav skatāma ne Viestura Kairiša filma par „Burvju flautu”, ne paša operas uzveduma videoieraksts. Tomēr ir skaidrs, ka operas ieraksts (galvenokārt attēls), tāpat kā jebkuras teātra izrādes televīzijas ieraksts dažam skatītājam liktu justies neērti – it kā pa atslēgas caurumu ielūkojoties svešā, varbūt pat pamuļķīgā vakardienā. Dzīvais nervs, kas joprojām urda prātu tiem, kas kaut kādā atmiņas kambarī jūt Blumberga un Kairiša „Burvju flautas” maģisko pieskārienu, tuvāk aplūkots, izrādās vairs tikai sakaltušu šķiedrvielu saišķītis. Miris, iegrāmatojams, klasificējams, ieliekams plauktā un attiecīgi nošifrējams, lai, ja ievajagas kādai erudīcijas spēlei, vieglāk atrast. Arī Ilmārs Blumbergs ir miris. Bet izstādē klātesošs. Vitrīnā aplūkojamā viņa sejas ģipša maska raud neaptveramās, alkaini aptvert gribētās dzīļu pasaules asaras. Bet tagad tā ir pēcnāves maska. Saka, ka flautas – un jo īpaši burvju flautas – spēle ir vistuvākā dziedāšanai; reizēm mūziķi pat apvieno instrumenta un balss skanējumu. Tomēr ir brīži, kad spēlētājs caur flautu tikai nopūšas. Taču tā nav ikdienišķa nopūta, bet kādas burvestības pēcskaņa. 1 Einstein, Alfred. Mozart. Sein Charakter. Sein Werk. Fischer Taschenbuch Verlag, 2006. 2 Barth, Karl. Wolfgang Amadeus Mozart: 1756/1956. TVZ Theologischer Verlag, 2002; Бальтазар, Г. У. фон; Барт К.; Кюнг, Г. Богословие и музыка - Три речи о Моцарте. М.: Библейско-богословский институт св. апостола Андрея, 2006, c. 70, 71 (= Современное богословие). | |
| Atgriezties | |
