Maz ticams, ka mākslinieks Kristaps Epners, atklājot izstādi „Vingrinājumi” peldošajā mākslas centrā „Noass”, nojauta, ka sniegs skatītājam ne tikai estētisku baudu, bet arī fizisku patvērumu un veldzi laikā, kad gaisa temperatūra svārstījās ap +30 grādiem. Tomēr vēsajā un tumšajā „Noasa” pagrabstāvā izvietotās trīs video instalācijas, kas katra apdzīvoja savu telpu, saistījās tieši ar šiem diviem jēdzieniem – „fiziskais” un „estētiskais” –, kas savijās vienā nedalāmā veselumā. Darbu centrā bija jauno vingrotāju treniņu norise, ķermeņa un tā fizisko iespēju apzināšanās, kā arī šo (nupat apzināto) robežu laušana.
Pirmās divas instalācijas bija divi nelieli video fragmenti no vingrotāju ikdienas. Video tika atkārtoti pa apli, tāpat kā paši vingrojumi vai sagatavošanās darbi pirms to veikšanas, kas dienu no dienas tiek slīpēti un cikliski izpildīti neskaitāmas reizes, lai sasniegtu pilnību. Video, kur uz grīdas projicēts, kā pārītis puišeļu pirms vingrojuma uzsākšanas rotaļīgi ieziež rokas ar talku, ar savu kontrastējošo dabu ilustrē, kāds gribasspēks nepieciešams, lai mazie zēni, nonākot vingrošanas zālē, transformētos nopietnos atlētos. Šo projekciju papildināja sienas zīmējumi – 15 figūras, kā gaisā apmest salto un nostāties sākuma pozīcijā.
Izstādes centrālais darbs, nepilnas divdesmit minūtes gara īsfilma, kurā „plūstošas līnijas” montāžā bija vērojami teju 30 dažādu vecumu un sagatavotības jaunie vingrotāji, uzskatāmi parādīja, kāpēc vingrošana tiek saukta nevis vienkārši par sportu, bet fizisko kultūru, kurā vienlīdz būtiska ir gan ķermeņa, gan prāta sagatavotība. Video laiks tiek palēlināts, vietām apstādināts; to caurstrāvo absolūta disciplīna, milzīga koncentrēšanās un tiekšanās uz ideālu – pabeigtu kombināciju. Vizuāli askētisko un baudāmo materiālu, kura uzmanības centrā ir atlētu „līdz pēdējam muskulim” koncentrētie ķermeņi, papildina ambienta mūzika (autors: projekts „Dora” – Jānis Šipkēvics un Gatis Zaķis), kas ļauj pazaudēt jebkādu laika un telpas sajūtu.
Fiziskās aktivitātes multimediju mākslinieka un pieredzējuša skrējēja Kristapa Epnera darbos ir viena no centrālajām tēmām kopš 2012. gada, kad mākslinieks dažādās formās sāka dokumentēt savus skrējienus. Pie darbu cikla „Skrējiens” Epners turpina strādāt vēl joprojām, uzdodot jautājumu, vai skrējiena laikā uztverto un piedzīvoto iespējams pārnest laikmetīgas mākslas teritorijā. |