VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas nekustas, tas kustina. Māksliniecei pa pēdām Madara Kļavinska Anta Pence. „Mani meklē” RIXC galerija 30.06.–31.07.2016. | |
 Anta Pence. Virtene. Papīrs, elektriskais apgaismojums. Instalācija. 2016 Foto: Didzis Grodzs | |
| Antas Pences izstāde piedāvāja aplūkot septiņu darbu komplektus. Ar to nosaukumiem un tehniku skatītāji varēja iepazīties lakoniskos komentāros, kas bija lasāmi pie ieejas. Pieci no šiem darbiem tika „gleznoti” turpat, skatītāju acu priekšā, izmantojot elektrisko apgaismojumu un slāņos saliktu papīru: augšējā papīra loksne trausli nosedza pārējās dažādi perforētās kārtas, aiz kurām tiešu vai filtrētu apgaismojumu izstaroja elektriskā spuldzīte, veidojot simetriskas, monotonas vai pat, atļaušos teikt, tautiskas kompozīcijas. Atlikušie divi darbi bija meistaroti, izmantojot eļļas un ofseta krāsas. Kā vēstīja preses relīze, izstādes nolūks bija pievērst uzmanību nošķīrumam starp subjektīvās un reālās pasaules tvērumu. Kad biju paņēmusi izstādes karti un pacēlusi skatienu virs galerijas bukletu stenda, ievēroju tādu kā dekoratīvu virteni. Tajā izkārtie papīra bloki nosedza avotu gaismai, kas lauzās cauri vidējo lokšņu slāņiem, atklājot virsējās kārtas caurspīdīgumu. Līdzko biju aizgaiņājusi pirmās asociācijas ar Ziemassvētkiem, sāku pētīt koncentrētos gaismas ciklus papīra centrā. Prātā pēkšņi uzvirmoja Kristiana Boltanska „Monuments” (Christian Boltanski, Monument, 1989–2003), kurā ar spuldzītēm tika izgaismoti holokausta upuru portreti. Šo kraso sajūtu kontrastu apstulbināta, pievērsos nākamajam „elektrības gleznu” komplektam. Objektu „Uz darbu” veidoja rindā rāmi nostādītas četras zilganas gaismas horizontāles, kas bija ritmiski izkārtotas papīra blokos galerijas kreisajā stūrī. Šķita – varētu paņemt krēslu, apsēsties un ļauties miegaino taišņu mērenajai provokācijai. Kur kustība, kur notikumi, kur izklaide, interakcija? Bet prasības pēc ierastā trokšņa drīz vien norima, un mani pamazām pārņēma pārsteidzošā apjausma, ka identiska blenšana azartisku aktivitāšu spoguļos un ekrānos manu ikdienu veido (kāds brīnums!) paradoksāli pasīvu. Konfrontējoties ar šo nekustīgumu, negaidīti tika iedarbinātas manas mazās, pelēkās šūniņas. Detektīvs Puaro ar mani lepotos, nodomāju un secināju, ka tagad esmu gatava iet meklēt. Siltās gaismas nospiedumi caur papīru slāņiem darbos „Lustrācija” un „Mēs” telpā bija izvietoti diagonālē. Antas Pences punktētās un caurdurtās lapu kārtas atstāja rūpīgi izplānota gaismas gleznojuma iespaidu. Šveiciešu mākslinieks Dīters Rots (Dieter Roth) 60. gados līdzīgi izmantoja melnu, sacaurumotu papīru – tikai nebēdnīgāk, piedāvājot to noklāt uz rakstīta teksta, tā radot ģeneratīvu „dzejas automātu”. Rots piedāvāja arī veidot vizuālas kompozīcijas plakātiem, ar caurumotu virskārtu nosedzot attēlu un tā radot jaunu, personalizētu vizuālo saskarni. Bet manu „iekšējo detektīvu” tomēr interesēja, kas slēpjas aiz Antas Pences filtra. Atkāpos un novēroju vēl kādus divus trīs izstādes apmeklētājus. Viņu pieeja diez ko neatšķīrās no manējās – brīdi aplūkojuši darbus frontāli, vērotāji nekautrējās piekļauties tiem bīstami tuvu, lai atmaskotu lietoto tehnoloģiju. Eļļas gleznojumā apstādinātās „Zvaigznītes” delikāti izvirzīja telpu brīvai interpretācijai. Savukārt ar ofseta krāsu veidotajos darbos papīram noplēstās maliņas lika iztēloties spraigu satraukumu, kas varētu būt mēģinājis tām kaitēt. Māksliniece – acīmredzot apzināti – bija nodarījusi skādi drukas materiālam, izstādījusi darbu un paslēpusies. Ķircinot viņa vilināja aplūkot pašas skaidrotās ofseta glezniņas, pēdējā brīdī tomēr pārdomājot, – pie darbiem pievienotie apraksti bija aizklāti ar cenzūras taisnstūriem. „Subjektīvs” ir un paliek subjektīvs. Trīs „Situācijas”, zem kurām skatītājs varēja uzkavēties un apcerēt savas iekšējās pasaules pieredzes, uzjundīja pēkšņu tautiskā lepnuma uzplaiksnījumu – koksnes kolorītā saskatīju šķietamus ozollapu un rūnu atveidus. Darbi bija iekļauti rotaļu konstruktoram līdzīgos statīvos, rosinot sava veida introvertas spēlītes. Spēlētgribētāju rīcībā tika nodotas dažādas detaļas un taupīgas norādes par savienojumu vietām, sniedzot viņiem iespēju konstruēt pašiem savas sarežģītu sakarību un izjūtu struktūras. Kaut sākotnēji nācās pagrūti saprast šīs spēles noteikumus un atrast saiknes, nedaudz iedziļinoties, kaut ko jau izdevās uzmeistarot. Ienākot galerijā, lai uzmeklētu Antu Penci un viņas daiļradi, kā arī lai uzzinātu, ko māksliniece man vēlējusies pateikt, nācās vien atdurties pret pašas „iespējams, agrāk iegūtas pieredzes atgādinājumu” (no izstādes preses relīzes). To tad arī es tvēru, atgāztu galvu veroties griestos uz netipiski eksponētajām iedomu rūnām. | |
| Atgriezties | |
