VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Annas Heinrihsones darbnīca Anita Vanaga Anna Heinrihsone Kostīmi izrādei „Lidojošā klusuma darbnīca” Jaunais Rīgas teātris | |
 Skats no JRT izrādes „Lidojošā klusuma darbnīca”. 2016 Foto: Jānis Deinats | |
| Leģendārā kostīmu māksliniece Večella Varslavāne starp kolēģēm kā favorīti izcēla Annu Heinrihsoni. To atcerējos Jaunā Rīgas teātra izrādē „Lidojošā klusuma darbnīca”, kā franču dramaturga Žeralda Sibleirasa lugu Le Vent des peupliers ir pārdēvējis režisors Ģirts Ēcis. Iestudējums apbrīnojamā kārtā sasaucas ar Annas Heinrihsones personālizstādēs risinātajām tēmām – klaunādi un vecumu, kas izgaismo viedumu, maigumu un dziļumu, arī mīlestību pret militāristiem. Viņos Anna saskatīja savu vectēvu Ivanu Davidovu, padomju virsnieku, kas jaunībā bija Ukrainā pārcietis golodomoru un Rīgā ienāca kā armijas topogrāfs. Kostīmu māksliniecei šoreiz nav jāatsakās no savas personības, gluži otrādi – autortēmai ir dota zaļā gaisma. Luga ir alūzija uz viduslaiku bruņinieku romāniem, tāpat kā Servantesa „Dons Kihots”, kuru režisors bija iecerējis iestudēt sākotnēji. Rezultātā ir tapusi sirreāla vīzija par salu-terasi, kas iznirst no miglas un beigās pazūd bezgalīgajā izplatījumā. Pēc dramaturga norādes uz terases ir koks kā mājiens uz Semjuela Beketa absurda lugu „Gaidot Godo”. Koka zaros aktieri uzmetas kā putni. Remarkā atrodama arī suņa skulptūra, kurai scenogrāfs Kristiāns Brekte piešķīris smailpurna un smailausu Anubisa veidolu. Tas nodala šosauli no viņsaules – ir svarīgi nepaiet sunim garām; ja nevar citādi, suns jāņem līdzi kā dzīvības ķīla. Uz terases satiekas Pirmā pasaules kara franču veterāni – Gata Gāgas Gistavs, Kaspara Znotiņa Renē un Ģirta Krūmiņa Fernāns. No viņu sarunām kļūst zināms par virsmāsu Madlēnu un citiem pansionāta iemītniekiem, kas ir „vecie un garlaicīgie”. Laiku pa laikam kādu no mazāk vērtīgajiem kareivjiem ar godu un militāro maršu izvada pēdējā gaitā. „Mūzikas izvēlei liela nozīme,” saka Gistavs. Izrādē Jēkaba Nīmaņa kompozīcijā no marša nav ne miņas. Terases trio vienojas vijīgās, dzīvi mīlošās cirka meldijās: Fernāns spēlē klavieres, Renē – akordeonu, un Gistavs pūš klarneti. Vīri atklājas pamazām, un kostīmi, kurus recenzijās bieži aizmirst pieminēt, spēlē kopā ar tēliem. Pēc Annas dramaturģijas tipāži interpretē delartiskās komēdijas maskas. Kā teikts lugā, „kareivja inventāram vienmēr jābūt nevainojamā kārtībā”. Ņipri steberīgais un švītīgais Kaspara Znotiņa Renē ar knābim līdzīgo degunu atsauc atmiņā Pulčinellu. Viņš ir vienīgais, kas uzdrošinās ik pa brīdim pamest terasi un iekrist nezināmajā ārpasaulē. Lai uzturētu sevi formā, Renē krāso matus ar hennu. „Viņam ir ataugušas saknes un veidojas oranžā klauna galva, tā kā pūka. Mēs uzmanījāmies, lai nav ne Ziedonim, ne kādam citam līdzīgs,” saka Anna. Lai piesaistītu sev uzmanību, Znotiņa Renē izstaro neatvairāmi žilbinošu smaidu un, kustinot rādītājpirkstu, raida signālus. Viņa lieliskākais atklājums ir tas, ka aiz kapiem, kas organiski piekļaujas veterānu pansionātam, atrodas meiteņu skola. Tātad vienmēr jābūt gatavam sastapt daiļo dāmu. „Bet tu nezini, vai Renē patiešām iziet ārā vai tikai izdomā, ka iziet. Uzliek šallīti un izfantazē meitenes,” saka Anna. Gistavam, delartiskajam Kapteinim, ticības saviem spēkiem ir pārpārēm, jo „nekas nav garām” un „vēl ir jāieiet vēsturē”. Lai uzspodrinātu piemirstās iemaņas, stūrainais Gistavs no Renē ir gatavs pat mācīties, kā pamāt sveicienu dāmai, noliecot galvu un uz mirkli sastingstot šādā pozā. Anna Heinrihsone viņam apskaldījusi kantainas uzacis un paredzējusi tādu pašu kantainu matu griezumu. Gistavam mugurā ir slimnīcas apakškrekls, uzvilkts it kā aizmāršīgi, ar mugurpusi uz priekšu. Bikšturi franču karoga krāsās nejauši piesprādzēti nevis pie biksēm, bet apakšbiksēm. Visilgāk esot meklēts Fernāna tēls. Dramaturgs šajā lomā ir ielicis eisīdīsī tēmu: „Nelieciet man nostāties kādā no pusēm, tas ir tas, no kā es baidos visvairāk,” saka Fernāns. Galvas ievainojuma dēļ viņš nemitīgi ģībst un atžirgstot automātiski atkārto vienu un to pašu frāzi: „Mēs paņemsim no aizmugures, kaptein.” Rezultātā radās „cilvēks, kam ir tikai acu zīlītes”, saka Anna. Mazasinīgais bālais Pjero bez uzacīm un bez matiem, nošļauptiem pleciem, ar plūstoši mīkstu plastiku. Anna kā virsmāsa Madlēna pati savām rokām uztamborējusi viņam baltu cepurīti. Visi jauneklīgie veterāni ir bruņojušies ar autiņbiksītēm, Gāgas Gistavam pat ir divas, nevis teatrāli uzpolsterēts dibens. Anna uzskata, ka aktieros tas rada neaizsargātības sajūtu: „Aktieri paši ļoti apdzīvo kostīmu.” Krāsojot vecās drēbes, katrs drēbju gabals izsitis savu pelēkumu. Vajadzēja tonēt, un ar to nodarbojās gleznotāja Kristīne Keire. Drēbju toņi, tāpat kā tēli, iznirst no miglas un atgriežas miglas vālos, kas pludo pāri rampai (skatītājiem sēdēt pirmajās rindās nav ieteicams). Luga operē ar dzimšanas dienu datumiem, gadi vairs nav svarīgi, viss atkārtojas cikliski kā gadalaiki un bēru ceremonijas. Lai aizmuktu prom no šī drūmā riņķojuma, trīs vīri no priekšposteņa vienojas doties piknikā kalnā, kur papelēs šalko vējš. Viņu ceļu marķē kāda norāde uz kristietību. Vīriem jāiestiprinās ciematā Soizie le Poitiers1. Nosaukums satur mājienu uz slaveno Puatjē kauju, kas notika 732. gadā un kurā franki apturēja islāma virzīšanos uz Eiropu. Renē pat jau iesāk rakstīt (kara) gājiena hroniku. Tās virsraksts ir „Vējš šalko papelēs jeb Trīs mirēji pie dabas krūts”. Gistava sašutuma dēļ viņš piekāpjas un trešo mirēju maina uz „vienu, kas izkūkojis prātu”. Finālā robežsargs Anubiss atdzīvojas, sāk grozīt galvu un midžināt acis. Aktieriem muzicējot, skatuves telpu piepilda Austras Haukas video ar daudzām mazām saliņām, kas līdzinās jau zināmajai terasei. Mēs esam piedalījušies dzīves priekos, kas jau ir beigušies. 1 Kļaviņa, Ilze. Lidojošā klusuma darbnīca. Latvijas Avīze, pielikums Kultūrzīmes, 29.03.2016. | |
| Atgriezties | |
