VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Savvaļas māksla stikla būrī Svens Kuzmins Izstāde „Atpakaļ haosā / Back in the Chaos” Izstāžu zāle „Rīgas mākslas telpa” 22.06.–20.08.2016. | |
 Skats no izstādes „Atpakaļ haosā / Back in the Chaos” Priekšplānā: Kērtiss Džonss Hope Less. Ar roku izgriezts papīrs. 2016 Fonā: Kērtiss Džonss. Entertainment. Papīrs, sietspiede. 2016 Foto: Didzis Grodzs | |
| Kad ierados „Rīgas mākslas telpā”, izstāde vēl nebija līdz galam iekārtota. Ir jauki vērot rosību, kas valda galerijās pirms atklāšanas. Amerikāņu grafikas izstādei „Atpakaļ haosā” bija jāsākas nākamajā dienā, un daļa mākslinieku, ieradušies Rīgā, apdzīvoja ekspozīcijas telpu kā milzīgu hosteli vai festivāla aizskatuvi. Gandrīz pie katra stenda bija pa galvaskausam – daudz, daudz galvaskausu. Nevis melanholisku un traģisku, bet rotaļīgu un uzjautrinošu, līdzīgu tā saucamajām kalakām, kuras Meksikā izgatavo par godu mirušo dienai. Viens no māksliniekiem, oklahomietis Kērtiss Džonss (Curtis Johnes), kārtoja uz grīdas kompozīciju, kas sastāvēja no vairākiem desmitiem (simtiem?) mazu papīra galvaskausiņu. Apvaicājos, vai nāve ir svarīgākā no mākslas tēmām. Kērtiss smiedamies atbildēja, ka šīs miroņgalvas drīzāk ir aizgūtas no pankroka plakātiem. Riskējot pāriet uz vispārinājumiem, varētu teikt, ka Baltijas valstīs (vismaz Igaunijā un Latvijā) kopš septiņdesmitajiem gadiem ir iesakņojušies zināmi priekšstati par to, kādu noskaņu rada grafikas māksla – Arraks, Putrāms, Krollis un tādā garā. Izstādes organizators, igauņu performanču grupas Non Grata ilggadējais līderis Als Paldroks, atklāšanas vakarā stāstīja, kā vienā no saviem pirmajiem ASV braucieniem ieraudzījis iespiedgrafikas festivāla Prints Gone Wild plakātu un nodomājis: „Māksla savvaļā? Pie mums, Igaunijā, tas nekad vēl nav bijis iespējams.” Prints Gone Wild darbojas pēc demokrātiskiem principiem, kas atsauc atmiņā bīta paaudzes ideālus – uz veciem plakātiem un citiem viegli pieejamiem materiāliem drukātas sietspiedes ir pieejamas tautai par piecdesmit dolāriem gabalā. Šī māksla dzīvo ārpus galerijām: pilsētas ielās, kafejnīcās, īres dzīvokļos, uz afišu stabiem un tetovēšanas salonu sienām. Daļa no šiem darbiem ir pārstāvēta izstādē – smaidoši skeleti kovboju tērpos ar drosmīgu tipografiku un stilistiskām atsaucēm uz amerikāņu andergraunda kultūras psihedēlisko nerātnību. Noskaņa – jautra un dzīvespriecīga, it īpaši uz latviešu reprezentablajai mākslai raksturīgās nopietnības fona. Jutos kā dabas muzejā vai zooloģiskajā dārzā, kur savvaļā dzīvojošas radības pieradinātas un iespundētas stikla būrī. Bet man pret to nebija iebildumu. Galu galā tas ir vienīgais pieejamais veids, kā tās apskatīt tuvumā. Taču visvairāk mani interesēja brīnišķīgā performanču grupa Non Grata, kuras kārtējā tūre noslēdzās šīs izstādes atklāšanā. Es saucu to par „brīnišķīgu” bez sirdsapziņas pārmetumiem un bailēm no banalitātes. Man palaimējās šo fenomenu atklāt vēl vidusskolā – laikā, kad panku ideoloģija bija īpaši aktuāla. Non Gratas performances mūs, sīkaļas no vecajām gleznotavām, uzrunāja tikpat personiski kā Sex Pistols koncerti Mančestras krogos uzrunāja Tečeres laika jaunatni ar krāsotajiem matiem. Mēs bijām gatavi dumpim pret klasikas diktātu, zinādami, ka vienīgā mūs interesējošā brīvība ir brīvība no jēgas. Un nekas mums nelikās tik pievilcīgs kā Non Gratas koķetērija ar kailumu, sāpēm, mēsliem, uguni un galēju absurdumu. Šāda bija jaunā māksla, kuru mēs vēlējāmies redzēt, un Non Grata to piedāvāja ar uzviju. Tas bija viens no tiem fenomeniem, kas bieži tiek apspriesti salonos pie vīna glāzēm, taču ļoti reti īstenojas dzīvē – kad māksla spēj pilnībā pārņemt skatītāja domāšanu un dzīvesveidu. Ļaujot Non Gratai nokaut savus priekšstatus par pasauli, mēs gluži brīvprātīgi aizstājām tos ar jauniem, skaistiem, bezjēdzīgiem un nefunkcionāliem. Šķiet, tieši Non Gratas performancēs es pirmo reizi mūžā sajutu, ka mākslai ir spēks – nevis metaforisks, bet pavisam īsts, fizisks un nevaldāms. Mēs zinājām, ka Non Gratas performances nav ieteicams skatīties no pirmajām rindām, ja mugurā ir drēbes, kuras negribas sasmērēt. Varbūt tieši tāpēc likās mazliet dīvaini redzēt Non Gratas klasisko pārsvītroto kvadrātiņu uz izstādes ielūguma blakus Rīgas domes ģerbonim. Non Gratas biedri šo piederības zīmi (kvadrātiņu, nevis ģerboni) tetovēja uz rokām un kakliem, un nav izslēgts, ka reizēm arī iededzināja ādā ar nokaitētu dzelzs gabalu. Pirms pāris dienām Non Gratas performancē Čomskī bija ieradusies policija (nezinu, kā tas notika, bet paši mākslinieki par to ļoti smējās), bet vēl pirms tam grupa tika uz diviem gadiem izraidīta no Tallinas Telliskivi radošā kvartāla par automašīnas uzspridzināšanu bez iepriekšēja brīdinājuma. Tagad, uzstājoties „Rīgas mākslas telpā”, Non Grata centās meklēt drošu kompromisu un pievaldīt savu mežonīgo dabu – neko nesalauzt, neaizdedzināt un nesasmērēt. Iepriekšējā dienā Als ieminējās, ka jau desmit gadus nav uzstājies tik oficiālā pasākumā. Un, lūk, šī savvaļas grafika un mākslas spēka savaldīšana piešķīra notiekošajam savdabīgu un absurdu maģiju. Man likās, ka tā smejas sejā kārtībai un cilvēka apsēstībai ar kontroli. Un vēl man ienāca prātā, ka pankroks ir stiprāks par nāvi. Tā tomēr ir ļoti patīkama doma. | |
| Atgriezties | |
