VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dabas un tehnoloģiju meditatīvie krustpunkti Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts Izstāde „Laikmetīgā ainava” Cēsu Alus brūzis 15.07.–04.08.2016. | |
 Paula Zariņa. Triptihs „Paralēlā ainava”. 2016 Foto: Kristaps Kalns | |
| Cēsu Mākslas festivāla desmit gadu jubilejas izstādē skatītājiem tika piedāvāti īpaši pasūtīti darbi, kas nozīmēja garantēti jaunu pieredzi, nevis jau zināmu sasniegumu turneju provincē. Risks, ka pazīstami vārdi var īsti neattaisnot cerības un rezultāts ir mazāk prognozējams, tomēr lielākoties ir tā vērts. Ainava kā vienojošā koptēma bija iezīmēta visai skaidri un pat tā kā latviski „piezemēti” – citējot izstādes anotāciju: „Latvijas mākslā ainava vienmēr ir bijusi publikas pievilkšanas magnēts un būtiska parādība. Kaut tālab vien, ka lokālās mākslas vēstures sākotnējais atskaites punkts ir gleznotājs Vilhelms Purvītis un viņa radītās ainavas.” Aizņemoties filozofa Hēgeļa koncepcijā atrodamo mākslas veidu dominances „stafeti” (Ēģiptes mākslā vadošā – arhitektūra, Grieķijas mākslā – tēlniecība, Eiropas mākslā – glezniecība un, visbeidzot, mūzika), savdabīgu žanrisku „stafeti” var salūkot arī Latvijas materiālā. Ap 19. un 20. gadsimta miju vadošā tiešām bijusi ainava, savukārt ap 20. gadu sākumu izceļas klusā daba kā ģeometrizējošu eksperimentu poligons, bet pēc Otrā pasaules kara padomju ideoloģizācijas ietekmē saulītē tiek celtas figurālas kompozīcijas. Taču ainava, protams, visu šo laiku nekur nav zudusi un pavīdējusi arī tā dēvētās laikmetīgās mākslas aizsākumos; te minamas kaut vai Anitas Zabiļevskas videoinstalācijas – piemēram, „Piecas vienādas ainavas”, kas ieguva balvu 1994. gada Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējā izstādē „Zoom faktors”. Līdz ar to jautājums, vai ainava noteikti ir jāglezno, vairs nebūtu apspriežams, tomēr kaut kas uzgleznots bija arī šajā izstādē – Paulas Zariņas gana monumentālais triptihs „Paralēlā ainava”. Kāds vientuļš klasiskās arhitektūras vai tēlniecības objekts „peld” miglaini izplūdušā vidē, kuras dienvidniecisko raksturu ieskicē kalni tālākajā plānā. Tomēr nosaukums mulsina – kam paralēla ir šī ainava? Realitātei, kādu to uztveram? Cilvēka radītais kā dabas paralēle? Iespējamais dabas un kultūras dialogs paliek kā summāra, nekonkrēta un nosacīta iespēja. Ingas Melderes „Atsauces uz Itālijas renesanses gleznotāja Pjēro della Frančeskas tāda paša nosaukuma gleznām” arī – vismaz daļēji – izrādījās glezniecība, lai gan švīkas un triepumus varēja arī nepamanīt un darbi sākumā vairāk atgādināja krāsainus aizstiklotus logus. Tā bija ilūzija, tāpat kā jebkas reāls, kas attēlots mākslā, – gaismas efektu radīja dienasgaismas lampas aizstiklotās nišās. Autore it kā bija vēlējusies destilēt noteiktu noskaņu no itāļu gleznotāja darbiem, atmetot komplicētos Bībeles sižetus, tādējādi veidojot kādu dialogu ar eiropeisko tradīciju, kurā gan ainava vēl bija tikai pakārtots fons. Tomēr nenoliedzami gaisma, kas vēlākajos gadsimtos kļūs par ainavas tēlojuma centrālo sastāvdaļu, Pjēro dellam Frančeskam bija ļoti svarīga. Viens no fascinējošākajiem darbiem izstādē šķita Kristapa Epnera drīzāk nojaušamās un sadzirdamās ainavas, kurās lauku nostalģija bija sintezēta ar jaunajām tehnoloģijām videoprojekcijās „Logi”: tumšā telpā tie ieslēdzās un izslēdzās, ļaujot it kā paskatīties ārā ik brīdi no kāda cita loga. Daži no tiem bija gauži nepievilcīgi – aizklāti ar plēvju skrandām un zirnekļu tīkliem –, citus sedza gluži pieklājīgi aizkariņi; pa logiem rāpoja kukaiņi, bet aiz tiem čivināja putni, māva govis... Ainava kā pilsētnieku relaksācijas fons bija izvērsta Ievas Epneres fotogrāfiju albumā, kurā bija dokumentēti izbraucieni pie dabas, demonstrējot gan manāmi pozējošus, gan savās nodarbēs brikšņos pilnībā aizņemtus bērnus. Kaut kādus ekoloģiskus zemtekstus varbūt varēja piesaistīt Kristiānas Dimiteres darbam „Apmaldījies ūdens” – tādam kā popsīgi košam baseiniņam (mājdzīvnieku saimniekiem tas neviļus varēja atgādināt arī dzeramo bļodu), bet bija grūti iedomāties ko citu kā vien no upes vai ezera dabiskās vides padzītu ūdeni, kuram nav kur aiztecēt un līdz ar to nākas bezgalīgi riņķot uz vietas. Kopumā gan nav īpašs noslēpums, ka mūsdienu pasaulē dabas ainavas nebūt nav tās biežāk vērotās. Sergeja Davidova versijā kā laikmetīga tika piedāvāta datorekrāna ainava, kurā kaut kas instalējās vai bija jāizvēlas kādas opcijas, un procesu varēja vērot, piesēžot krēslā, – tikai joks tāds, ka nekāda procesa nebija, jo redzamais bija uzgleznots un tādējādi apstādināts mirklis. Ar zinātnes un tehnikas sasniegumiem spēlējās arī grupa „Orbīta”, kas bija uzstādījusi rindas numuriņu automātu, no kura varēja izdrukāt kosmisku ainavu aprakstus no it kā sen zudušas kosmiskas zondes – piemēram, „tuvināšanās_mūžīgās gaismas smaile_ziņojuma saturs_bezzz rezultātiem_a rezultativitāte pazeminās_novērojumu zonā maiņzvaigzne k5.993c_Kj” u. tml. Tādus suvenīrpapīrīšus ikviens apmeklētājs varēja paņemt līdzi, vēlāk pārlasīt un vingrināt savas vizuālās iztēles spējas. Vai tam bija īpaša jēga? Tā kā cilvēcei agri vai vēlu (labāk agrāk) būšot sev Visumā jāsameklē jaunas mājas, tad iztēloties kaut kad nākotnē darāmo varbūt vajag. Pie (neo)konceptuālistiskiem paņēmieniem bija vērsies arī Kriša Salmaņa un Annas Salmanes tandēms darbā „Etīde”. Skatītājiem tika piedāvāta apjomīga lasāmviela – interviju brošūras ar Latvijas un ārvalstu zinātniekiem par viņu pētījumiem, beigās pievienojot sakramentālo jautājumu par dzīves jēgu (ļoti jau nu atgādināja žurnāla „Rīgas Laiks” interviju sēriju!), kā arī tekstus pavadošā skaņu „ainava” (Kristaps Pētersons), kas, saskaņā ar darba anotāciju, sastāvēja no intervēto personu „domāšanas skaņām”. Izklausās gana intriģējoši. Te nāca prātā populārzinātniskos TV kanālos manīti neironu signālu mērījumi dažādās smadzeņu daļās, kuru laikā eksperimenta objektam pie galvas tiek piestiprināts vadiņu mudžeklis, lai noteiktu, kuras daļas aktivizējas, domājot par kādām konkrētām tēmām u. tml. Varbūt šādus mērījumus varētu arī pārvērst skaņās? Tomēr ir skaidrs, ka aplūkojamā darba rezultāts visdrīzāk bija interviju audiofailu apstrādes produkts. Intervijām nebija ne vainas, bet lasīšana uz vietas diez vai bija īpaši produktīva; talkā jau ierasti varēja ņemt tehnoloģijas – sabildēt un vēlāk lasīt datorā, tomēr darba mērķis īsti rokā nedevās – ja nu vienīgi tas neslēpās visu zinātniski racionālo centienu atmaskojumā, ko simbolizēja trokšņu pirmatnējais haoss. Nekļūdīgi atpazīstams pēc agrākajām instalācijām bija Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna kopprojekts „Es tevi izglābšu rīt”. Tāds kā horizontāli noguldīta debess spīdekļa aptumsums ar melnu disku, kas daļēji aizklājis balto, sasaucās ar izstāžu zālē „Arsenāls” redzēto tumšā diska altāri. Arī romantisko atmiņu un īslaicīguma simbols – ziedu vāzīte, kam pievienots video ar bērniņu šūpolēs. Kas ir tie draudi, no kuriem kāds jāglābj, un vai to tiešām var atlikt uz rītu? Draudu atmosfēra bija visai netverama, ļaujot katram to aizpildīt ar savām personīgajām fobijām. Ar eksistenciāli pasmagu atvēzienu izcēlās Romana Korovina darbi, kuros ainavā kaut kas parādījās un izgaisa, balstoties uz skatītāja spēju lasīt attēlus kā vēstījumus, kas attīstās no kreisās uz labo pusi; kaut kādā ziņā sanāca, ka piedzimšana un nāve, cerība un izmisums ir viens un tas pats, svarīga ir tikai notiekošā secība – parādīšanās vai izzušana... Kā zināms kopsaucējs vienīgais ārzemju darbs šoreiz bija amerikāņu mākslinieka Džeimsa Beninga (James Benning) video Farocki – vairāk nekā stundu ilga iespēja vērot pamazām mainošos mākoņu ainavu. Vai kāds apmeklētājs tiešām bija gatavs noskatīties visu, ļoti jāšaubās, bet tā bija laba iespēja pameditēt par izmaiņām, kas sākumā ir neredzamas un tikai akumulējoties sāk pievērst sev uzmanību. Un tādas ir vērojamas ne jau tikai mākoņos. Lai arī virknei darbu varēja salūkot kādus diskutablus aspektus, kopumā pasākums uzskatāms par izdevušos un uzmanības vērtu, iezīmējot Cēsis jau kā tradicionālu laikmetīgās mākslas pieturpunktu vasaras notikumu kartē. | |
| Atgriezties | |
