VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Zemgaliešu gari" Etnogrāfiskajā izstādē Edvarda Šmite | |
| Pirms 120 gadiem – 1896. gadā – notika kāds latviešu nacionālās pašapziņas modināšanai nozīmīgs notikums – Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Izstādi rīkoja sakarā ar Maskavas Arheoloģijas biedrības X kongresu Rīgā, tās organizēšanu uzņēmās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, balstoties uz jau savāktajiem materiāliem un bagātīgi tos papildinot vēl 10 ekspedīcijās. Sagatavošanā iesaistīja plašas tautas masas – „lai neviens nedomā, ka bez viņa sūtījuma izstāde būs pilnīga” –, un cilvēki atsaucās. Izstādei pilsēta atvēlēja Jēkaba laukumu starp Nikolaja bulvāri (tagad Kr. Valdemāra iela), pilsētas kanālu un Jēkaba ielu. Ēku plānus izstrādāja arhitekts Konstantīns Pēkšēns. Kompleksā ietilpa galvenā ēka ar kupolveida jumtu, vairāki paviljoni, skatuve, senās Kurzemes, Vidzemes un jaunlaiku māju paraugi, grantēti celiņi, koku un puķu stādījumi. (Žurnāls „Austrums”, 1896, Nr. 7, 559. lpp.). Tika izgatavotas 48 vaska figūras dabīgā izmērā, to sejas veidojot pēc īpaši izraudzītām fotogrāfijām, kurās bija redzami tipiski dažādu novadu cilvēki. Figūras ieģērba tautas tērpos un izvietoja grupās, kas attēloja lauku darbus – sēju, pļauju, linu plūkšanu. Izstādē bija 18 nodaļas – zeme, vēsture, tiesības un tiesāšana, antropoloģija un statistika, valoda, senās gara mantas, rakstu literatūra, skola un izglītība, biedrības, mūzika un dziedāšana, daile, dramatiskā māksla, apģērbi, būves, mājrūpniecība, biškopība, lauksaimniecība, zvejniecība, kuģniecība. Katru dienu spēlēja orķestris, notika tautasdziesmu un Jāzepa Vītola, Andreja Jurjāna, Jāņa Cimzes dziesmu koru koncerti, muzikālie tautas ierašu iestudējumi ar 60–70 dziedātāju liela kora un pazīstamu aktieru piedalīšanos. Dailes nodaļas veidotā ekspozīcija, kurā latviešu mākslinieki pirmo reizi izstādīja darbus organizēti un lielākā skaitā, ir svarīgs pieturas punkts – ar to pieņemts sākt latviešu profesionālās mākslas vēsturi. Izstādē pirmoreiz bija skatāma mākslas darbos attēlota tautas dzīve, tās dažādās norises, vienkāršo cilvēku tēli un dzimtenes daba, ko gleznās rādīja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Ādams Alksnis, Jānis Valters, Arturs Baumanis, Staņislavs Birnbaums, Pēteris Balodis – visi bijušie Pēterburgas Mākslas akadēmijas audzēkņi. Izstādē no Latviešu biedrības nama tika atnesti arī Jāņa Rozes gleznotie portreti un, godinot 1877. gadā mirušo profesoru Kārli Hūnu, izstādītas viņa slavenāko darbu fotogrāfijas. Pieteikušies un katalogā minēti bija arī Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkņi Rihards Zariņš, Jūlijs Jaunkalniņš un Gotlībs Lapiņš, kuri gan izstādē nav piedalījušies. Izstādes noformēšanā piedalījās arī divi citi štiglicieši – Teodors Zaļkalns un Gustavs Šķilters. Kāpēc viņi nav piedalījušies ar darbiem, paliek neatbildēts jautājums. Visi mākslinieki iesaistījās izstādes noformēšanā, zīmēja latviešu tautas tipus un skatus no darba dzīves, gleznoja dekorācijas aiz „dzīvajām bildēm” un dabas skatus aiz vaska figūru grupām. Tomēr nozīmīgākā goda vieta „lielajā vidus paviljonā (..) kļuva ierādīta pirmajai īpatnēji latviskai mākslas izstādei”, rakstīja Gustavs Šķilters („Ilustrēts Žurnāls”,1924, Nr. 10 un Nr. 11). Mākslinieki bija lielu ideju pilni, bet vajadzēja izkustināt sastingumu Rīgas mākslas dzīvē. Rakstot par Latviešu etnogrāfisko izstādi, presē visbiežāk un ar lielu sajūsmu minēti Jaņa Rozentāla darbi. Mākslinieks izstādē bija izlicis desmit gleznas, bet, lai iegūtu tautas mīlestību, būtu pieticis ar divām – Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbu „Pēc dievkalpojuma” (1894) un „No kapsētas” (1895; toreiz darbam dots nosaukums „Miroņu svētki”, kā dēvēja kapu svētkus). Glezna „Pēc dievkalpojuma” Pēterburgas Mākslas akadēmijā bija pirmais latviešu mākslinieku diplomdarbs par nacionālu tēmu. Skices šai gleznai mākslinieks bija zīmējis savā dzimtajā pusē Saldū. Reālisma tradīcijās ieturētajā darbā mākslnieks spilgti un precīzi raksturojis latviešu tautas tipus. Izstāde parādīja, ka latvieši ar savu vēsturi, dzīvi un kultūru ir bagāti, līdztiesīgi citām Eiropas tautām un ļāva apzināties tautas nākotnes iespējas. Interesi par izstādi apliecina lielais apmeklētāju skaits – 45 tūkstoši cilvēku. Organizatoriem izstāde izmaksāja 23 tūkstošus rubļu. Inga Bunkše | |
 Arturs Baumanis. Zemgaliešu gari (Latviešu karavīri mēnesnīcā). Audekls, eļļa. 149 × 98 cm. 1896 Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs | |
| Latvijas Medicīnas vēstures muzejs glabā Artura Baumaņa (1866/1867–1904) gleznu „Zemgaliešu gari”, kurai šovasar aprit simt divdesmitā gadskārta. Etnogrāfiskajā izstādē to redzējuši vairāki desmiti tūkstošu skatītāju. Vēl vairāk – visai iespējams, ka glezna tapusi tieši šai izstādei. 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde pārsteidz joprojām – ar drosmīgo ieceri, ar sagatavošanas darbu mērķtiecību, ar notikuma vērienu un ar izstādes atbalsi latviešu turpmākajā kultūras vēsturē. Īpaši pieminama „Rūķa” mākslinieku līdzdalība izstādes tapšanā un viņu organizētā gleznu ekspozīcija. Senā fotogrāfijā skatām izstādes dalībniekus, starp viņiem arī Arturu Baumani. Oriģinālais uzņēmums (1892) ticis retušēts, tomēr domājams, ka aizritējušie četri gadi nebija jūtami mainījuši māksliniekus. Rīgai jau bija sava mākslas izstāžu pieredze: vietējo mākslinieku izstādes te notika jau kopš 19. gadsimta 40. gadiem, jau bija atvērta Pilsētas gleznu galerija (1869) un nodibināta Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein zu Riga, 1870). Rīgā bija aplūkojama gan pastāvīga mākslas ekspozīcija, gan tika rīkotas dažādas izstādes. Nav pamata apgalvot, ka latvieši būtu konsekventi ignorējuši vietējās mākslas dzīves aktivitātes, tomēr tās nekļuva par tik nozīmīgiem notikumiem, lai atbalsotos ar Rīgas Latviešu biedrību saistītajos preses izdevumos. Piemēram, kad 19. gadsimta 70. gados Rīgā viesojās Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (peredvižņiku) trīs ekspozīcijas, kurās bija iekļauti arī Kārļa Hūna darbi, izstāžu apskati tika publicēti vietējā vācu un krievu presē, kamēr „Baltijas Vēstnesis” tās pat nepieminēja. Etnogrāfiskās izstādes mākslas daļa iezīmēja jaunu laiku, jaunu attieksmi. Izstādes apmeklētāji no Vidzemes, Kurzemes, Zemgales vienkārši nevarēja paiet garām latviešu glezniecības ekspozīcijai. Tātad latviešu māksla bija panākusies pretim savam skatītājam un latviešu nācija arī aizsāka jaunu ceļu – tēlotājas mākslas skatīšanu, saprašanu, vērtēšanu. Tautiskā romantisma strāva latviešu literatūrā (Andreja Pumpura „Lāčplēsis”, 1888), tostarp sentimentālais romantisms, arī – pseidotautiskais romantisms (Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa „Zalkša līgava”, 1880; „Niedrīšu Vidvuds jeb Varenu vīru darbi Latvijas senatnē”, 1890) darīja pašsaprotamu arī latviešu tautas vēsturei veltītu darbu klātbūtni ekspozīcijā. Te īpaši pieminams viens no „rūķiem” – gleznotājs Arturs Baumanis. Pirmā profesionālā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1991) dēls Arturs uzauga divu kultūru krustpunktā. Ģimenē, šķiet, valdījis vairāk vācisks gars, arī vācu valoda, un latviski bērni sākuši mācīties runāt tikai skolas gados vai pat vēlāk – par Arturu stāsta, ka viņš latviešu valodu īsti apguvis tikai studiju gados saskarsmē ar tautiešiem Pēterburgā un Tērbatā. Savukārt saikni ar latvisko pasauli nodrošināja tēva darbība Rīgas Latviešu biedrībā un ģimenes līdzdalība tās rīkotajos pasākumos, arī latviešu vispārējos dziesmu svētkos. 1885. gadā Arturs Baumanis uzsāka studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā, pievēršoties vēsturiskajai glezniecībai, un jau pirmajā studiju gadā viņš strādājis pie kompozīcijām par Jaunās Derības un Krievijas vēstures tēmām. Kamēr mūsu rīcībā nav agrīnāku materiālu, par dienu, kad jaunais mākslinieks mērķtiecīgi pievērsies latviešu vēsturei, uzskatāms 1886. gada 26. jūnijs, kad tapis zīmējums „Meinharda nāve”. Jau 1. jūlijā sekojis nākamais pieteikums – „Likteņa zirgs”. Uz lapas „Likteņa zirgs” norādīts, ka zīmēts Rīgā, un tas liek abus zīmējumus saistīt ar kādiem ap to laiku iespējamiem zīmīgiem notikumiem – Jāņu dienas gaisotni, kādu īpašu sarunu, kādu publikāciju „Austrumā” vai citā preses izdevumā, pārdomām par atkārtoti pāršķirstīto baltvācu romantisma mākslinieka Frīdriha Ludviga Maidela (1795–1846) Livonijas vēsturei veltīto gravīru mapi, Kurzemes kultūrvēsturei veltīto izstādi Jelgavā ar tajā ietverto vēl visai pieticīgo latviešiem atvēlēto sadaļu vai tml. Darbs pie „Likteņa zirga” turpinājās, un acīmredzot jau 1887. gada otrajā pusē tika pabeigta tāda paša nosaukuma glezna, kas ieņēmusi stabilu vietu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un mūsu kultūrvēsturē. Baumaņa skiču albumi ļauj apgalvot, ka Baltijas vēsture (senlatvieši, krustnešu iebrukums Baltijā u. c.) palikusi viņa interešu lokā arī nākamajos gados. Šī interese, studijas Pēterburgā un sasniegtais profesionālās sagatavotības līmenis acīmredzot bijuši pietiekami argumenti, lai Arturu Baumani 1888. gadā pieaicinātu kā vienu no ilustratoriem izdevumam Terra Mariana. Albums tika sagatavots pēc privātas iniciatīvas kā dāvana pāvestam Leo XIII, un pasūtītājs noteicis arī zīmējumu kompozīciju un tematiku. Zīmīgi, ka jaunais mākslinieks atradis iespēju izteikt savu personisko attieksmi, kaut arī tikai ar parakstu: „Zīmējis Baumaņa Arturs Rīgā, 1888. gadā.” Albumā tie ir vienīgie latviskie vārdi. Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa „Niedrīšu Vidvuda” publikācija rosināja nākamajai lielajai iecerei – eposa ilustrēšanai, un dažu ilustrāciju melnbaltie varianti (grafiķa Mārtiņa Buša izpildījumā) tika iespiesti 1892. gadā žurnāla „Austrums” 7. numurā. Baumanis bijis liels lasītājs ar izkoptu literāro gaumi. No sava laika latviešu dzejniekiem viņam imponējusi Aspazija, un „Niedrīšu Vidvudu”, tāpat kā Andreja Pumpura „Lāčplēsi”, viņš lasījis, meklējot motīvus un sižetus savām kompozīcijām. Minētie fakti ne tikai norāda uz Artura Baumaņa stabilo interesi par Latvijas vēsturi, bet arī ļauj prognozēt viņa līdzdalību 1896. gada izstādē. Tomēr ceļš uz izstādi nav bijis viegls. Arturu Baumani visu mūžu vajāja alkoholisms, un pēc tēva nāves (1891) studijas tika pārtrauktas. Aktīvas radošās darbības periodi mijās ar arvien ilgākām pauzēm. Kādā labas apņemšanās brīdī Baumanis 1896. gadā pārcēlies uz Slokas mācītājmāju, cerot uz izveseļošanos, bet tā bijusi vien īsa atelpa – jau nākamajā vasarā advokāts Jānis Kreicbergs Liepājā uz ielas pamanījis kādu jaunu cilvēku, kas izrādījies Arturs Baumanis: „Viņa gaita bija nedroša, ceļi pārāk saliecās pie katra soļa; seja bāla, acis dziļi bēdīgas. Lai gan viņa kostīms bij vienkārša, nabadzīga strādnieka apģērbs, viņa sejas gleznums neļāva to noturēt par vienkāŗšu strādnieku.”1 Baumanis stāstījis: „Jūs jau zināsiet, ka biju veselu gadu Slokā pie mācītāja S. Lāga cilvēks, liels patriots. Tam bija jāizpilda pie manis kāds „iekšējās misiones” darbs: jāuzved mani no tā platā ceļa uz to šauro. Man jau gāja tur labi, šaurais, kristīgais ceļš nemaz nebija tik stāvs un grūts, bet – bez gala garlaicīgs. Šopenhauerim taisnība: cilvēku dzīvē ir divi dēmoni, kas tos nemitīgi vajā: trūkums un garlaicība. Ja nav viena, tad droši otrs tā vietā. Man jāatzīstas, es labāk ciešu trūkumu, nekā ļauju sevi mocīt no garlaicības dēmona. Tādēļ, rau, es atstāju smalko pilno mācītāja muižu un traucos tur, kur dzīve mudž. Patiesībā S., it īpaši viņa kundze, bij jau mani apnikuši. Ne bez iemesla. Es dažreiz, garlaicības dēmona šausts, neizturējos pret kundzi tā, kā tas džentelmenim būtu pienācies. Ak tās smalkās, glaunās formas! (..) Nu, lai paliek! Tagad neesmu ne vienā, ne otrā cietumā.”2 | |
 Arturs Baumanis. Jagaiļa nāve. Papīrs, akvarelis. 24 × 38 cm. Ap 1896 Tukuma Mākslas muzeja kolekcija | |
| Liepāja kļuvusi par jaunas atelpas vietu, gleznotājs uzsācis kādus pasūtījuma darbus un domājis par tālākiem: „Baumaņa prāts tiecas uz motīviem iz Latviešu vēstures, mitoloģijas un dzejas. Runājot par šiem tematiem, tiekam abi silti un fantāzijā drīzi mums gatavas lepnas bildes, kam jāpušķo vēl neesošā Latviešu muzeja3 un bilžu galerija. Mans viesis pavisam transformējas. Vakarējā ironiskā toņa vietā stājusies silta sajūsmināšanās, patiess, dziļš patoss.”4 Baumaņa emancipācija no „žūpības velna”, kā atceras Kreicbergs, bijusi periodiska, bet tādās reizēs mākslinieks gatavojies nopietni strādāt, uzsākot darbu „ar svētu nopietnību”: „Pārrunāja ar mani visvisādus tematus iz Latvju senatnes, taisīja zīmējumu skices un krāsu skices, sīkumos izstrādāja nākamo gleznu galveno personu sejas ar vissmalkāko sejas vaibstu spēli. Starp citu tas uzmeta Latviešu aizvēsturisko Jāņa vakaru jeb Līgo svētku svinēšanu, likteņa zirgu, Imanta un Kaupo cīņu, nāru deju un daudz citu, no kurām dažas, pēc B. [Baumaņa – E. Š.] nāves, nodevu RLB muzejai. (..) B. domas, fantāzija griezās vismīļāk ap vienu polu: gar Latvijas vēsturi; to viņš gribēja stādīt Latviešiem priekšā visā gaišumā un burvībā, viņas tumšos un gaišos acumirkļos, tautiskās dzīves savādības, tautas priekus un bēdas. (..) Dusmās, ka tam nav visa vajadzīgā pie rokas, lai gleznās varētu uzburvināt latviešu senatni, tas ķērās pie tematiem iz Leišu pagātnes, kurā daudz vairāk izpētīts. Tādēļ ka es biju diezgan asi izteicies par viņa Latviešu etnogrāfiskai izstādei pagatavoto „Jagaiļa nāvi”, tas ņēmās studēt Poļu un citus avotus par Jagaiļa pēdējām stundām, par to laiku apģērbu, par Jagaiļa izskatu, par viņa familiju, par Poļu un Leišu tipiem. Ar šo bildi tas gribēja atkal tikt uz augšu, gribēja to nosūtīt akadēmijai un izpelnīties medāli. Pie šīs bildes tas strādāja ar īstu mākslinieka apķērību, taisīja daudz skices, lasīja, sarunājās par to ar mani, ar Liepājas izglītotiem Leišiem un Poļiem. Rudenī tas nodomāja tikt galā ar iepriekšējām studijām un tad tūliņ sākt lielu eļļas bildi, kurai bija B. celt atkal godā un slavā.”5 Diemžēl arī šī iecere nav tikusi realizēta.6 Uz brīdi atgriezīsimies 1896. gadā, kad Baumanis dzīvoja Slokas mācītājmuižā. Kas bija „mācītājs S.”? Šī persona ir zināma – proti, Slokas un Dubultu draudzēs dažus gadus (1894–1897) kalpojis mācītājs Eduards Zeibots (1864–1897, dažos avotos raksturots kā „pirmais latviešu mācītājs”), kurš studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē (1886–1891) un pievērsies arī rakstniecībai. Arturs Baumanis savos studiju gados uzturējis diezgan ciešus kontaktus ar Tērbatas studentiem – kas ļauj domāt, ka viņš bijis pazīstams arī ar Zeibotu, – un tieši tādēļ jaunais mācītājs varētu būt uzņēmies atgriezt mākslinieku uz „šaurā kristīgā ceļa”. Viņus abus tuvināja arī kopīga romantiskas ievirzes interese par Latvijas senvēsturi. Latviešu literatūras vēstures apskatos Zeibots ietverts vien plašākajos pētījumos, norādot uz Lautenbaha-Jūsmiņa ietekmēm un uz patriotismu viņa episkās ievirzes dzejas darbos; starp veiksmīgākajiem sacerējumiem pieminētas balādes „Zemgaliešu gari” un „Jagaiļa nāve”.7 Šīs balādes liek atgriezties 1896. gada izstādes mākslas nodaļā, kur bija eksponētas Artura Baumaņa gleznas – arī „Zemgaliešu gari” un „Jagaiļa nāve” –, un nosaukumu atkārtošanās nebija nejauša sakritība. Eduarda Zeibota romantiskās dzejas krājumi iespiesti vairākkārt, taču sevišķi zīmīgs ir 1896. gada nogalē izdotais krājums „Romances un balādes” ar Artura Baumaņa titullapu un ilustrācijām. Paturot prātā Kreicberga nostāstus par Baumani, varam iztēloties abu romantisko vīru sarunas Slokā 1896. gadā: Baumanis klausās, Zeibots aizrautīgi deklamē savas balādes. Baumanim prieks par jaunu tēmu, par mākslas darba cienīgu varoni. Ilustrācijā atveidots gan Viestars, gan apbruņotie karavīri ap viņu; tur redzam arī Lielupes līčus un mēnesi augstu debesīs. Tā pati kompozīcija izmantota arī gleznā. Togad Rīgas Latviešu biedrība gatavojās Etnogrāfiskajai izstādei (atklāšana – 1. augustā), iesaistot šajā darbā tuvus un tālus. Presē atkārtoti publicēti izstādes komitejas paskaidrojumi un sludinājumi, atgādinot arī par eksponātu iesniegšanas termiņu, kas sākotnēji bija noteikts 20. jūnijā, bet vēlāk pagarināts, kā lasām avīzes „Balss” 27. numurā publicētajā sludinājumā: „Izstādei nodomātās lietas pieņems līdz 15. jūlijam un pēc šī termiņa tikai tik daudz, cik telpas un citi apstākļi atļaus.” Nav zināms, kad Baumanis ieradās Slokā; tas varēja būt arī maijā, un tas savukārt nozīmē, ka abiem romantiķiem bija gana laika pieņemt lēmumu gan par ilustrēta dzeju krājuma izdošanu, gan par Baumaņa piedalīšanos izstādē ar gleznām, kurām tēmas devusi Zeibota dzeja. Bet kas bija pirmā – glezna vai ilustrācija? Ir zināms, ka Baumanis vispirms izstrādājis kompozīciju – dažkārt studiju gados darināti četri, pieci vai pat seši varianti –, un tas ļauj domāt, ka veiksmīgākās kompozīcijas izmantotas gan ilustrācijām, gan gleznām. To apliecina ilustrācija un glezna „Zemgaliešu gari”, un domājams, ka analogu pāri veidoja ilustrācija „Jagaiļa gals” un mums nezināmā glezna „Jagaiļa nāve”. Artura Baumaņa gleznas pieminētas gandrīz vai katrā publikācijā par izstādi, un dažs apskatnieks šķiet patiesi sajūsmināts vismaz par „Zemgaliešu gariem”: „Galvenajā izstādes ēkā ieejot varam priecāties par latviešu dailenieku darbiem, tur tiešām vairāk īsti glītas gleznas un arī kādas reprodukcijas no pasaules slavenā Hūna bildēm. Ar jūsmību uzskatām Artura Baumaņa „Zemgales garus”; tie uz katru latvieti var atstāt iespaidu. Šo gleznu nevar diezgan apskatīt. Baumanim ir mākslinieka dāvanas, sevišķi fantastisku gleznu sastādīšanā. Arī Jagaiļa nāve glīts darbs. Bez šīm vēl citas mazākas gleznas no Baumaņa, bet tās arī mazāk ievērojamas un ar mazāk uzcītības pagatavotas. Gan pie Baumaņa gleznām daudz vietās satiekamas visai acīs krītošas zīmēšanas kļūdas, tomēr kopiespaids gandrīz katrreiz apbrīnojams. Šim cien. tautietim vajadzētu tik nopietni strādāt un tāļāk censties, dāvanas ko krietnu radīt tam ir.” Atzinīgi vērtējot glezniecības izstādi kopumā, autors turpina: „Visus šos gleznotājus varam sirsnīgi un silti apsveikt un vēlēt, lai arī pate tauta mācītos viņu darbus cienīt. Gleznošanas māksla gan tā, kas līdz šim latviešu tautai vissvešākā – laiks, ka viņa sāktu arī to vairāk cienīt.”8 20. un 21. gadsimtā ir tapušas vēsturiski pamatotas seno līvu, kuršu, zemgaļu, sēļu apģērbu rekonstrukcijas, bet 19. gadsimtā šis darbs vēl atrodas sākuma stadijā. Senlatviešu apģērbs un aksesuāri Artura Baumaņa interpretācijā – tā varētu būt atsevišķa pētījuma tēma, tomēr sakarā ar „Zemgaliešu gariem” nepieciešamas dažas piezīmes. Mākslinieka biogrāfija, viņa gleznas un zīmējumi liek domāt, ka esošos arheoloģisko atradumus un jau veiktās rekonstrukcijas viņš nevarēja nezināt, bet bronzas spirālaproce uz vīrieša rokas augšdelma, kas atkārtoti parādās viņa darbos, šķiet nepareiza. Starp avotiem, kas Baumanim varēja būt pieejami, uzmanības vērts ir Tērbatas Universitātes vēstures profesora Frīdriha Krūzes Necrolivonica (1842) – ziņojums par arheoloģiskajiem pētījumiem veltītu ceļojumu pa Vidzemi, Igauniju un Kurzemi 1839. gadā. Izdevumam pievienoti rekonstruēti „krievu-varjagu” karavīra, sievietes un meitenes attēli, kuros karavīram ir aproces arī uz augšdelmiem. Iespējams, ka tieši šis attēls rosinājis Baumani, un viņš gan „Likteņa zirgā”, gan „Zemgaliešu garos” arī devis karavīriem šādas aproces, tiesa gan, stipri vienkāršākas un masīvākas. Tā nav Baumaņa kļūda, tas ir pierādījums mākslinieka nopietnajām arheoloģisko materiālu studijām. Viņš uzticējās zinātnei, bet zinātnes vēsture taču ir arī tās kļūdu vēsture. Baumaņa pievēršanās Baltijas senvēsturei, arī kontakti ar Zeibota dzeju saista viņu ar tautisko romantismu. Ir tikai viens „bet”. Baumaņa glezniecībā meklēju, tomēr nespēju atrast romantiķiem tik zīmīgo jūsmas elpu. Tāpat kā „Likteņa zirgā”, arī „Zemgaliešu garos” un „Jagaiļa galā” Baumanis lietišķi un detalizēti apraksta notikumu. Varbūt viņam bija svarīgi, lai skatītāji noticētu stāstam par senajiem laikiem, lai uztvertu senos varoņus kā savus īstenos priekštečus un smeltos spēku viņu pieredzē? 1 Kreicbergs, Jānis. Arturs Baumanis. Atmiņas. Rīga: Kalniņš un Deičmanis, 1905, 3. lpp. 2 Turpat, 3.-4. lpp. 3 19. un 20. gs. mijā vārds „muzejs” vēl tikai sāka savu dzīvi latviešu valodā, un nereti tas – iespējams, pēc analoģijas ar vārdu „galerija” – pieņēmis sieviešu dzimti: „muzeja”. 4 Turpat, 9. lpp. 5 Turpat, 22.-23. lpp. 6 Tukuma muzejā glabājas Artura Baumaņa zīmējums „Jagaiļa nāve”. 7 Latviešu literatūras vēsture, 3. sēj. Virsredaktors prof. Dr. phil. h. c. Ludis Bērziņš. Rīga: Literatūra, 1935, 50.–51. lpp. 8 Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Mājas Viesa Mēnešraksts, 1896, Nr. 8, 626.-627. lpp. | |
| Atgriezties | |
