VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ākis, uz kura karājas "poēzija" un "māksla" Kirils Kobrins | |
| "I can't remember Ever feeling this bad Under fifteen feet of pure white snow"(1) Nick Cave No 1912. līdz 1914. gada sākumam Pēterburgā un Maskavā varēja satikt jaunu cilvēku, zināmu ar pseidonīmu Vasilisks Gņedovs. Jaunais cilvēks piedalījās tā laika vētrainajā avangardiski poētiskajā dzīvē, bija „egofutūristu” grupas biedrs un pat publicēja divus krājumus, kurus – cita formulējuma trūkuma dēļ – varētu saukt par „poētiskiem”. Pirmā nosaukums bija „Ciemakukulis sentimentam”, otrā – „Nāvi mākslai: piecpadsmit poēmas”. Otrajā publicēta „Beigu poēma”, kas ar savu minimālismu izceļas pat uz pārējo, ne īpaši daudzvārdīgo Gņedova tekstu fona – piemēram, dzejoļa, kas sastāvēja no vārda „Buba. Buba. Buba”, vai vēl īsāka – „Ju”. „Beigu poēma” bija tīra papīra lapa, kas pilnīgi atbilda tās nosaukumam: ja beigas, tad beigas, vai ne tā? Kaut kādā ziņā tas bija ideāls, universāls un absolūts mākslas darbs, kurā iecere bija līdzvērtīga realizācijai, bez jebkādas atšķirības, bet „mākslas beigu” ideja tiešām bija attēlota kā pasaule bez mākslas – tas ir, tukša pasaule, kurā nav nekā. Nelabvēļi vainoja Gņedovu huligānismā, pat pamatu graušanā; un patiesi, viņš ģeniāli norādīja, ka tā pasaule – un līdz ar to tās māksla –, kuru mēs zinām, beidzas. Vai varbūt pat jau ir beigusies. Un patiesi, tieši pēc gada sākās Pirmais pasaules karš, iezīmējot beigas gan Krievijas impērijai, gan tās spožajam kultūras lidojumam, tā dēvētajam „Sudraba laikmetam”. Šajā ziņā Vasilisks Gņedovs izrādījās dadaistu un citu avangardisko kustību, kas mākslinieciski reflektēja par vecās pasaules un vecās mākslas beigām, priekštecis. Bet ne tikai. Viņa pirmskara žests norāda uz pilnīgām un nepielūdzamām šīs pasaules kā idejas, kā mākslinieciskās domāšanas veida, beigām. Un, iespējams, varam sacīt, ka Gņedovs sarīkoja vēsturē pirmo mākslas perfomanci. Vasilisks Gņedovs vairākkārt izpildīja „Beigu poēmu” egofutūristu uzstāšanās reizēs un sīku avangardiski poētisku grupu kopīgās akcijās; šīs grupas nemitīgi dalījās, jaucās, strīdējās, uz publiku atstājot piesardzīgu neprāšu un sīku blēžu iespaidu, kuri nekādi nespēj sakārtot paši savas lietas. Uz šīs ņirbas un kņadas fona Gņedovs izskatījās vienkārši episki. Lūk, kā „Beigu poēmas” izpildījumu apraksta literāts Vladimirs Pjasts: „Vārdu tai (poēmai) nebija, un tā sastāvēja tikai no viena žesta – roka pacēlās līdz matiem, strauji nolaidās lejā, tad sāniski pa labi. Šis āķim līdzīgais žests arī bija visa poēma.” Tātad mūsu priekšā ir žests, klusējošs un enerģisks. Protams, to var ierakstīt visdažādākajos kultūras kontekstos, atcerēties, piemēram, ka tie bija mēmā kino ziedu laiki, kurā bija itin kā tieši tas pats: klusums un enerģiski žesti. Var arī paspekulēt par tēmu „Gņedovs – vācu kinoekspresionisma priekštecis” vai norādīt, ka līdzīgu žestu vairākkārt izpilda padomju kinotriloģijas varonis Maksims. Tā tas ir, taču atstāsim šo tēmu speciālistiem. Mūs šobrīd interesē kas cits. Kas bija „Beigu poēma” – dzejolis vai perfomance, „poēzija” vai „māksla”? Formāli uz šo jautājumu atbildēt ir grūti. „Poēzijā” izmanto vārdus, savukārt šeit vārdu, izņemot virsrakstu, nav. „Mākslā” (piemēram, glezniecībā) izmanto audumu, krāsas un tā tālāk – 1913. gadā pat visdrosmīgākie mākslas dumpinieki nevarēja iedomāties, ka pavisam drīz viss kļūs citādi. „Beigu poēma” neizmanto nekādus materiālus, tikai cilvēka ķermeni, skatuvi un skatītājus. No otras puses, Gņedova šedevrā vārdi tomēr ir – nosaukumā. Uz papīra šis darbs aprobežojas ar virsrakstu un tukšu lapu. Lapas tukšums nav daudzsološs, gluži pretēji, noslēdzošs – mūsu priekšā ir nevis tukša vieta, kas gaida, kad to aizpildīs burti, nevis tabula rasa, bet tāfele, no kuras notīrīts viss iepriekš rakstītais. Precīzāk, vārdi nav notīrīti, bet brīnumainā veidā vienkārši klusi izzuduši. Turklāt, ja uzlūkojam „Beigu poēmu” kā „mākslu”, nevis „poēziju”, viena krāsa tur tomēr ir – grāmatas lapas baltā krāsa. Pat divas – pievienosim arī virsraksta un lappuses numura melno tipogrāfijas krāsu. Šo divnozīmību atceļ „Beigu poēmas” dzīvais izpildījums. Publikai redzamais ķermeniskais žests, ko pavada tā izpildītāja noteikta sejas izteiksme – pat ja tā ir demonstratīvi apātiska. (Tie nedaudzie Vasiliska Gņedova laikabiedri, kas aprakstījuši viņa vēsturiskās uzstāšanās, nerunā par to, ko tieši pauda viņa seja. Vai egofutūrists vaikstījās vai bija mierīgs? Smaidīja? Raudāja? Rauca pieri? Mirkšķināja?) Te, lūk, es saskatu pavisam citu, ar pasaules, mākslas un visa pārējā apokaliptiskajām beigu norādēm nesaistītu sižetu. Tas ir sižets par „poēzijas” un „mākslas” attiecībām. | |
 Vasilisks Ģņedovs. Beigu poēma. Pēterburga. 1913 Foto: no radical art (Amsterdama) antimākslas un metamākslas antoloģijas (interneta resurss) | |
| Savulaik nekādas saiknes starp abām nebija, izņemot to, ka, gan pirmā, gan otrā ir dieva dāvanas, kas dotas cilvēkiem lietošanai, ar vārdu un vizuālo tēlu palīdzību slavinot dievu vai dievus. Iedomātajā hierarhijā poēzija bija augstāk par mākslu, bet vārdi – svarīgāki par tēliem. Es, protams, runāju par seno eiropeisko civilizāciju, antīko pasauli, bet ne tikai. Jūdaismā vārds itin kā reizē ir Dievs, no šīs reliģijas izaugušajā kristietībā – arī. Dievs bija Vārds, un Vārds bija Dievs. Tamlīdzīgu hierarhiju varam ieraudzīt arī gnosticismā un vispār lielākajā daļā antīkās filozofijas. Neskatoties uz vizuālās mākslas ļoti augsto statusu – visupirms saistot to ar prasmi iemiesot akmenī sakrālo –, attieksme pret to bija ja ne nievājoša, tad aizdomīga. Islāmā, kas daudz ko pārņēmis no kristietības, šis aizdomīgums izauga līdz atklātai neuzticībai un vēlāk arī noliegumam, kas izpaudās aizliegumā attēlot cilvēkus un jebkuras dzīvas būtnes. Iestājoties eiropeiskajiem viduslaikiem, situācija nedaudz mainījās – attēlojuma likmes pacēlās uz ikonu un sakrālās tēlniecības rēķina. Tomēr dzejnieks aizvien vēl palika augstākā pakāpē nekā mākslinieks, vismaz no sociālā viedokļa – pirmais visbiežāk atradās galmā, bet otrs – savā darbnīcā. Dzejnieka un mākslinieka tikšanās bija retas, toties ļoti nozīmīgas – te es domāju ar roku rakstītās un ilustrētās grāmatas, vispirms jau viduslaiku klosteros rakstītos Evaņģēlijus. Tieši tur vārdi pārtapa attēlojumā, bet attēlojumi – vārdos. Ja arī kaut kur meklējami abu šo kultūras nozaru tagadējās transformācijas un sajaukšanās pirmsākumi, tad tas ir šeit. Un svarīgākais šajā sižetā ir, ka vārdus un ilustrācijas uz pergamenta radīja viens un tas pats cilvēks – mūks skriptorijā. Tomēr mūks nesacerēja jaunus Evanģēlijus. Ir, protams, gadījumi, kad viduslaiku kodeksos iepina reliģisko poēziju, bet tādu nav daudz. Un tikai vēlajos viduslaikos, kad radās mode veidot bagātīgi ilustrētas laicīga satura grāmatiņas, tostarp arī poētiskas, to lappusēs vārds sāka sakrist ar attēlu un māksla – ar poēziju. Turpmāk poēzijas un mākslas likteņi Eiropā atkal pašķīrās, bet grāmatniecība kļuva par amatu – kaut arī reizēm neticami izsmalcinātu, tomēr vienlaikus neapšaubāmi noderīgu. Atsevišķus mēģinājumus savest kopā poēziju un mākslu var novērot arī 16., 17. un 18. gadsimtā, bet 19. gadsimta sākumā Viljams Bleiks noveda to līdz diemžēl īsām, bet laulībām. Tomēr kopējā tendence bija gluži cita. Gleznas un gravīras karājās Akadēmijā un galerijās, bet dzeju drukāja žurnālos un grāmatās, kas stāvēja veikalu plauktos un mājas bibliotēkās. Šāds sadalījums, protams, neizslēdza ciešus sakarus – pašu interesantāko, ko franču valodā var izlasīt par mākslu, sacerējis dzejnieks Šarls Bodlērs, kurš regulāri apmeklēja Salonu (vēlāk Salonus) un citas mākslas izstādes. Vasilisks Gņedovs 1913. gadā tam ne vien pārvelk krustu, bet tieši noslēdz aizejošo, gandrīz trīstūkstoš gadu ilgo periodu, turklāt dara to divreiz un dažādiem paņēmieniem. Viņš apglabā pasauli, kurā dzejnieki šad tad rakstīja pantiņus, bet mākslinieki mālēja bildītes, apklājot tās līķi ar savas grāmatas nevainojami baltās lapas līķautu. Bet ar to viņam ir par maz. Tad viņš iznāk uz skatuves, lai klusējot veiktu enerģisku āķveida žestu. Vasilisks Gņedovs publikai norāda uz acīmredzamo: „Mākslas Nāvei” seko galīgas „Beigas”. Laikabiedri Vasiliska Gņedova darbu izvērtēja kā dziļās krīzes simptomu, kurā bija nonākusi viņu pasaule un tās kultūra. „Beigu poēmā” viņi saskatīja vienīgi klaji demonstrētu nolūku sagraut iesakņojušās kultūras vērtības, neuztverot, ka Gņedovs patiesībā „nesagrauj”, bet vienkārši norāda uz jau notikušo (vai notiekošo). Viņš klusēdams konstatē sev acīmredzamu faktu. Tas, kas 1913. gadā bija acīmredzams Vasiliskam Gņedovam, kļuva acīmredzams daudziem (pārāk daudziem) jau 1914. gada beigās, kad ātru uzvaru nesoša kara vietā Eiropa sāka trūdēt Pirmā pasaules kara dubļos mirkstošajos ierakumos. Bet arī tas vēl nav viss. Varētu, protams, Vasiliskā Gņedovā saskatīt pareģi, gaišreģi, kurš fin de siecle izsmalcinātajā parfīmā sajutis kapu drēgnumu. Turklāt viņš tādā veidā notvēris arī savu nākotnes traģisko likteni – Pirmā pasaules kara ierakumi, pilsoņu kara haoss, divdesmit gadi Gulagā un pēc tam dzīvības vilkšana līdz pat nāvei nožēlojamā padomju provincē. Nekā īpaša un nekā romantiska, tipisks 20. gadsimta austrumeiropieša liktenis. Un šī masu traģēdija pieprasīja – un pieprasa aizvien – nevis vārdus, nevis bildītes, bet klusēšanu, baltu lapu, baisu mehānisku žestu. Tomēr „Beigu poēma” nav tikai par „beigām”. Tā ir arī par „poēmu” – nevis kā par dzejas darbu vai „literatūru”, bet kā par jaunu sintētisku mākslu, kurā sajaucas un par kaut ko vienu kļūst vārdi un vizuālie tēli. Tieši tāpēc „Beigu poēma” tās skatuviskajā iemiesojumā – izņemot pagātnes nāves konstatāciju – dod mājienu arī par nākotni, par nākotnes jauno mākslu. Pat ne mājienu, bet pilnvērtīgu metaforu. Gņedova metaforā, kas kļuvusi par sava veida melting pot vārdiem un tēliem, ir ietverta nākotne. Šodien, kad šīs simtgadīgās pagātnes nākotne jau sen iestājusies – un visiem jau pamatīgi apnikusi – vajadzīga jauna metafora, jauna „beigu poēma” kas dotu cerību, ka dievišķā logosa un mākslas spēle turpinās. Citādi atliek vien nomirt un apklāties ar „Beigu poēmas” balto lapu. Tulkojusi Inga Bunkše 1 „Tik slikti juties Es neesmu nekad Virs manis piecpadsmit pēdas tīra, balta sniega” Rindas no Nika Keiva dziesmas Fifteen Feet of Pure Withe Snow teksta atdzejojis Kārlis Vērdiņš | |
| Atgriezties | |
