VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas dienas 2016 Talsos. Igora Bernāta viedā ainava Guna Millersone "Mākslas dienas 2016" Talsu novada muzejs Brīvās mākslas telpa „Baložu pasts” 16.04.–15.05.2016. | |
 Igors Bernāts. Sākums. Audekls, autortehnika. 120 x 150 cm. 2015 Foto: Sandis Priede | |
| Ar starpdisciplināro mākslu grupas Ideagnosis performanci „Viļņošanās” novada muzejā tika atklātas šī gada Mākslas dienas Talsos. Programma šogad bija bagātāka nekā iepriekš – līdzās jau tradicionālajai divu izstāžu atklāšanai muzejā Mākslas dienu gājienam pievienojusies arī Brīvās mākslas telpa „Baložu pasts” Kalna ielā 4. Mākslas dienu tradīcija ir gana sens iemesls, lai sarīkotu gadā vienīgo Talsu mākslinieku kopizstādi. Tajā šogad piedalījās 28 autori – gleznotāji, grafiķi, keramiķi, fotogrāfi, mūsu novadā dzīvojošā tekstilmāksliniece Aija Baumane; vairāki mākslinieki – Andris Biezbārdis, Katrīna Nagle, Armands Zēfelds – bija veidojuši arī objektus. Par izstādes vizuālo centru kļuva objekts + glezna – Lauras Feldbergas „Viļņošanās” kopā ar Andra Vītola dižformāta bildi (250 x 250 cm) „Savādais slēpjas tur...”. „Viļņošanās” ietvēra divas it kā uz pakaramajiem kociņiem aizmirstas, ar ugunīgi sarkanām dzijām savienotas melnas žaketes; tās tika pielietotas arī izstādes atklāšanas performancē, kas trīs jaunu mākslinieču izpildījumā (L. Feldbergas ideja) skatītājiem dāvāja reizē skaista grafiska zīmējuma un skulpturālu kustību prieku. Arī izstādē šis darbs kā telpas objekts spēja apmeklētājos raisīt dažādus tulkojumus un pārdomas. Blakus esošais Andra Vītola darbs bija tas sniegums, par kuru gadskārtējā Talsu novada pašvaldības piešķirtā Žaņa Sūniņa prēmija vizuālajā mākslā tika pasniegta tieši šim māksliniekam – par sekmīgu un augstvērtīgu Latvijas mākslas prezentāciju Eiropā, par stabilu un ilggadēju profesionālo sniegumu glezniecībā. Pagājušā gada pavasarī Andra Vītola abstrakti ekspresīvā lielformāta glezniecība bija latviešu mākslinieku biedrības Octopus Art Project Venēcijā sarīkotās izstādes Pro bono publico („Vispārējam labumam”) nozīmīga daļa. Izstādē stabilu profesionalitāti arī šoreiz apliecināja „Talsu Krūmu mākslas grupas” gleznotāji Andris Biezbārdis, Zigurds Poļikovs, Andris Vītols, Gunta Kalsere un Guna Millersone; viņiem sekoja uzcītīgi strādājošās jaunās Talsu novada gleznotājas Ance Gricmane un Dagne Ventiņa, kuras aktīvi piedalās arī Rīgas mākslas galeriju rīkotajās izstādēs. Fotogrāfi Uldis Balga un Dainis Kārkluvalks šogad eksponēja savos Itālijas ceļojumos tapušos kadrus. Arvien vairāk priecē Talsu keramiķu grupas „Ciparnīca” sniegums. Šogad Diānai Dzelmei un Naurim Galviņam, kā arī Katrīnai Vīnertei pirmo reizi bija pievienojusies bijusī Talsu mākslas skolas audzēkne Kristīne Niedrāja ar asprātīgiem porcelāna darbiem („Bananss” un „Like!”); šķiet, tie kļuva par šīgada Mākslas dienu izstādes patīkamāko pārsteigumu. Pārsteigums noteikti bija arī Brīvās mākslas telpa „Baložu pasts” kā jauna vieta, kas pulcē amatiermāksliniekus: izstādē „Triepnis” (triepiens + sapnis) piedalījās 31 gleznotājs (!) – ziedi, dzīvnieciņi, saulrieti, dzimtenes ainaviņas, rūpīga fotogrāfiju pārgleznošana utt. – kā jau ierasts iesācēju izstādēs. Vēl arvien jābrīnās, ka vecā pasta istabu un sienu atstātais „mantojums” – faktūras, tapetes, vecu avīžu klājumi, elektroinstalācijas u. c. veida „drupu estētika” – spējusi iedvesmot arī profesionālus māksliniekus, šoreiz Uldi Balgu un Andri Vītolu, kuri, apspēlējot reminescences par Antonioni filmas Zabriskie point dižā sprādziena māksliniecisko skaistumu, bija radījuši instalāciju ar frivolu nosaukumu „Jo ātrāk, jo labāk”. Taču pagaidām „bomziskā” vide, liekas, traucēja „Baložu pasta” organizētāju – keramiķu Diānas Dzelmes un Naura Galviņa – veiksmīgajai šamota masku „Deviņu pakalnu sejas” un citu darbu ekspozīcijai. Jācer, ka skaistā 20. gs. sākuma celtne Kalna ielā kļūs par daudzu Talsu radošo cilvēku tikšanās vietu, kurā amatiermākslinieki varēs salīdzināt savu varējumu ar profesionāļiem. Pēc Baložu pasta un pa daļai arī muzeja lielā mākslas darbu krāvuma acīm un šo Mākslas dienu sajūtām līdzsvarojoša šķita Igora Bernāta gleznu izstāde „Bezgalīgais brauciens” Talsu novada muzeja izstāžu zālē. Decenti un saudzīgi lietotas krāsas, pietāte pret ainavu, gaisma un klusums – tāds bija pirmais iespaids par gleznu vizuālo vēstījumu. Tālāk, pastaigājoties un savienojot izstādes pavasarīgo kopnoskaņu ar ainavu aiz lielā loga, pētot katru darbu atsevišķi, radās mazliet sirreāla noskaņa – daži darbi šķita nepabeigti un nepieradināti un pārņēma neliela nedrošības sajūta, kuru pastiprināja arī „neskaidras izcelsmes” objekti un mistiski faktūru veidojumi nezināmu kalnu ainavās, spokaini zemes caurumi un dīvaini skatpunkti kā no lidojoša drona. Skaidrojumu tā īsti nedeva arī pavisam vienkāršie darbu nosaukumi – „Sākums”, „20. gadsimts”, „Mirklis”, „Rīts”, „Tilts”... Nedaudz palīdzēja izstādes kopnosaukumā minētais „bezgalīgais brauciens” – kā katram paredzētā gaita un likteņa lēmums ar mūžības pieskaņu, kā to banāli varētu tulkot pirmajā brīdī. Un tomēr. Papētot Igora Bernāta iepriekšējo personālizstāžu tēmas un traktējumus, šķiet, gleznotājs ir apzināti attālinājies no barokālajām un dinamiskajām daudzfigūru un daudzportretu kompozīcijām un citām postmodernajām spēlēm – piemēram, gleznās „Es pats” (2008) un „Laika cilpa” (2013). Ir notikusi kāda jauna, droši vien apzināta izšķiršanās iet vienkāršības virzienā ar „pirmā” žanra – ainavas – palīdzību. Te līdz arī izvēlētais agra rīta, pirms krāsas vēl iezaigojušās, kolorīts – bāli vēss, bez spilgtiem akcentiem un bieziem krāsas uzlicieniem. Ainavas scenogrāfija ir attīrīta no visa liekā, un tajā nekādā veidā nav jūtama cilvēka klātbūtne; visapkārt vientulība un vēss klusums, kā neziņa, kā jautājums: tas bija vakar vai būs vēl rīt? | |
| Atgriezties | |
