VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dažas piezīmes par gaismas gleznotāju izstādi Irēna Bužinska "Mārtiņa Buclera vertikāle" Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 24.04.–03.07.2016. | |
 Skats no izstādes "Mārtiņa Buclera vertikāle". Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. 2016 Foto: Baiba Priedīte | |
| Šogad svinam Jaņa Rozentāla, kurš pamatoti uzskatāms par vienu no mūsu profesionālās glezniecības pamatlicējiem, 150. dzimšanas dienu. Izrādās, ka tikpat apaļa jubileja ir arī mūsu fotogrāfijas izcilajam pārstāvim Mārtiņam Bucleram, un tās atcerei ir veltīta vismaz šī nelielā, darbu skaita ziņā pieticīgā izstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Salīdzinājums ar slaveno mākslinieku nebūt nav nejaušs. To apliecina konkrētā ekspozīcija, kurā pēc izstādes kuratora – nodibinājuma „FotoForma” fotogrāfijas pētnieka un fotogrāfa Viļņa Auziņa – ieceres izkārtotas ne tikai no stikla platēm īpaši šai izstādei izgatavotās lielformāta fotogrāfijas – Mārtiņa Buclera sadzīves žanra tradīcijā iemūžinātās tālaika „vienkāršās tautas” ikdienas dzīves ainas –, bet arī nu jau plašāk pazīstamo 20. gadsimta 20.–40. gadu fotogrāfu Dāvja Spundes (1878–1960) un Kārļa Lakšes (1892–1949) darbi – tikpat ikdienišķā tālaika zemāko sociālo slāņu darba un īso atpūtas mirkļu dokumentācijas. Tādējādi tiek apliecināts, ka Mārtiņa Buclera vēl 20. gadsimta sākumā izskanējušais aicinājums „dokumentēt katru īpatnību, lai tā uzglabājas mūsu tautas īpatnību krājumā,” un darināt etnogrāfiska rakstura fotogrāfijas bija radis atsaucību arī šķietami neievērojamu lauku fotogrāfu darbībā. Līdzās priekam par reto iespēju redzēt tik izcili dokumentētus tautas dzīves skatus rodas arī daudzi jautājumi – vai tad tikai šie divi autori fiksēja ikdienišķo un sadzīvisko visā tā daudzveidībā? Kur tad Buclera laikabiedri – piemēram, vienā gadā ar Lakši dzimušais Mārtiņš Sams (1892–1941) vai ne mazāk izcilais amata brālis Jānis Riekts (1881–1970)? Nekas nav saglabājies? Un visi tie, kuru etnogrāfiska rakstura fotogrāfijas regulāri tika publicētas žurnālā „Stari” vai vēlākajās „Atpūtās”? Vai tagad 20. gadsimta sākumā izplatītais un latviešu fotogrāfijai tik raksturīgais piktoriālisms kritis nežēlastībā, tāpat kā 20. gs. 60.–80. gadu fotogrāfu vidū izplatītais salonisms? Vai tad vienīgi Spundes un Lakšes fotogrāfijas veido stabilu tiltu uz citu tendenci Latvijas fotomākslā – 20. gs. 70. gados Egona Spura fotogrāfijās iedibināto „subjektīvo dokumentalitāti”, kuru Lakšes darbos saskatījis šī meistara atklājējs, Egona Spura tradīcijas turpinātājs fotogrāfs Andrejs Grants? Iespējams, ka izstādei būtu derējusi daudz izvērstāka anotācija, kurā kurators būtu sniedzis atbildes uz jautājumiem par autoru un darbu izvēli. Tomēr atgriezīšos pie izstādes un atgādināšu vēl vienu saikni ar mūsu glezniecības dižmeistaru. Kā zināms, attēlojot tipisku tautas dzīvi tipiskos apstākļos, Rozentāls vēlējās apliecināt piederību savai tautai, sabiedrībai, noteiktam cilvēku kopumam. Tomēr viņš ne tikai dokumentēja. Viņš radīja tipisku un reizē mākslinieciski spēcīgu tēlu. Fotogrāfija, kuru kopš tās dzimšanas ir mocījis „mazvērtības komplekss” un vēlme pārņemt – Buclera vārdiem – „mākslas izteiksmi fotogrāfijā”, arī sadzīves žanra fotogrāfijās, lai sasniegtu izcilus mākslinieciskus rezultātus, ļoti bieži izmantoja tos pašus kompozīcijas principus un formveides paņēmienus, kas bija raksturīgi glezniecībai. Par mākslas paraugu studēšanu liecina visu trīs izstādē reprezentēto autoru fotogrāfijas, jo norišu, tipu un sadzīvisku detaļu dokumentācija te tikusi izveidota ļoti pārdomāti. Jāatgādina, ka „mākslinieciskā redzējuma” pamati nereti tika arī apgūti, – par to liecina Kārļa Lakšes prasme veidot vizuāli un mākslinieciski izteiksmīgu un spēcīgu kadru. Kā zināms, Lakše bija studējis Latvijas Mākslas akadēmijā Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā – tiesa, nepabeidzot pilnu apmācību kursu, – un tālāko pilnveidošanos fotogrāfijas jomā viņš veica patstāvīgi. Savukārt Mārtiņa Buclera radošā darbība gan sadzīves žanra fotogrāfijā, gan šoreiz neeksponētās ainavas, portreti un klusās dabas apliecina mākslas paraugu nopietnu studēšanu, jo par vienu no saviem lielākajiem mērķiem viņš izvirzīja māksliniecisko kvalitāti. Vienā no savām pēdējām grāmatām – „Fotoprakse” – viņš jau mūža nogalē, 1938. gadā, rakstīja: „Mākslas fotogrāfija ir stipri sarežģīts uzdevums un grūtāki pieejams, kā kurš cits mākslas veids. Tamdēļ mums tik pārāk daudz fotogrāfu, bet pārāk maz gaismas gleznotāju.” Pat nedaudzās izstādei atlasītās fotogrāfijas apliecina, ka viņam bija izdevies kļūt par izcilu gaismas gleznotāju jeb mūsdienu valodā – mākslas fotogrāfu. Kā zināms, ar fotografēšanu nodarbojās arī gleznotājs Janis Rozentāls, kurš zemnieku tipus un ikdienas darba norises dokumentēja kā studiju materiālu gleznu kompozīcijām. Gleznotāja fotogrāfijas tiek solīts plašā skaitā eksponēt viņa jubilejai veltītajā personālizstādē. Atliek vien pasapņot un iedomāties abu laikabiedru – Mārtiņa Buclera un Jaņa Rozentāla – fotogrāfijas vienkopus. Vismaz pamēģinot apcerēt, kā vietējo autoru fotogrāfijas bez dalījuma noteiktās cunftēs atainoja analoģiskas tēmas un izmantoja vienus un tos pašus formveides principus. Turklāt arī tas, ko mēs saucam un uztveram kā „subjektīvo dokumentalitāti”, un tās sākotne mūsu fotogrāfijas vēsturē joprojām prasa papildu precizējumus. | |
| Atgriezties | |
