VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Baltais un melnais Andrejs Ģērmanis Vija Dzintare. "Baltais putns. Melnais putns" Jūrmalas pilsētas muzejs 01.04.–24.04.2016. | |
 Vija Dzintare. Spārni. Bronza, granīts. 65 × 45 × 23 cm. 2016 Foto: Dārta Kalmuka | |
| Jūrmalas pilsētas muzejā aprīlī norisinājās tēlnieces Vijas Dzintares 75 gadu jubilejas izstāde ar nosaukumu „Baltais putns. Melnais putns”, kurā bija skatāmi pēdējo piecu gadu laikā radītie jaunie darbi. Putni un spārni mākslinieces darbos itin bieži lietoti kā ietilpīga metafora ar poētisku un filozofisku vispārinājumu. Arī baltais un melnais ir ētiskas kategorijas, kuras raksturo ne vien konkrēto izstādi, bet visu Vijas Dzintares daiļradi, kas attīstījusies pretmetu savstarpējā mijiedarbībā. Vispirms tā ir mākslinieces sievišķā, trauslā būtība, kas reizēm ar spilgtu emocionālo uzbangojumu, reizēm ar rimtu, piepildītu mieru rod izpausmi smagajos, it kā vīrišķīgajos materiālos – granītā, marmorā, metālā. Tā ir arī tēlnieces spēja notvert kustību un pārnest to mūžīgajos materiālos tā, lai skatītājs to varētu sajust un uztvert, bet pats darbs būtu līdzsvarā. Kā trešo vērtību es minētu skaidro domu, kas nereti ietverta spilgtas, bet nosacītas plastiskās formas darbos. Tās ir kvalitātes, kas izceļ Meistari Latvijas tēlnieku kopējā spēcīgajā saimē. Mākslas akadēmijā Vija Dzintare nonāca pēc angļu filoloģijas studijām Latvijas Valsts universitātē. Līdzīgi kā vecmeistars Kārlis Zemdega, kas vispirms studēja filozofiju un kuru mēdz dēvēt par „domātāju akmenī”. Par tēlnieci Viju Dzintari es teiktu – dzejniece un domātāja. Māksliniece saka: „Man tēlniecība vispirms ir doma, kas caur izjūtām izpaužas formā. Dzīvība un mūžīgā kustība, Laiks un Telpa. Visvairāk mani saista cilvēcisko attiecību loks – dzīvība, tās brīnumainās izpausmes, mīlestība, saknes un turpinājums. Izstādē ar melnbalto materiālu spēli gribu izteikt pretstatu harmonijas un līdzsvara meklējumus un virzību uz Gaismu, nostājoties tās pusē.” Gaisma Vijas Dzintares izpratnē ir cerība un atvērtība labajam, pozitīvajam savā Latvijā un pasaulē. Akadēmiķis Jānis Stradiņš teicis: „Vijai Dzintarei piemīt spēja radīt šedevru. Tas izdodas, vienojot dvēseles un domu spēkus.” Vija Dzintare tēlniecībā ienāca pagājušā gadsimta 70. gadu vidū, kad akmens tēlniecība piedzīvoja uzplukumu. Meklējot savu ceļu mākslā, māksliniece pievērsās bronzai, radot zīmīgus tēlus („Kliedziens”, 1977; „Gals un sākums” Sv. Pētera baznīcā, 1992). Paralēli tika meklēti jauni izteiksmes veidi akmenī, un arī izstādē redzams, ka māksliniece vienlīdz labi izjūt gan akmeni, gan bronzu, māk izmantot tēlnieciskā materiāla „iekšējās potences”. Baltajam marmoram atbilst sievietes torss vai mākoņi, vējš un putnu spārni dažādos risinājumos. Savukārt marmora un granīta apvienojums noderējis izteiksmīgajos darbos „Mākoņiem līdzi” (2016) un „Jumis” (2016). Bet pavisam cita ekspresija parādās, kad tēlnieces arsenālā nonāk „liesmojošā” pulētā bronza. Māksliniece strādājusi vai visos tēlniecības žanros – monumentālajā, dekoratīvajā, memoriālajā, stājtēlniecībā, daudz uzmanības pievēršot arī portretam un medaļu mākslai. Jāpiebilst, ka jubilejas izstādē autore katram darbam bija pieskaņojusi kādu poētisku domu – „Ja zudis viss, vai / paliek tikai ēna?” („Ēna”, 2014; alumīnijs, granīts); „Liktens ievelk savas zīmes katrā sākumā” („Sākums”, 2008; marmors); „ Dzīvība lokā ap mani, / lokā un mainībā, / izziedot uzsmaržo / mīlestībā” („Lokā”, 2002; marmors, granīts). Vijas Dzintares jūtu diapazonā nereti pavīd maiga intimitāte, sevišķi pavisam nelielos darbiņos, kā „Divi vienā” (2007; marmors, granīts) – „Reiz bijām viens”. Nelielas simboliskas marmorā veidotas zīmes ar tajās iestrādātām spīguļojošām ahāta „acīm” ir mākslinieces atrasta miniatūržanra forma, līdzīgi kā trāpīgs sakāmvārds vai paruna. Piemēram, „bez akas sirdīs sausi vēji pūš” („Aka”, 2016; marmors, granīts, ahāts). Jubilejas izstādi papildināja fotoplanšetes ar mākslinieces devumu monumentālajā mākslā dažādās Latvijas vietās. Māksliniece izveidojusi vairāk nekā 45 monumentālās tēlniecības darbus, ap 200 portretu, stājtēlniecības un mazo formu darbu, 80 medaļas; 17 mākslinieces skulptūras atrodas Latvijas muzejos, daudzas nonākušas ārzemju kolekcionāru īpašumā. Tēlniece piedalījusies vairāk nekā 200 izstādēs, simpozijos un konkursos Latvijā un citās valstīs – Krievijā, Holandē, Itālijā, Vācijā, ASV, Ungārijā, Marokā, Polijā, Tunisijā, Austrijā, Norvēģijā, Beļģijā, Dānijā, Lietuvā, Ukrainā. Latvijā sarīkota 21 tēlnieces personālizstāde. Par mūža ieguldījumu vides un monumentālajā tēlniecībā Vija Dzintare 2012. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni; ir Latvijas Ordeņu brālības biedre. Izstādei izdots neliels katalogs ar dzejnieka Leona Brieža veltījumu māksliniecei un 37 darbu reprodukcijām. | |
| Atgriezties | |
