studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Romantiskais liktenis košās krāsās Eduards Dorofejevs "Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. 1868–1945. Glezniecība no Latvijas un Vācijas kolekcijām" Mākslas muzejs "Rīgas Birža" 30.04.2016.–19.06.2016.

Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. Rokdarbu stunda. Audekls, eļļa. 111 × 137 cm. 1936 LNMM kolekcija Foto: Normunds Brasliņš

Latvijas mākslā mums itin bieži nākas sastapties ar tādiem māksliniekiem, kuru radošās biogrāfijas dažādu iemeslu dēļ vairāk vai mazāk ir savijušās ar citu zemju vēsturi. Dažreiz tas ir karš, kas padzen cilvēkus no mājām, citreiz – profesionālās iespējas, ko mākslinieks nesaskata dzimtenē, vai ambīcijas, kuru apmierināšanai nepieciešams lielāks vēriens. Jebkurā gadījumā virziena vektors biežāk vedis māksliniekus prom no Latvijas, nevis uz to. Viens no sava laika slavenākajiem krievu gleznotājiem Nikolajs Bogdanovs-Beļskis ir viens no retajiem izņēmiem, jo, bēgot no boļševiku revolūcijas sekām, izvēlējās Latviju kā miera ostu un turpmāko dzīves vietu. Izstādi mākslas muzejā „Rīgas Birža” varētu nosaukt par mazo jeb kamerretrospekciju, jo ir skaidrs, ka piecdesmit gleznas nevar izsmeļoši parādīt mākslinieka radošo mantojumu, kas tuvojas pusotram tūkstotim darbu. Tomēr, ejot cauri ekspozīcijai, kas pakāpeniski ritinājās kā krāšņs, romantisks stāsts, ne mirkli neradās sajūta, ka trūkst kāda būtiska šī mākslinieka radošās biogrāfijas vai daiļrades perioda. Šis visaptverošais iespaids radās tamdēļ, ka Bogdanova- Beļska darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma papildināja gleznas un fotogrāfijas no mākslinieka ģimenes un citām privātām kolekcijām. Šie darbi, no kuriem Latvijā daudzi tika izstādīti pirmo reizi, sniedza labāku priekšstatu par mākslinieka daiļradi pirms emigrācijas un viņa veikumu portreta žanrā. Ekspozīcija sākās ar Bogdanova-Beļska slaveno diplomdarbu „Topošais mūks”, kas nonācis muzejā 1992. gadā un skaitās viens no agrīnākajiem šī darba autoratkārtojumiem. Pirmā versija, kuras atrašanas vieta šobrīd nav zināma, tik ļoti iepatikusies imperatorei Marijai Fjodorovnai, ka viņa pat esot pārpirkusi darbu no kolekcionāra Soldatenkova, kas pirmais ieguvis darbu savā īpašumā no astoņpadsmitgadīgā gleznotāja. Šī sadzīves žanra aina norāda ne tikai uz reālistiskās glezniecības skolu, kuru mākslinieks apguva pie peredvižņikiem, bet arī uz viņa īpaši iecienīto – bērnu – tēmu, kas caurstrāvos viņa mākslu līdz pašām beigām. Tālāk varējām novērtēt Bogdanovu-Beļski kā ļoti veiksmīgu portretistu, kuram netrūka pasūtījumu sabiedrības visaugstākajās aprindās. Kardināli mainījies arī viņa stils pēc studijām pie Repina un privātajās akadēmijās Parīzē. Rietumeiropas pieredze piepildīja viņa glezniecību ar intensīvām krāsām un nomainīja gludo, reālistisko formas modelēšanu pret impresionistiski saskaldītu triepienu mozaīku, kas īpaši izteikti parādās viņa ainavās. Portretu galerija izstādē bija relatīvi neliela, bet atspoguļoja visas būtiskās epizodes mākslinieka karjerā. Mēs redzējām viņa pašportretu – turīgu, inteliģentu kungu – un sapratām, ka tas ir tas pats ārlaulībā dzimušais zemnieka dēls, kura uzvārdu sacerēja, atvasinot to no apzīmējuma „dieva dotais” – Bogdanovs – un novada toponīma Beļskij. Pašportretam blakus atradās Nikolaja II brālēna lielkņaza Dmitrija Pavloviča portrets jaunībā, kas nebija vienīgais pasūtījums no imperatora ģimenes. Tālāk Konstantīna Staņislavska pirmskara laika portrets – jau ar sirmiem matiem un bez ūsām – un pilnā augumā attēlotais Šaļapins Dēmona lomā – kodolīgi un iespaidīgi. Tie bija tie paši portreti, kurus publika ieraudzīja pirmajā Bogdanova-Beļska izstādē Rīgā, kuru viņš, pateicoties savam paziņam Vilhelmam Purvītim, sarīkoja Mākslas muzejā uzreiz pēc pārcelšanās uz Latviju 1921. gadā. Latvijas periods izstādē bija pārstāvēts daudz kuplāk. Portreti stāstīja par mākslinieka tālāko veiksmīgo karjeru, pildot jau vietējās buržuāzijas pasūtījumus. Īpaši gribētos izcelt kinoteātra Splendid Palace īpašnieka sievas Marijas Jemeļjanovas portretu, kas debitēja šajā izstādē, pateicoties restauratora Alekša Osmaņa ilgajam darbam. Izstāde netiešā veidā stāstīja arī par mākslinieka romantisko mīlestību pret savu otro sievu, kuru viņš sastapa Rīgā, par mākslinieka attiecībām ar Rīgu un tās estētisko vidi un par traģisko šķiršanos no savas otrās dzimtenes dzīves beigās. Bet vislabāk šī izstāde atklāja to, ko nevar izstāstīt – proti, Bogdanova-Beļska mūža mīlestību pret bērniem, un īpaši lauku bērniem, kuros viņš saskatīja nevainīgus varoņus un tīrus eņģeļus, idilliskas dabas iemītniekus – vienalga, Tveras guberņā vai Latgalē.

Atgriezties