VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dr. Vilipsōna izmeklējumi Raimonds Kalējs Aivars Vilipsōns. Diagnosis Galerija "Istaba" 11.04.–21.05.2016. | |
 Aivars Vilipsōns. Diagnosis 3. Audekls, akrils. 70 × 100 cm. 2016 Foto: Didzis Grodzs | |
| Vienīgā galerija Rīgā, kas māksliniekiem ir izteikti draudzīga ekspozīcijas ilglaicīguma izteiksmē, ir multikulturālā „Istaba”, kurā līdz ar mākslas baudīšanu var atrast labu literatūru, nopirkt gaumīgu un nedārgu pazīstama mākslinieka radītu darbiņu dāvanai vai nodoties gana smalkai gastronomiskai sevis iepriecēšanai otrā stāva mājīgajā restorāniņā. Lai galerijā tiktu pie savas izstādes, gan jārēķinās ar stāvēšanu garā radošo personību rindā un vismaz pāris gadiem gaidīšanas, jo katra ekspozīcija skatāma vismaz pusotru mēnesi — atšķirībā no vairuma pilsētas galeriju skopā pāris nedēļu piedāvājuma. Māksliniekam un pasīvajam dekadentam Aivaram Vilipsōnam, kurš paralēli virknei radošu izpausmju profesionāli praktizē zīmēšanā un tēlniecībā, izdevies iegūt „Istabas” labvēlību un sarīkot savu – pēc skaita jau sesto – personālizstādi, kurai šoreiz dots intriģējošs un tradicionāli ar medicīnas terminoloģiju saistīts nosaukums Diagnosis. Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka izstādē tiks piedāvāta sabiedrībai līdz šim nezināmas mākslinieka paša slimības vēstures estetizēta un tēlainās formās ietērpta aina, tomēr, jāatzīst, autors ir racis krietni dziļāk un preparējis mūsdienu sabiedrības vainas plašākā kontekstā. Kā jau to 1985. gadā ar lielisko skaņu lenti „Medicīna un māksla” apliecināja radošā multikulturālā vienība NSRD, mākslai, neatkarīgi no pārstāvētā medija, piemīt šamaniski dziedniecisks spēks, kas komponētas skaņas vai vizuāli estētiskas formas veidā ietekmē noteiktas mērķauditorijas prāta un dvēseles maņas. Vārds Ars, ko savam nosaukumam izvēlējusies redzama Latvijas medicīnas sabiedrība, tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – māksla, savukārt grieķu cilmes diagnōsis (primārā nozīme – „saskatīt” vai „atšķirt”) medicīnā tiek attiecināts uz slimības pazīmju konstatēšanu. Vīlipsona gadījumā „Istaba” pārtapusi par „diagnostikas kabinetu”, kurā ienākot var iesaukties „Čau poliklīnikā!” — gluži kā jau pieminētajā NSRD albuma dziesmā. Ko tad autors īsti atklāj, kādas anomālijas indikācijas saskata tēlotajos alegoriskajos „pacientos”, kuru portretiskā līdzība ar pašu meistaru ir dažbrīd nosacīta, bet atsevišķos darbos izteikti atpazīstama pēc sejas vaibstiem vai sprogainās matu šķipsnas? Ņemot vērā Vilipsōna nesaudzīgo humoru un sarkasmu, atklājas, ka tēlota tiek šodienas garīgi sirgstošā sabiedrība, kuras slimīgums izpaužas visplašākajās ikdienas sfērās – politikā, savstarpējās attiecībās, neveselīgajās interesēs un morālajā pagrimumā. Šajā gadījumā mākslinieks ar jau nobriedušo dzīves pieredzi ir beidzot izkāpis no savas ierasti intīmi dekorativizētās komforta zonas, kurā valda jūgendiski vijīgi valšķīgu meiteņu kārīgie tēli, un pēkšņi kļuvis par sabiedrības ēnas pušu analītiķi, savā tēlojumā nebūt nezaudējot ierasto virtuozitāti un smalkumu. Bet tā bija tikai viena izstādes puse. Otra, pārstāvēta ar diviem darbiem, sakņojās Čaka poēmās „Umurkumurs” un „Poēma par ormani”, kuras mākslinieks ilustrējis 2015. gadā, par to saņemot gan godam nopelnīto Čaka balvu, gan arī nominācijas „Zelta ābelei”. Abās eksponētajās ilustrācijās uz tonāli tumšāk klāta fona ar dzēstu gaišu līniju izceltas varoņu fragmentāri modelētās, nosacītās aprises, kurās nešaubīgi varēja atpazīt gan izģindušo umurkumura stabā kāpēju Jāni, gan robusto ormaņa tēlu ar pātagu, gan tam blakus laternas izgaismoto, pēc platmales un apaļajām brillēm atpazīstamo Čaka veidolu. Ekspozīciju kopā veidoja vienpadsmit darbi, no kuriem viens bija patinētā bronzā atlieta groteska galva ar degunā iebāztu zeltaini pulētu pirkstu („Nolauztais pirksts”); tad dēļos ierāmēts gleznots deguna urbinātāja portrets, bet pārējie bija glīti ierāmēti un noformēti zīmējumi, kuru filigrāni gaisīgo smalkumu pilnībā novērtēt traucēja ielas gaismu atstarojošais stikls. Darbus bija iespējams aplūkot, tikai atrodot noteikta leņķa skatpunktu – kas no malas varēja izskatīties pat komiski, jo lika skatītājam no visām pusēm pietuvināti līkņāt ap katru eksponēto „diagnozes” lapu. Vilipsōns, gluži kā rūpīgs un akūtā problēmā ieinteresēts ārsts, ļaužu populārās vainas un vājības bija sakārtojis noteiktās kategorijās – miesaskārību, iespējams, simbolizēja intuitīvi atpazīstamais mākslinieka kolēģa Roberta Koļcova profils, kas attēlots, drūmi sarauktu pieri raugoties augšup starp dāmas augšstilbiem, savukārt sievišķīgo ziņkāri un pārākumu iemieso turbānā tērptā kreļļotā sieviete, kas ar pirkstu urķējas partnera degunā. Kā papildinājums diagnožu sērijai jāmin arī stilistiski līdzīgā vizuāli estētiskā kontekstā ieturētie stilizēto ziedu zīmējumi – „Puķe ar zobiem” un „Āfrikas puķe”, bet sabiedrības slimīgo interesi par medijos bazūnētajām līdzcilvēku nelaimēm spilgti atspoguļo „Negadījums ar petardi”, kurā kariķēti attēlots manāmi apsvilis, dzēšgumijas sarūtots vīriņš lielu galvu un izbolītām acīm, turot rokā negaidīti sejā izsprāgušu aplupušu plaukšķeni, kas samulsināto skatītāju nomierinoši pārliecināja, ka vislabākā ārstēšana ir labā formā ietērpts joks. | |
| Atgriezties | |
