VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Telpa ārpus laika Maija Demitere Vineta Kaulača. "Virsmas atmiņa" Galerija "Māksla XO" 14.04.–10.05.2016. | |
 Vineta Kaulača. Virsmas atmiņa IV. Audekls, eļļa. 250 × 180 cm. 2016 Foto: Didzis Grodzs | |
| Vineta Kaulača ar savu atpazīstamo rokrakstu un ideāli izkopto vizuālo valodu ir ieguvusi nozīmīgu vietu Latvijas laikmetīgās glezniecības scēnā. Pat garāmskrienošs skatītājs spēs novērtēt viņas darbu augsto profesionālo kvalitāti, kamēr rūpīgāks vērotājs var iedziļināties mākslinieces radītajās gleznu sērijās, saredzot, kā mainās Kaulačas intereses fokusa lauki – krāsu lietojumā, kustības attēlojumā, no abstraktiem un grafiskiem tēlojumiem līdz hiperreāliem gleznojumiem. Laika plūduma attēlošanu mākslā var risināt dažādi – kā pārvietošanās vai kustības dinamiku, ātrumu (lēnumu un apstāšanos), objekta izcelšanu ārpus konteksta, ainavas „sagraizīšanu” un pārkārtošanu, piedāvājot mākslinieka subjektīvo, jauno perspektīvu. Laika plūdums ir spēja nošķirt atmiņas, pagātni no „tagad” un no nereāliem sapņiem, nākotnes gaidām. Notikušā (pagātnes) dažādi aspekti atmiņās deformējas un pārkārtojas, saplūst un pazūd – atmiņas kļūst daudz ticamākas un subjektīvi pieņemamākas par (objektīvo) fotogrāfiju, tāpēc Kaulačas intervijās un mākslinieces apgalvojumos veidotās vārdu, pārdomu, atsauču un filozofisko jēdzienu, citātu un atziņu saspēles par laika plūduma, mirkļa tveršanu un uztveres manipulēšanu, veido ļoti noteiktu kontekstu, kurā skatāmas gleznas. Šis radītais konteksts nav ļoti oriģināls vai jauns, kas arī nav būtiski, jo paša galarezultāta – gleznu – aplūkošanas pārdzīvojums, līdz ar pazīstamības sajūtu, ir patīkams un tuvs – sniedzot gan estētisku baidījumu, gan liekot novērtēt mākslinieces vizuālās valodas tīrību. Glezniecība kā mākslinieka studijās, eksperimentos un praksē trenētā, izvēlētā un lietotā rokraksta atspoguļojums Kaulačas gleznu sērijās nolasāma skaidros posmos. Gleznu sērijā „Virsmas atmiņa” redzamās ainas ir noteiktas vietas attēlojums, kas līdz skatītājam nonāk caur mākslinieces uztveres, filozofijas un pārdomu filtru – radot un rādot reizē īstas un tikpat neīstas, neiespējamas ainas. Meistarīgais krāsas, gaismas lietojums un skatiena virzīšana pa lielfromāta gleznām ļauj sajust galveno ideju – laika neapturamo ritējumu, individuālo pieredzi un reizē tās nesvarīgumu. Kaulačas glezniecība ir kā juteklisks prasmju un domu vingrinājums – izstāde ir šī vingrinājuma rezultāts, kurā vairs nav vietas eksperimentiem vai nejaušībai. Gleznu sērijā „Virsmas atmiņa” attēlotais saturs ir „garāmiešana” un apstāšanās brīdis, skats, aina, kas ikdienas dzīvē paslīd garām skrējienā, mērķtiecīgā darbībā un lēmumos. Kamēr šeit, gleznā, to var aplūkot un apbrīnot, iedziļinoties krāsās un gaismās, un izteiksmīgajās garāmgājēju formās, grafiskajā interjerā, flīžu rakstā un mākslīgā apgaismojuma objektu radītajās atspīdumu spēlēs. Pretstatot mākslinieka attēloto „mirkli” ikdienas dzīvē pieredzētajam, skatītājs nonāk neiespējamā telpā. Garāmejošie cilvēki reti piesaista tāda veida uzmanību, kas ļautu novērtēt to siluetu iederību interjerā ar netīrām sienām un spīdīgām flīzēm. Dienas ritmā vērotājam jābūt ļoti iedvesmotā garastāvoklī, lai apstātos un novērtētu dienasgaismas lampu spožuma skaistumu un mesto staru „rotaļas” ar avīžu kioska izgaismoto logo. Kaulačas glezniecība gluži neiedvesmo „tvert mirkli” (piedāvātās pauzes un baudīšanas, nevis dinamiskajā „dari vairāk!” nozīmē), bet noteikti rada vielu pārdomām par virtuoza mākslinieka gaismas un krāsas lietojuma spēju aizskart skatītājā dziļas estētiskā baudījuma stīgas – apstādinot to laika plūdumu, kas tiek pavadīts galerijas telpā, aplūkojot gleznas. | |
| Atgriezties | |
