VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Abstraktās ainavas vai ainaviskās abstrakcijas Ansis Vasks Daiga Krūze. "Vingrinājums. Ceļojums no bildes uz bildi" Galerija "Alma" 17.03.–15.04.2016. | |
 Daiga Krūze. Darbs no sērijas "Vingrinājums. Ceļojums no bildes uz bildi". 92 × 120 cm. Audekls, eļļa. 2016 Foto: Daiga Krūze | |
| Manuprāt, Daigas Krūzes glezniecība ir tāda, kurai vajadzētu patikt lielākajai daļai cilvēku, kas sūdzas, ka neko daudz nesaprot no mūsdienu mākslas. Lai gan plaši ieklātās krāslaukumu kompozīcijas ir tuvas abstrakcijai, tomēr lielākā daļa viņas darbu raisa asociācijas ar ainavu vai atsevišķiem vides elementiem. Tā ir glezniecība, kas nav augstprātīga un introverta, bet ļauj katram šīs mākslas baudītājam radīt pašam savas interpretācijas. Turklāt tai piemīt dzidrs kolorīts un vienmēr precīzi līdzsvaroti, lai neteiktu – pat gaumīgi krāsu salikumi: spilgti sarkanie, oranžie un zilie toņi pret bēšajiem un melnajiem. Daigas Krūzes mākslai piemīt tas universālais gleznieciskuma kods, ko veido triepiena manieres, kolorīta un kompozīcijas izjūtas īpašais sakausējums. Turklāt visas minētās kvalitātes tiek izmantotas jēgpilni, ar konceptuālu domas virzību. Šo iemeslu dēļ mākslinieces radošo veikumu atzinīgi vērtē arī mākslas pasaules profesionāļi. Un šī atzinība vainagojusies ar trim nominācijām prestižajai „Purvīša balvai”. Izstāde jau no pirmā mirkļa uzrunāja ar vienkāršību un nesamākslotību – gan radošajās izpausmēs, gan formulējot izstādes leģendu, kas pasniegta kā „Ceļojums no bildes uz bildi”. Bez liekvārdības, norādot, ka viss, kas man jāzina, ir redzams gleznās. Viss izstādē skatāmo darbu klāsts bija iedalāms divās tematiskās grupās, kuras veidoja dažādu abstrakcijas pakāpju fragmentāru vides elementu kompozīcijas un plašāki abstrakti asociatīvi ainavu portretējumi. Viena no kvalitatīvas glezniecības pazīmēm ir spēja ar mazu gleznieciskās izteiksmes līdzekļu klāstu panākt maksimāli iespaidīgu rezultātu — ko pilnā mērā var attiecināt uz maigi rozā darbu sēriju, kas piesaista ar lakoniski spēcīgo rozā fonu un melno triepienu kontrastu. Varētu teikt, ka šajos darbos izmantota jau iepriekš paredzama, droša krāsu attiecība, tomēr mākslinieces spēja atbrīvoti un meistarīgi rīkoties ar laukumu kompozīciju un triepienu nerada aizdomas par šablonisku paņēmienu izmantošanu. Pateicoties nedaudz neparastajam faktūras risinājumam, šķiet, atmiņā vislabāk iegūlis tieši šīs sērijas darbs – uz gluda fona ieklāts tonāli identisks pastozs laukums ar regulāru otas rakstu, kas, pateicoties gaismas spēlēm, parādās kā mirāža tuksnesī, pa kuru tālumā dodas trīs melni, otas ievilktajās rievās izplūstoši silueti. Viegli, kā rotaļājoties, izmantojot dažus kontrastējošus laukums un formējot tos par dzīviem dabas masu siluetiem, kā arī demonstrējot ar triepienu panākamās gleznieciskās vērtības, māksliniecei izdodas radīt telpisku ainavas iespaidu, kas nevienā gadījumā nekļūst dekoratīvs – oranžā masa, kas varbūt ir mežs gleznas vidusplānā, nemaz citāda nevar būt – tik organiski tā iegulst gleznā. Tieši rotaļīgā sajūta ir dominējošā šajā glezniecībā. Šķiet, ka gleznas tapušas tikpat kā bez piepūles – it kā lidojošais Ineša ezers pats būtu ieklājies audeklā, bez asarām un radošas cīņas mokām. Arī šī izstāde ir izpelnījusies nomināciju „Purvīša balvai” – kas nav liels pārsteigums, ņemot vērā ekspozīcijas viengabalaino, konceptuāli izturēto raksturu. Tīra, par sevi pārliecināta glezniecība, bez kāpumiem un kritumiem un nevajadzīgiem piemaisījumiem. Svaigs, mierīgs veselums. Iespējams, pat par daudz mierīgs. Nedaudz pietrūka kāda no Daigas Krūzes glezniecībā agrāk manītajiem ekspresīvāka vai nepieradinātāka rakstura akcentiem, tā pātagas cirtiena, kas liek izdalīties adrenalīnam un ātri ierauj izstādē. Tas, protams, ir pilnībā subjektīvs šķitums un, iespējams, neiederētos šīs izstādes konceptuālajā viengabalainībā. | |
| Atgriezties | |
