VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bīstamā un drošā māksla Kirils Kobrins | |
| Britu Karaliskā ķīmiķu biedrība nesen publicēja rakstu par laikmetīgās mākslas kaitīgumu cilvēkiem. Nē, nē, ne sabiedrībai, bet tieši cilvēkiem, viņu ķermeņiem. Kaitējums nav morāls, nav estētisks un pat ne finansiāls, bet tieši fizisks – un, ņemot vērā karaliskās institūcijas nosaukumu – ķīmisks. 2012. gadā muzejā Tate Modern notika vērienīga Demjena Hērsta izstāde. Tā simboliski noslēdza periodu, kad šo mākslinieku varēja uzskatīt par „aktuālu” vai pat vienkārši cool. Hērsts gāja un beigu beigās pārgāja to nedaudz piemirsto un mākslas publikai jebkurā gadījumā maz interesējošo dzīvo klasiķu kategorijā. Tas nepavisam nenozīmē, ka viņš ir slikts mākslinieks, vai ka viņš bija labs mākslinieks līdz personālizstādei 2012. gadā un pēc tam piepeši kļuva slikts. Viņš nemainījās, mainījās laiks. Un pilnībā mainījās māksla. Tad, lūk, tajā izstādē Hērsts parādīja visu. Protams, ne visu, kas sastrādāts trīsdesmit gadus ilgajā karjerā, bet galvenos etapus – medicīniskos skapīšus ar ideāli sakārtotiem skalpeļiem un citiem instrumentiem, dzīvnieku izbāzeņus, uz spoguļiem izplātus mirušus taureņus un dzīvus taureņus, kuri īpašā zālē lidinājās apstulbināto apmeklētāju deguna priekšā. Bija viņa garlaicīgie aplīši un tikpat garlaicīgie gigantiskie pelnutrauki ar izsmēķiem. Bez šaubām, arī mirdzošie briljanta galvaskausi. Bija viss. Un, protams, pats galvenais – formaldehīdā iemarinētās haizivis, teliņi ar govīm un aitas. Tieši tie, pēc Karaliskās biedrības ķīmiķu domām, tad arī radīja draudus. Tā kā šis teksts domāts mākslas izdevumam, neaprakstīšu šo Hērsta veidojumu izskatu. Tikai minēšu, ka tieši tie, līdz ar viņa dārgajiem galvaskausiem, iekļuvuši mainīgajā Klasiskās Laikmetīgās Mākslas Katalogā, lai cik muļķīgs arī šķistu šis nosaukums. Piebildīšu, ka māksliniekam – pat ne tik daudz viņam pašam, cik veselai viņa asistentu un darbinieku armijai – veicamais tehniskais un loģistiskais uzdevums bija diezgan sarežģīts. Ne tikai jāsadabū dzīvnieka līķis – bet ar haizivīm nav tik vienkārši kā ar govīm vai aitām –, bet tas arī samērā labā stāvoklī jāsaglabā, līdz to ievieto stikla tilpnē ar formaldehīdu. Pati tilpne jāizgatavo ļoti rūpīgi. Pirmkārt, lai tā neplīstu un neieplaisātu. Otrkārt, lai šķidrums netecētu ārā. Treškārt, jāpārdomā, lai šādā veidā par nemirstīgu padarīto nelaimīgo dzīvnieku būtu iespējams labi aplūkot no visām pusēm. Dzīvnieki, starp citu, uz mūžību nepretendēja. Gluži otrādi, viņi gribēja dzīvot. Un mēs tiešām nezinām, kā Haizivs, Govs, Teliņš un Aita beidza savas zemes gaitas. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Hērsta radītās „Dzīvnieku dzīves” formaldehīda mūmijas lieliski ierakstījās toreizējā Britānijas, Rietumeiropas un Rietumu vispār laika garā (Zeitgeist). Tas bija rupjš, skaists, tehniski pilnīgs neoliberālisma ēras valdīšanas laika fināla žests. Laika, kad neoliberālisms izskatījās enerģisks, pat elegants, lai arī nedaudz nežēlīgs. Bet, galvenais, tas centās izskatīties galīgs, un tam tas gandrīz izdevās. Ne velti tajā pašā laikā Fukujama raksta savu The End of History and the Last Man. Savulaik Markss apgalvoja, ka vēsture beigsies ar proletariāta uzvaru un pāreju uz komunismu. Neoliberāļiem šis mundrais hiliasms ļoti patika, viņi to piesavinājās un apgalvoja, ka tagad, pēc PSRS un komunistiskās sistēmas kraha, uz pasaules valdīs tikai liberālā demokrātija un tirgus neredzamā roka. Vēsture noslēdzas, bet attiecībā uz dabu, precīzāk – Dabu, tā tagad ir drošās rokās. Neredzamās, protams. | |
 Pjotrs Pavļenskis. „Nodaļa” (Отделение). Mākslinieka protests pret psihiatrijas izmantošanu politiskiem mērķiem. 2014. gada 19. oktobris Pateicība māksliniekam | |
| Demjena Hērsta darbinieku neredzamās rokas atstiepa dzīvnieku līķus, un citas neredzamas rokas sagatavoja ar formaldehīdu pilnus stikla akvārijus. Vēl citas rokas uzmanīgi ievietoja līķus šajos akvārijos un aizvākoja visu šo padarīšanu ar stiklu. Pēc tam vēl citas citas rokas atstiepa to visu uz Saatchi galeriju un, visbeidzot, citas citas citas rokas par to visu uzrakstīja. Un sanāca lielisks piemineklis posttečeres un postreigana ēras nekaunīgajam finanšu kapitālismam – piemineklis, kas tagad rotājas blakus Martina Emisa romānam „Nauda” un grupas Oasis albumam „(What’s the Story) Morning Glory?”. Taču tad sākās nelielas nepatikšanas. Dzīvnieku tiesību aizsardzības protestus es izlaidīšu to neizbēgamības dēļ. Ļaunāks bija kas cits. Sāka tecēt formaldehīds. Līķi sāka bojāties. Ziņas par to presē pazibēja jau pirms gadiem desmit, bet vai nu jau toreiz sāka zust interese par Demjenu Hērstu, vai arī šis „ārtmiljonārs” samaksāja, lai ziņas par formaldehīda noplūdi neizplūstu pasaulē. Izdevās. Par to vairs nebija ne vārda. Līdz nesen publicētajai Karaliskās ķīmiķu biedrības atskaitei. Atskaitē teikts, ka formaldehīda tvaiku koncentrācija Hērsta izstādē Tate Modern zālēs desmit reizes pārsniedza ES likumos pieļaujamo un tāpēc, tīri teorētiski, varēja kaitēt apmeklētāju veselībai. Prese tūlīt pat izbazūnēja šo jaunumu, veltot tam tādus virsrakstus kā „Demjena Hērsta izstādes apmeklējums varēja izraisīt vēzi”. Nekā tamlīdzīga, protams, Karaliskās ķīmiķu biedrības rakstā nebija. Gluži otrādi, tur bija teikts, ka pat tāda formaldehīda tvaiku koncentrācija cilvēka veselībai ir pilnīgi nekaitīga, ja vien tas nestāvētu tur desmit vai vairāk minūtes, piespiedis degunu pie mākslas objekta stikla. Es, starp citu, biju tajā izstādē un diezgan ilgu laiku pavadīju, pētot formaldehīda akvāriju stereoskopisko efektu, bet degunu tuvu stiklam nebāzu. Līdz ar to jūtos itin labi. Vēl jo vairāk, karaliskie ķīmiķi nebūt neapgalvoja, ka pat desmit minūtes taktilas saskarsmes ar Hērsta šedevriem būtu bīstamas veselībai. Kaut kas var notikt. Un var arī nenotikt. Mēs nezinām. Bet vēzi piesauca apnicīgie žurnālisti, izlasījuši Vikipēdijā rakstu par formaldehīdu. Kāds taču jau sen ir noformulējis šīs profesijas īsto būtību: „Žurnālists ir tas, kurš pārstāsta Vikipēdiju sliņķiem.” Zem formaldehīda sitiena drīzāk varēja nokļūt Tate Modern darbinieki, kuri pa astoņām stundām dienā bija sēdējuši Hērsta izstādes zālēs. Tāpēc muzeja vadība pasteidzās iejaukties un nāca klajā ar paziņojumu – sak, viss kārtībā, nekādu sanitāri higiēnisko normu pārkāpumu nav bijis, darbinieki nav sūdzējušies, visi sveiki un veseli. Interesanti, ka prese, no labējās līdz sociālistiskajai, uz šo notikumu reaģēja pilnīgi vienādi. Visus interesēja apmeklētāju veselība, bet neviens nepieminēja muzeja darbiniekus. Es viņus lieliski atceros. Ieejot vienā no zālēm, kurā bija ļoti karsts un mitrs un kas bija atdalīta no pārējām telpām ar plastikāta aizkariem, es sajutu, ka pēkšņi kaut kas metas pie manis un seju skar kaut kas lipīgs. Es savicināju rokas, gandrīz notriecot brilles no deguna. Pie manis pieskrēja jauka meitene, lai mani nomierinātu: šajā zālē dzīvi kāpuri pārvēršoties par dzīviem, turklāt lieliem tropiskiem taureņiem. Viens no viņiem mani tad arī bija nobiedējis. Es sirsnīgi pateicos meitenei par palīdzību, bet jutos kaut kā neērti – kā gan es, tik daudz pieredzējis, pieaudzis vīrietis varēju pārbīties no gaisīga taureņa? Lai kliedētu neveiklo situāciju, dažas minūtes papļāpāju ar meiteni. Viņa apguva mākslu Goldsmiths College un Hērstu nevarēja ciest – kā vīrieti-šovinistu, kā kapitālistu un dzīvnieku mocītāju – tauriņi sprāga katru dienu, un vakaros no kaktiem nācās izslaucīt viņu krāsainos līķus. Meiteni interesēja vienīgi datormāksla un videomāksla. Nekā ķermeniska, tikai ciparu kodi. Šis notikums nebūtu uzmanības vērts, ja vien tam nebūtu tā patiesā, apslēptā sižeta. Apzīmēsim to kā „Māksla pret Dabu” – Art versus Nature. Angļu valodā sakni art sevī ietver ne tikai vārds „māksla”, bet arī vārdi „amats, arods”, viss, kas darināts ar rokām, cilvēka veidots, viss, kas ir „mākslīgs”, nav „dabīgs”. Ar šo jēdzienu pāri tad arī Hērsts spēlējies savos formaldehīda veidojumos. Viņš ņēma beigtu ķermeni, kas pat pēc nāves bija daļa no Dabas, un ievietoja to ķīmiskā šķidrumā, lai novērstu šī ķermeņa organisku (proti, dabisku) sadalīšanos. Mākslinieks gāja pret Dabu, viņš ieviesa korekcijas tās nemainīgajā gaitā, lika to apšaubīt, nolemjot organisku mirušu ķermeni ķīmiskai, mākslīgai „ārt-nemirstībai”. Būtībā publikai tika tirgots Mākslas triumfs pār Dabu. Un šeit, ja ir vēlēšanās, varam pamanīt 20. gadsimta 90. gadiem tipisku priekšstatu. Neoliberālisma ideologi uzskatīja kapitālismu, tirgus ekonomiku par kaut ko „dabisku”, pretstatot nedabiskajai, mākslīgajai sociālisma valstiski regulētajai ekonomikai, ko pavada sociālā inženierija. Reiganisms un tečerisms izmantoja organicisma metaforas lai uzveiktu gudriniekus sociālistus. No tā – no šī neoliberālisma konstruētā dabiskuma, dabīguma – arī dzimis neoliberāļu ideologu izmisīgais antiintelektuālisms: nav ko domāt un prātot, jo Daba (lasi – tirgus neredzamā roka) ir gudra un pati visu saliks savās vietās. Tikai šī konstruētā Dabas, šis „dabiskums” savā būtībā bija izteikti spekulatīva konstrukcija – un, lūk, to arī uzķēra Hērsts. Viņš deva mums šīs it kā Dabas tēlu formaldehīdā peldošu haizivju izskatā. Tā vien gribas atcerēties slaveno propagandas klišeju – formaldehīdā peldošu kapitālisma haizivi. | |
 Demjens Hērsts. „Nāves fiziskā neiespējamība kāda dzīvojošā prātā”. Stikls, metāls, silikons, formaldehīds, haizivs. 217 × 542 × 180 cm. 1991 Foto: Prudence Cuming Associates © Damien Hirst All rights reserved, DACS 2010 Tate Modern publicitātes attēls | |
| Taču bez ideoloģijas sižetam ir vēl viens pavērsiens. Tas saistīts ar tiešām briesmām, ko ķermenim var nodarīt mākslas darbs. Ja runājam par veco mākslu, precīzāk – par mākslu , kas nav contemporary art –, tās iespēja kaitēt mūsu fiziskajai, bioloģiskajai eksistencei ir neliela. Jā, uz galvas var uzkrist liela glezna vai skulptūra, sakropļojot vai pat nogalinot. Bet tāda iespēja ir neliela; turklāt šajā situācijā mākslas priekšmets darbojas kā parasts fizisks priekšmets, nekas vairāk. Iekaustīt skatītāju ar Gistava Kurbē „Pasaules izcelšanās” smago rāmi ir apmēram tas pats, kas ielauzt kādam galvaskausu ar smagu mikroskopu. Lietas saturs, ar ko izdarīts sitiens, ir pilnīgi mazsvarīgs kā sitienam, tā sekām. Cita lieta ir mūsdienu māksla. Tur ar ķermeni tiek veiktas daudzas jokainas un sāpīgas procedūras. Visupirms tas, protams, ir mākslinieka ķermenis – un te mūsu priekšā nostājas nemirstīgā, asiņojošā akcionistu rinda, sākot no Hermaņa Niča līdz Pjotram Pavļenskim. Akcijās un performancēs bez pašiem māksliniekiem reizēm tiek iesaistīti arī viņu līdzgaitnieki, pat publika. Tādā gadījumā mākslas darbs veidojas no ķermeņiem, no miesiskā, Māksla (Art) tiek veidota no Dabas (Nature), dabiskais kļūst par mākslas objektu, bet – atšķirībā no Hērsta darbiem – tas nepārstāj būt dabisks. Tieši tur slēpjas akciju un perfomanču milzīgā pievilcība: tajās viss it kā notiek pa īstam. „Pa īstam” nozīmē, ka tas notiek ar mums, ka mums sāp, vai, gluži pretēji, mēs gūstam tīri fizisku baudījumu. Tikai problēma ir tajā apstāklī, ka tā it kā nav „māksla”. Runa nav par mietpilsoniskiem spriedumiem – ka, teiksim, Repins ir māksla, bet Pavļenskis vai Kuļiks nav. Vienkārši māksla – un to neviens nav atcēlis – darbojas estētiskajā jomā, precīzāk, tā pati ir tīri estētiska joma, nekas cits. Cita lieta, ka ar estētiskā palīdzību tā transformē citas dzīves jomas – politiku, ekonomiku, reliģiju un tā tālāk. Bet pēc savas būtības māksla ir vai nu estētisks fenomens, vai arī tā nav māksla. Un Hērsts tieši to arī demonstrē – viņš tiešām ir mākslinieks, jo veido „skaistus”, pat gandrīz pilnīgus objektus. Visus ideoloģiskos aspektus mēs pēc tam tajos ievietojam paši. Bet varam arī neievietot. Iedomāsimies, ka uz Hērsta izstādi Tate Modern muzejā aizvestu, piemēram, tīneidžeri, kurš 24/7 režīmā spēlē datorspēles. Viņš vienkārši teiks – wow! Un tā būs tīri estētiska reakcija. Un tieši tāpēc Demjenam Hērstam patiesībā nav tieša sakara ar contemporary art fenomenu, tāpat kā contemporary art nav tieša sakara ar mākslu. Contemporary art tieši neattiecas uz estētisko, jo sastāv no sociālās matērijas, un dilemma „skaistais versus neglītais” ir tikai tās blakusefekts. Jā, Pavļenskis ir lielisks uz degošas FDD ēkas durvju fona, bet ne par to ir runa. Pavļenska ķermenis cieš fiziski, Pavļenska aizstāvju ķermeņi arī var ciest fiziski no pareizticīgo fašistu kulakiem vai policistu stekiem. Bet Hērsts ir vienkārši lielisks – un fiziski nekaitīgs, neskatoties uz visām Karaliskās ķīmiķu biedrības atskaitēm. Tulkojusi Inga Bunkše | |
| Atgriezties | |
