VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rozentāls. Rozīte. "Rozīši" Anita Vanaga | |
| 2016. gada 1. martā ministru prezidents Māris Kučinskis un kultūras ministre Dace Melbārde parakstīja lēmumu „Par Rīgas Doma kora skolas un Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas reorganizāciju un Nacionālās Mākslu vidusskolas izveidi”. Lēmums paredz mantiskās un juridiskās saistības, kā arī valsts budžeta līdzekļus reorganizācijas izdevumiem (www.vestnesis.lv). 19. martā Rozentālskolas 70. gadu svinību gaisotnē gaidāmās pārmaiņas raisīja trauksmi. Skolas bijušā direktora Edgara Vērpes noslēgtais līgums ar Rīgas domi netika pagarināts. Pedagogi runāja, ka skolas nav bezpersoniski mācību kombināti – kompetenču centri, kādus paredzēts veidot, lai saņemtu Eiropas finansējumu. Vai ir izstrādāts stratēģiskais dokuments, kurā analizētu apvienošanas procesa ieguvumus un zaudējumus un definētu pārvaldības modeli? Ja ir, tad kur šādu dokumentu var izlasīt? 22. martā direktors Jānis Ziņģītis skolas mājaslapā pauda, ka esošajās telpās JRRMV nav attīstības iespēju, ka apvienošanās ir brīvprātīga, un vēl viņa paziņojumā īpašs vārds ir „sinerģija”. Par jauno skolas nosaukumu Ziņģītis raksta: „Vārds „Mākslu” (no vārda „māksla” daudzskaitlī) skolas nosaukumā pasvītro to, ka skola aptver ļoti plašu radošās darbības loku.” Pie nama Hāmaņa ielā 2a „uz plāksnes” būs rakstīts: „Nacionālā Mākslu vidusskola. Jaņa Rozentāla Mākslas skola”, bet skolas veidlapās – „Latvijas Republikas Kultūras ministrija / Nacionālā Mākslu vidusskola / Jaņa Rozentāla mākslas skola”. Skolai ir noskatīta jauna mājvieta Slokas ielā 52a. Konkurss uz jaundibinātās struktūrvienības vadošo posteni pagaidām vēl nav izsludināts. Rozentāla studija Jaņa Rozentāla vārds skolai tika piešķirts 1946. gada 21. februārī. Šajā laikā tika pārrakstīta visa mākslas vēsture. Emigrants Vilhelms Purvītis bija sabojājis savu reputāciju, sadarbojoties ar vācu okupāciju, bet viņa līdzgaitnieks Janis Rozentāls laimīgā kārtā paguva laikus nomirt, izvairoties no jebkāda veida kolaborācijas. Scenogrāfs Arturs Lapiņš jaundibinātajā žurnālā „Karogs” (1945, I–II), atsijājot Rozentāla mantojuma „maznozīmīgo daļu” – gleznas „Nāve”, „Melnā čūska”, „Teika”, „Ieva” un „Princese ar pērtiķi” – , izcēla Kurzemes kalēja dēla cīņu „pret gara tumsu un verdzisko ideoloģiju”, iešanu „priekšējās rindās”, rādot „ceļu uz jauno, daiļo un brīvo”. Lai uzturētu ģimeni, Rozentāls 1906. gada septembrī savā darbnīcā Alberta ielā 12 (Strēlnieku un Alberta ielas stūrī) atvēra studiju, kas pastāvēja līdz 1910. gadam. Studistu atmiņas par pedagogu neizceļas ar sevišķu jūsmu. Šerpā Milda Grīnfelde slavēja Purvīti, pie kura bija mācījusies divus mēnešus, bet pēla Rozentālu: „Rozentāls bija ļoti slikts pasniedzējs. Viņš pavēlu ieradās studijā, gandrīz nekad neko neizteicās, atskaitot – Hm!, Jā, jā! Nerunāja par toņu vērtībām, nestāstīja par audekla sagatavošanu, krāsām. Vienīgi lika vismaz cinka balto pirkt franču (..). Pie Purvīša mācījās galvenokārt vācieši, tā bija ļoti dārga studija – ap 20 rbļ. mēnesī, turpretim pie Rozentāla kādi 75 rbļ. par gadu. | |
 Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas ēka Hāmaņa ielā 2a. 2005 Foto: Raimo Lielbriedis | |
| Rozentāla skolnieki strādāja no 9 līdz 14, vakarā vēl varēja nākt zīmēt. Skolnieku vidū bija Jaunsudrabiņš – slikts gleznotājs, smags, bet zīmējumi grāmatām gan ļoti labi. Zeberiņš – čigāns. (..) Māra Loze – ķēmošanās, nekā tur nebija. Usvečova – labs cilvēks, bet nekas vairāk. Sērmūkša arī nekas. Ļoti slikts bija Rončevskis, viņa akti kā nodīrāti zaķi. (..) O. Skulme toreiz bija 18 gadu vecs lauku puisis, izcēlās ar lielisku formas uztveri. (..) Noskaitušies par Rozentāla slikto mācīšanu, reizē ar Oti Skulmi devāmies prom,” saniknoto mākslinieci citē restauratore Ieva Poriete maģistres darbā „Mildas Grīnfeldes biogrāfija. Mākslas darbu izpēte un restaurācija” (LMA, 2008). Arī Otis Skulme, kuram pēc Rozentāla studijas neizdevās iestāties divās glezniecības skolās, par pedagogu bija skeptisks. Mākslas zinātniece Rasma Lāce savā monogrāfijā „Oto Skulme” (1981, mašīnraksts) pierakstījusi LPSR VMA rektora atmiņas: „Zīmēšanas apmācībā Rozentāls nekad kā paraugus neminēja nedz frančus, nedz vāciešus. Pieminēja Ticiānu, Veronēzi, van Deiku, Rubensu, Rembrantu, Velaskēzu, Fransu Halsu, krievus Ivanovu, Kramskoju, Repinu, Serovu. Ieteica mācīties tālāk Krievijas mākslas skolās.” Rozentāls esot bijis vārdos skops – par zīmējumiem teicis: „Mīkstāk, asāk, izplūstoši, spēcīgāk, smagāk, vieglāk, gaišāk, reljefāk. Notonēt, izturēt, notušēt, panākt kopiespaidu.” Attiecībā uz gleznošanu: „Harmoniski, ritmiski, blāvi, sausi, bālasinīgi, bālumkaite. Kā nomazgāts. Ticiāna garā. Rembranta. Akmeņaini. Par irdenu. Par cietu. Atvieglot. Nosmacēt.” Pats savu roku pie studistu darbiem Rozentāls klāt nelika, bet mēdza gleznot vienā telpā ar studistiem uz sava molberta. Šo ieradumu – gleznot kopā – Otis Skulme piekopa vēlāk, strādādams akadēmijā. Skulme tā arī nekļuva par koloristu. „Biju pieradis, gleznojot no dabas, vienkāršot krāsu maisījumu,” viņš atzinis. „Attēlojot cilvēka seju, man nenāca ne prātā uzsvērt zilumus, violētumus, zaļumus un sarkanumus. Vienkārši es iztiku ar savu iemīļoto okeri, angļu sarkano, melno, sjennu dedzināto, zaļo zemi un balto. Neviens man, nejēgam, nepastāstīja par uzdevumu, kas pie tā būtu panākams.” Rozentāls aprobežojās ar krāsu sarakstu, kurā ietilpa „dekgrīns, kadmija tumšais un gaišais, oranžais, cinobrs, sarkanais kraplaks”. „Bez tam ieteica pie miesas gleznošanas lietot zelta okeri, ”Skulme atceras. „Tik bagātīgs krāsu saraksts priekš manis bij sarežģīts, un es ilgi viņu neizmantoju.” Taču sirsnīgus vārdus par Rozentālu ir aizlicis Indriķis Zeberiņš savās atmiņās „Kas vēlas ar mani krampjos vilkties” (R.: Māksla, 1992). Viņam visvairāk gājis pie sirds meistara teiktais, ka „tieši no ganiņiem viņš kaut ko gaidot” un ka „par visām lietām – nevajagot padoties sliktiem apstākļiem, bet vajagot tos pārspēt un iecerēto mērķi sasniegt.” Daiļkrāsotāju skola Par to, ka Jaņa Rozentāla vārds tika uzpotēts bijušajai Eduarda Rozītes (laikmeta liecībās un dokumentos minēts arī kā Rozīts un Rozītis) Daiļkrāsotāju skolai, runāja mākslas zinātnieks un gleznotājs Jurģis Skulme. Kad „Preses nama” apgādā tika gatavots enciklopēdijas „Māksla un arhitektūra biogrāfijās” 3. un 4. sējums, Jurģis Skulme uzstāja, ka Baltijas krāsu fabrikas īpašniekam, mākslas mecenātam, kura greznākie dzīvokļi ar ziemeļu gaismu Lāčplēša ielā 52/54 ar atvieglotiem nosacījumiem bija izīrēti māksliniekiem, jābūt pārstāvētam nozares izdevumā. Taču Rozīte, kā man toreiz likās, tā kopējā sistēmā neiederējās. Viņš bija uzņēmējs ar valstsvīra skatījumu, kuram pedagoģija bija viens no stratēģiskajiem atzariem, kas turklāt atklājās tikai pēc plašākas izpētes. Fotogrāfijas no Jurģa Skulmes arhīva mākslas zinātniece Ieva Astahovska sekmīgi iekļāva savā pētījumā „Skola. Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas vēsture” (R.: Neputns, 2006). Arhitektes Zaigas Gailes sagatavotajā grāmatā „Koka māja” (R.: Latvia Nostra, 2014) par viņas biroja restaurēto Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas ēku Lāčplēša ielā 55 es veltīju uzmanību kaimiņmāju attiecībām, nonākot pie nacionālās skolas pamatiem Pēterburgā – kur gan citur. 1928. gadā krāsu rūpnieks Eduards Rozīte, par mata tiesu izķepurojies no bankrota, sava vidējā nama pagrabstāva telpas bez atlīdzības piedāvāja Daiļkrāsotāju skolai. Tā nonāca Izglītības ministrijas Skolu departamenta arodu skolu direkcijas pārziņā. Sabiedrībā skolu iesauca par Rozīšskolu, skolēnus – par „rozīšiem”. Vispārējās klasēs programma līdzinājās Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem. Papildus mācīja iekštelpu un fasāžu dekorēšanu, reklāmu izgatavošanu un stikla apgleznošanu. Skolu vadīja Jānis Ērglis, pēc viņa – Eduards Pika. Pedagogi mainījās. Eduards Rozīte pasniedza krāsu mācību, veikalvedību un grāmatvedību. Krāsu ķīmiju – eļļas, līmes, minerālu, kazeīna un citas tehnikas, pernicas labumu un krāsu attiecības ar saistvielām – pasniedza viņa dēls Rūsiņš Rozīte, kas studēja Latvijas Universitātē ķīmiju. 1934. gadā, kad tika ieviesta kameru sistēma, Daiļkrāsotāju biedrību, tāpat kā citas biedrības, likvidēja, iekļaujot to Latvijas Amatniecības kamerā. 1936. gadā Eduards Rozīte kļuva par pašizveidotās Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētāju un skola nonāca tiešā viņa pakļautībā. 1940. gadā, vēl pirms Latviju okupēja PSRS, skola pārcēlās uz ēku Lāčplēša ielā 55. Eduards Pika turpināja vadīt skolu līdz 1944. gadam, kad to pārveidoja par Rīgas Mākslas vidusskolu. Eduardu Rozīti izsūtīja uz KPFSR Molotova apgabalu un 1942. gada 19. februārī vēl pirms sprieduma pasludināšanas nošāva (LVA, 1986. f., 2. apr., P-1184. lieta, 19. lpp.). Atmiņas par Rozīti vēl ilgi glabāja krāsu tūbiņas un bundžiņas. Joprojām saglabājies viņa celtais namu komplekss. Un cauri sabiedriskām formācijām, finanšu instrumentiem un klabošiem nosaukumiem joprojām skan īsais un skaidrais vārds – „rozīši”. | |
| Atgriezties | |
