studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Līva Liniņa

Pēc mācībām Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas apakšnozarē (2011), kur tagad turpina studijas maģistrantūrā. Izstādēs piedalās kopš 2008. gada. Pašlaik strādā par dizaineri un fotosesiju dekoratori apģērbu zīmolā ZIB.

Līva Liniņa. Cēsu ielas māja. No miniatūru sērijas „Sapnis un īstenība” Kokvilnas audums, izšuvums, 17 × 18 × 5 cm. 2015 Foto: Līva Liniņa

Manā ģimenē sievietes jau izsenis ir bijušas čaklas rokdarbnieces, un arī es bērnībā šuvu un adīju ar lielu prieku. Mani vienmēr ir apbūruši skaisti audumi, to faktūra, struktūra, pūkainība, raupjums, vijīgums, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka izvēlējos studēt tekstilmākslu. Man patīk materiālus sajust ar rokām, patīk skatīties, kā tie veido attiecības savā starpā, kā tos spēj pārvērst gaisma, kā divdimensionāls audums iegūst telpisku apveidu. Attēlā redzamais darbs ir no miniatūru sērijas „Sapnis un īstenība”. Šo sēriju radīju, iedvesmojoties no četrām Rīgas mājām, kurām diendienā staigāju garām un, tās ieraugot, ik reizi iedomājos – kā būtu tur dzīvot? Fotografēju tās no dažādiem leņķiem, pēc fotogrāfijām un atmiņām zīmēju māju plānojumus, konstruēju telpiskus modeļus. To darot, iztēlojos sevi izstaigājam katru mājas stāvu, lūkojamies laukā pa katras istabas logu un ieraugām sevi tur ārā, uz ielas. Mākslā jūtos brīva, varu teikt to, kas man uz mēles, izšūt stāstu, kas ir ieslēpies pirkstos. Varu izdomāt jebko, uzzīmēt jebko, varu radīt veselu pasauli un tajā paslēpties vai, gluži otrādi, parādīt to citiem. Mākslas darbā vienmēr paliks daļiņa, kurā būs ierakstīts mākslinieka noslēpums, mākslas darbs vienmēr būs atvērts interpretācijām, un katrs cilvēks, skatoties uz vienu un to pašu darbu, sajutīs ko citu. Miniatūras veidošanā izmantoju vienu no sev tuvām tehnikām – izšūšanu. Tā ir vēsturiska tehnika, taču, pielāgojoties mūsdienu ātrajam dzīves tempam, es izšuju ar šujmašīnu. It kā zīmēju uz auduma ar adatu un diegu un rezultātā iegūstu daudz dzīvāku zīmējumu nekā uz papīra. Papildu izteiksmi darbam piešķir diega spriegojums, kas var mainīt manis iecerēto līniju raksturu. Reizēm tas zīmējumam nāk par labu, bet reizēm ne – tad viss atkal ir jāārda ārā. Es kontrolēju radīšanas procesu, bet vienmēr ir kāda nejaušība, kas gala iznākumu padara īpašu – katram audumam ir savs raksturs, un to ir jāmāk savaldīt un izmantot savā labā. Man ir laimējies, ka savā „maizes” darbā varu realizēt savu māksliniecisko pusi – strādājot latviešu apģērbu dizaina zīmolā un veidojot apdrukas, ienest mazliet mākslas arī ikdienas apģērbā. Tas dod ticību tam, ka mākslinieka profesija nav izvēlēta veltīgi.

Atgriezties