VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kuš! Netraucē! | |
| „Kuš! Netraucē!” – ar šādu nosaukumu 2016. gada 11. februārī notika biedrības Culturelab sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru rīkotā un kupli apmeklētā diskusija par kultūras organizāciju atvērtību bērnu auditorijai. Izteiktie viedokļi izraisīja aktīvas debates, tāpēc divas no diskusiju dalībniecēm – Kristu Burāni un Aiju Freimani – lūdzu komentēt šo jautājumu arī „Studijai”. Trešo viedokli sniedza LNMM speciālistes. I.B. | |
| Par bērnu muzejā. Mammas viedoklis Mg. phil., Mg. art. Krista Burāne, mamma un māksliniece Domājot par bērnu un jauniešu iesaistīšanu kultūras norisēs, vispirms ir jādomā par attieksmes maiņu, mēģinot saprast, kā sekundāra vai margināla muzeju apmeklētāja vietā mēs bērnā, pusaudzī, jaunietī ieraugām pamatauditoriju. Un nevis to auditoriju, kuru ik pa laikam ar autobusu atved un aizved skolotājs vai kura nāk uz muzeju, jo tas kaut kādā veidā ir saistīts ar mācību programmu un tāpēc ir obligāts, normatīvs pasākums, bet gan tādu, kura muzejā redz vidi, kas tai šķiet interesanta dzīvošanai. Šobrīd kultūras organizācijas un tostarp muzeji tomēr kopumā skatās uz bērnu kā uz sekundāru auditoriju, kā piedevu pieaugušajam. Tomēr, lai Latvijā veidotos sabiedrība, kurai māksla un tās piedāvātā domas un radīšanas brīvība ir ikdienas nepieciešamība, ikdienas uzvedības modelis, ir jādomā par to, lai ikviena izstāde būtu bērniem pieejama, t. i., gatava sarunai arī ar bērnu, jo domāju, ka vizuālajā mākslā nošķīrums „māksla pieaugušajiem” un „māksla bērniem” ir neauglīgs. Vizuālā māksla, manuprāt, vienlīdz spēcīgi runā un ar vienādiem instrumentiem ir uztverama gan mazam, gan lielam cilvēkam. Atšķiras mūsu sagatavotība, kas nosaka to, ko mākslas darbā ieraugām. Bet tieši muzejs ir pateicīgākā vieta, kur kopā ar bērnu sākt iepazīt mākslas pasauli tās plašākajās izpausmēs. Muzejs kā telpa piedāvā bērnam kustības brīvību, kas pirmskolniekam ir īpaši svarīga. Te viņš var staigāt, apsēsties, notupties, apgulties, jautāt, runāt, zīmēt, darboties – darīt visu, kas nepieciešams, lai labāk koncentrētu skatienu un domas. Muzejs piedāvā lielāku brīvību, vienlaikus mācot koncentrēties mākslas darba uztverei un savu domu, emociju apzināšanai. Tās ir prasmes, kas vēlāk būs ļoti nepieciešamas, lai saprastu, piemēram, kino vai teātri. Muzejs vecākiem ir vispateicīgākā vieta, kur viņš ar bērnu var justies ērti, kopā ar viņu mācoties un domājot par pasauli, kas tiek izteikta mākslas tēlos, vienlaikus apgūstot prasmes, kuras nepieciešamas citu mākslas formu uztverei, jo ir skaidrs, ka, daudz skatoties labu glezniecību, viņam būs vieglāk uztvert arī mūziku. Ir būtiski, lai muzejs domātu par bērniem kā par primāro auditoriju, un daži muzeji veiksmīgi sper pirmos soļus šajā virzienā. Kā labus piemērus varu minēt Rēriha, Senās Ēģiptes dzintara un citas lielās izstādes „Rīgas Biržā”, kurām bija sagatavoti izstādes ceļveži, ar kuru palīdzību bērns – kopā ar vecākiem vai viens pats – varēja apgūt izstādi. Protams, vienmēr ir jautājums par atraktīvākiem vai domāšanu vairāk veicinošiem uzdevumiem piedāvātajā maršrutā, bet pati šī iniciatīva man šķiet brīnišķīga. Es kā mamma jutos ļoti pateicīga izstādes veidotājiem, jo man tika iedots darbarīks, lai ar bērnu viņam saprotamā valodā mērķtiecīgi runātu par ekspozīcijas tēmu. Vislabākais piemērs, ko Latvijā esmu redzējusi attiecībā uz mākslas darbu iedzīvināšanu, kas iet tālāk par muzeja izstāžu klasisko formu, bija „ABLV Bank” kolekcijas izstāde „...lai gadījums kļūtu par notikumu...” Rīgas Mākslas telpā – izstāde, kas bija ļoti tuvu izcilībai. Jebkura vecuma cilvēkam, atnākot uz šo izstādi, tika dota iespēja ieraudzīt mākslas darbu visā tā iespējamajā daudzšķautņainībā, no klasiski mākslinieciska vērojuma nonākot līdz tā izpētei arī, piemēram, no vēstures, fizikas un ķīmijas aspektiem. Lauris Bokišs ar komandu bija radījuši interaktīvus uzdevumus mākslas darbā skartās tēmas dziļākai izpētei. Viņi nevis izcēla mākslu ārā no dzīves, ievietojot to lineārā mākslas vēstures kontekstā, bet, tieši pretēji, to cieši saistīja ar dzīvi dažādu nozīmīgu tēmu un problēmu kontekstā – lūk, uz ko tiekties katram laikmetīgam muzejam! Lielākā daļa mūsu ekspozīciju, tāpat kā mācību programmu, ir veidotas lineāri un hronoloģiski. Tās paredz secīgu mākslas vēstures apguvi – un tas, protams, prasa ilgu augšanas laiku un mācīšanos. Bet tad, ja ekspozīcijas tiek veidotas, salīdzinot mākslinieku pārdomas (darbus) par dažādām tēmām, šajā sarunā ar mākslinieku var iesaistīties jebkāda vecuma skatītāji, jo galvenie jautājumi – par dzīvi, nāvi, mīlestību, labo, ļauno – ir svarīgi visiem, un īpaši bērniem, kuros vēl nav nokauta vēlēšanās saprast pasauli, kurā mēs dzīvojam. Uzsākot sarunu par šiem jautājumiem, muzejs pārvēršas primāri par dzīvošanas, nevis vēstures apguves vidi. Tas, protams, prasa atbildību un zināšanas arī no vecākiem, bet pieņemu, ka mammas un tēti, kas ar bērniem ir aizgājuši līdz muzejam, ir arī gatavi un vēlas tur darboties. Sākumam pietiktu ar vienu ceļvedi, kas domāts bērniem, lai laiku muzejā pavadītu mērķtiecīgi. Īpaši bērniem sagatavoti un pieejamā augstumā novietoti interaktīvi materiāli, kuri, iesaistot visas maņas, palīdz ieskatīties mākslas darbos un domāt par tiem, jau ir nākamais solis, kas ģimenes būšanu muzejā vērstu par vēl priecīgāku notikumu. Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka šī dzīvošanās muzeja telpās ir nepieciešama tieši ģimenēm, nevis organizētajām grupām, jo tieši ar mākslas darba palīdzību es kā mamma ar savu bērnu varu runāt par dzīvi, kas pastāv ārpus ikdienas jautājumiem par ēšanu, skolu un istabas kārtību. Sarunas muzejā atklāj bērnu kā personību, un es varu atklāties savam bērnam kā cilvēks, kas viņam var būt ne tikai noderīgs, bet arī interesants. Māksla ir mūsu satikšanās punkts, un tāpēc es gribu būt ar bērnu muzejā divatā, bez lielām grupām un radošo darbnīcu „tusiņa”. Māksla ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību iespējams mācīties savu brīvību – domāt, just, radīt. Jo vairāk zem gleznām būs bērnu acu augstumā novietotu darbu nosaukumu vai jautājumu par to, jo vairāk bērns ies, pētīs, lasīs, skatīsies, domās pats. Ja izstāžu zālēs pie eksponātiem būs pieejami pakāpieni, mākslas darbi nonāks bērna redzes laukā uz ilgāku laiku un pēc bērna brīvas izvēles, jo šobrīd, kad vecākiem bērni ir jācilā augšā lejā, lai viņi kaut ko ieraudzītu, mākslas darba apskates laiks ir ļoti īss. Ekspozīciju iekārtotājiem varētu ieteikt pamēģināt izstaigāt savas telpas, teiksim, uz ceļiem, lai redzētu, kā izskatās mākslas darbi no bērna redzes punkta. Iespējams, ka tas, ko no šī punkta var redzēt, nemaz tik labi neizskatās vai varbūt vispār nav saskatāms. Vēl būtu labi, ja muzeja zāļu uzraugi, kuru darbs ir saistīts arī ar bērnu un jauniešu auditoriju, zinātu par viņu uztveres un uzvedības īpatnībām. Bērns vienmēr ies no interesantā uz interesanto, viņš nestaigās apkārt secīgi, kā tas ir pierasts pieaugušajiem. Bērns ir aktīvāks un dzīvelīgāks, un viņam, iespējams, arī mazliet jāpaskrien. Es nesaku, ka muzejā ir jāskrien, un neaicinu to darīt, bet man arī nešķiet noziegums, ja bērns pie darba, kas viņu ieinteresējis, nokļūst skriešus pāri visai zālei. Mūsdienu bērnu uztvere un domāšanas veids no lineāri hierarhiska pārvēršas mākoņveidīgā rizomā – viņi māk skatīties uz pasauli visaptveroši, un tas var nozīmēt arī to, ka viņi izzina pasauli (skatās ekspozīciju) it kā tīklveidīgi, kas vērotājam no izstāžu zāles stūra varētu izskatīties diezgan haotiski. Ja mēs to zinām un saprotam, ka bērns nevis bezjēdzīgi dauzās, bet tas ir veids, kā viņš skatās; ja viņš nekliedz un ar savu kustību neapdraud citus vai sevi, tad, manuprāt, tas nav nekāds ļaunums, un darbiem, kas karājas pie sienām, no tā, ka kāds ir straujāk pakustējies, nekas nenotiks. Dusmīgās muzeju tantes, kuras skatās uz katru bērnu kā mežoni, visticamāk, tā dara savas drošības un izpratnes par muzeju kā sargājošu un glabājošu institūciju dēļ. Bet, ja mēs uz muzeju paskatāmies ne tikai kā uz sargājošu un glabājošu institūciju, bet kā uz tādu, kas spēj būt radoša un dzīva un pieņemt tās dzīvības izpausmes, kādas piemīt mazajiem cilvēkiem pētot, mācoties, izzinot un domājot, kas saprot, ka mācīšanās un izziņa var notikt arī aktīvā formā, tad problēmām nevajadzētu rasties. Konflikts rodas tad, ja tiek domāts, ka ir tikai viena veida uzvedības modelis, ar kura palīdzību mēs varam ieraudzīt mākslas darbu. Ārvalstu izstāžu zālēs un muzejos mani vienmēr patīkami pārsteidz bērnu un jauniešu brīvā un nepiespiestā uzvedība, kas ir apvienota ar mērķtiecīgu un koncentrētu ekspozīcijas iepazīšanu –, kas var nozīmēt, piemēram, pierakstu veikšanu arī guļot uz grīdas. Ir nepārprotama sajūta, ka viņi muzejā jūtas droši un gaidīti. Latvijā joprojām nākas piedzīvot ļoti negatīvu un agresīvu attieksmi pret bērnu, kas uzvedas adekvāti, bet citādi, nekā ir paredzējuši muzeja darbinieki. Un dusmīgais “Kušš!” ir šīs agresijas izpausmes vieglākā forma. Ejot uz muzeju, es priecātos tur satikt darbiniekus, kas ir sagatavoti ierosinošai, nevis aizliedzošai sarunai ar bērnu un vecākiem. Runājot par šo tēmu, kā sliktu piemēru varu minēt Kara muzeja sagatavoto bukletu bērniem, kurā pirmais, ko viņi ierauga ir, uzskaitījums, ko muzejā nedrīkst darīt. Tā ir mūsu sabiedrības nelaime – skatīšanās uz visiem kā potenciāliem noziedzniekiem un zagļiem, kā tādiem, kas plēsīs un demolēs. Tāpēc visiem tiek aizliegts viss. Es nesaku, ka nav jābūt noteikumiem, es runāju par attieksmi. Noteikumus var izteikt divējādi: var teikt, ka muzejā nedrīkst kliegt, – bet var arī pateikt, ka šī ir vieta, kurā mēs domāsim un pētīsim, kur mēs uzdosim jautājumus, meklēsim atbildes un to ir vislabāk darīt draudzīgas sarunas tonī. Arī pašiem mazākajiem būs saprotami noteikumi, kas palīdz muzejā aktīvi un netraucēti darboties un radīt. Ir tik vienkārši pateikt „Ieskaties šajā mākslas darbā!”, nevis „Ar rokām neaiztiec!”. Rezultāts attiecībā pret mākslas darbu it kā ir viens un tas pats, bet emocijas un attiecības – diametrāli pretējas. Viens teikums izsaka aizliegumu, ieslēdz sarkano gaismu, stopsignālu, rada bailes, nepatiku un provokācijas risku, bet otrs aicina: „Nāc, skaties, domā, mēs tev palīdzēsim, mēs būsim ar tevi kopā, lai tu šo pasauli iepazītu!” Tā ir elementāra, pat banāla lieta. Un nav saprotams, kāpēc mēs to tik maz izmantojam publiskā vidē. Aicinājums darboties un vēlme ieinteresēt radīs prieku gan bērniem, kas pašlaik muzeja apmeklējumu uztver kā nemitīgus aizrādījumus, gan vecākiem, kuri saspringst iespējamā konflikta gaidās, gan muzeja darbiniecei, kura pēkšņi atklās, ka visi bērni tomēr nav briesmoņi. | |
 | |
| Bērni Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Uz „Studijas” jautājumiem rakstiski atbildēja LNMM izglītības darba vadītāja Marta Pallo un LNMM direktores vietniece administratīvajā darbā Una Sedleniece. "Studija": Kā muzejā tiek nodarbināti bērni, kas atnāk kopā ar vecākiem? Vai darba lapas, bukleti, interaktīvas spēles tiek veidotas katrai izstādei? No kā tas atkarīgs? LNMM: Visās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienībās izstādēm parasti – ja vien to ļauj projekta kopējais budžets – tiek gatavoti ģimenes ceļveži un/vai darba un krāsojamās lapas. Piemēram, Mākslas muzejā „Rīgas Birža” katrā izstādē ir pieejams ģimenes ceļvedis, kas bērniem saistošā veidā ar dažādu aktivitāšu un uzmanības noturēšanas paņēmieniem „izstāsta” izstādes tēmu un „izved” viņus cauri tās maršrutam. Krāsojamās lapas, kas tiek piedāvātas pastāvīgajā ekspozīcijā, tiek izvietotas aktīvākajās pulcēšanās vietās vai pasākumu laikā, kad paredzēta liela apmeklētāju interese. Dažkārt šos materiālus (vairumā gadījumu bez maksas) var saņemt vai nu muzeja kasē, vai pie dežurējošā speciālista. Aktīva muzejpedagoģisko materiālu gatavošana individuālajiem apmeklētājiem nav atkarīga tikai no muzejpedagogu profesionalitātes un kapacitātes, bet arī no finanšu resursiem. Šādu materiālu veidošanai tiek izmantoti arī muzeja sponsoru un ziedotāju līdzekļi, tāpat šādas izdevumu pozīcijas tiek segtas no Valsts kultūrkapitāla fonda vai citu fondu piešķirtajiem projektu līdzekļiem. Bez izdales materiāliem, kas paredzēti bērnu uztveres un izziņas līmenim, LNMM muzejos regulāri tiek nodrošinātas arī radošās un attīstošās aktivitātes šai apmeklētāju grupai. Sestdienas, kā ierasts, muzejā ir ģimeņu dienas, kad notiek programmas „Es un māksla” aktivitātes vai uz izstāžu satura bāzes veidotas radošās darbnīcas, kas reizēm norit augu dienu. Savukārt mazajiem apmeklētājiem, kas uz muzeju nāk kopā nevis ar vecākiem, bet ar savām pirmskolas audzinātājām un skolotājām, pieder agrie darba dienu rīti, kad gandrīz visās ekspozīciju vai izstāžu telpās rosās bērnu grupas. S.: Vai ir kādi noteikumi uzvedībai muzejā, kurus vecāki var izlasīt pirms muzeja apmeklējuma? M.: Ieejot muzejā – pie kases, informācijas centra, uz ieejas durvīm (zāļu, vestibila) un citās publiskās vietās – ir uzskatāmi nolasāmas norādes, kas attiecas uz ikvienu muzeja apmeklētāju. Parasti tās informē par fotografēšanas ierobežojumiem, bezvadu interneta lietošanas iespējām, lielu somu vai lietussargu ienešanas aizliegumu ekspozīciju telpās un par citiem iekšējās kārtības noteikumiem. Ekspozīcijās un izstādēs atsevišķas zonas vai eksponāti tiek norobežoti vai citādi uzskatāmi apzīmēti, ja tos nedrīkst aiztikt ar rokām vai tiem drīkst tuvoties tikai līdz noteiktam atstatumam. Nekādas īpašas uzvedības normas, kas atšķirtos no uzvedības noteikumiem citās sabiedriskajās iestādēs vai publiskajās telpās, no muzeja apmeklētājiem netiek prasītas. Tās tiek uzskatītas par pašsaprotamām un nav atsevišķi norādītas. Muzejā, tāpat kā citur, vecākiem savi bērni ir jāpieskata. S.: Kāda ir bērnu uzvedība muzejā? Kādi ir zāles uzraugu pienākuim pret apmeklētājiem ekspozīcijās? M.: Muzeja uzdevums ir ne vien popularizēt vietējās un ārzemju mākslas vērtības, izglītot un izklaidēt sabiedrību, bet arī nodrošināt vislabākos apstākļus muzejiem uzticēto mākslas darbu drošībai un saglabāšanai, lai tie pēc iespējas ilgāk būtu pieejami ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm. Tādējādi muzeja priekšmetu saglabāšana ir visas sabiedrības, tostarp arī muzeju apmeklētāju, interesēs. Dažās izstādēs mēdz būt īpašas drošības prasības (papildu apsargi izstāžu zālēs, skaņas signāli tieši pie mākslas darbiem u. tml.), kuras var noteikt gan šo priekšmetu īpašnieki, gan mākslas darbu apdrošinātāji. Organizējot izstādes un iekārtojot ekspozīcijas, muzejs uzņemas ne tikai lielu morālu atbildību attiecībā pret nākotnes sabiedrību, bet arī ievērojamu materiālu atbildību attiecībā pret priekšmetu īpašniekiem. Muzejam ir jādara viss iespējamais, lai radītu tādus eksponēšanas apstākļus, kuros mākslas darbi nevar tikt sabojāti. Ikviens apmeklētājs muzejā tiek novērots – ar to ir jārēķinās. Muzejos, kur apsardzes aprīkojums ir modernizēts, papildus eksponātu uzraugiem zālēs strādā arī apsargi pie videonovērošanas pults. To, ka eksponāti vairumā gadījumu nav aiztiekami ar rokām, saprot lielākā sabiedrības daļa. Visbiežāk domstarpības izraisa bērnu skriešana pa telpām, kas ne vien rada papildu vibrāciju, bet ir arī potenciāls apdraudējums eksponātu fiziskajai drošībai. Tāpat nepieņemama ir arī skaļa vai citādi nepiedienīga uzvedība, kas traucē pārējos apmeklētājus. Par šiem apstākļiem un apdraudējumiem eksponātu uzraugi ir brīdināti un, ja vien ekspozīcijas iekārtojums nav izteikti specifisks – proti, tāds, kas varētu apdraudēt ne tikai muzeja eksponātus, bet arī pašus bērnus (zemu novietoti priekšmeti, stikla vitrīnas u. tml.), – tad zāļu uzraugi situāciju vienkārši novēro. Uzrauga uzdevums ir novērtēt situāciju, pēc nepieciešamības iejaukties un novērst apdraudējumu mākslas darbiem. Protams, no uzrauga mēs sagaidām noteiktu, bet laipnu izturēšanos ikvienā situācijā. Ja rodas konflikts, uzraugs var pieaicināt vai nu muzeja dežūrējošo speciālistu, vai muzeja apsargu. Zāļu uzraugi strādā ļoti ciešā sasaistē ar muzeja izglītības un komunikācijas darbiniekiem. Uzraugi vienmēr tiek informēti par gaidāmajām aktivitātēm, kas paredz lielu cilvēku interesi, par bērnu grupām u. tml. Tāpat ar uzraugiem tiek pārrunāti labākie scenāriji konfliktsituāciju risināšanai. Diemžēl prakse pierāda, ka liela nozīme uzraugu un apmeklētāju komunikācijā ir cilvēciskajam faktoram jeb katra indivīda īpatnībām, kas negaidītās situācijās spilgti atklājas gan muzeja darbinieku, gan arī apmeklētāju uzvedībā. Šeit gan nevar runāt tikai par bērnu auditoriju. S.: Kāda atbildība un kam iestājas, ja bērns sabojā mākslas darbu? M.: Par bērniem līdz 18 gadu vecumam atbild bērna vecāki vai citas personas, kas ieceltas par bērna aizbildņiem. Tātad arī mākslas darba sabojāšanas gadījumā darbojas vispārējā civiltiesiskā atbildība. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja praksē pagaidām nav gadījumu, kad pret kādu apmeklētāju būtu jāizvirza oficiāla civiltiesiska prasība par nodarīto materiālo zaudējumu. Ļoti ceram, ka mūsu darbinieki arī turpmāk būs vērīgi un pratīs novērst riskantas situācijas, lai aiztaupītu nepatīkamus brīžus muzeja apmeklētājiem. | |
 Elīna Brasliņa. Ilustrācija Luīzes Pastores grāmatai „Neredzamais cilvēks”. Zīmējums, digitālā grafika. 22×20cm. 2015 | |
| Vai iespējams atgūt „zudušo auditoriju” vizuālās mākslas nozarē? Dr. art. Aija Freimane, Mg. art. kultūrpolitikas un mākslas menedžmentā, Londonas Sitijas Universitāte Zudusī auditorija pēc teorijas ir tā, kas neapmeklē kultūras un mākslas pasākumus, jo nav radusi tos apmeklēt vai tie nav pieejami attāluma dēļ (Jacobs, 2015), un vēlāk to kā kultūras kapitālu nespēj nodot jaunākajai paaudzei. Problēma, kas saistās ar profesionālās mākslas un kultūras pieejamību bērniem, jauniešiem un daudzbērnu ģimenēm, tika aktualizēta jau 2004. gadā, izstrādājot Valsts Kultūrpolitikas vadlīnijas „Nacionāla valsts. 2006–2015”, kurā kā viena no kultūrpolitikas prioritātēm vidējam termiņam bija minēta kultūras ieguldījuma palielināšana bērnu un jauniešu attīstībā (Kultūras Ministrija, 2006), proti, profesionālās mākslas un kultūras pieejamība bērnu un jauniešu auditorijā, arī Latvijas reģionos. Jāatsauc atmiņā vēl iepriekšējā desmitgade, tieši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad bija īsti juku laiki un stratēģiska, plānveidīga jaunās auditorijas veidošana kultūrā un mākslā nebija prioritāra. Tagad mēs satiekamies ar paaudzi, kas nav mērķtiecīgi virzīta apmeklēt kultūras pasākumus, kas neizjūt vajadzību piedzīvot profesionālas mākslas un kultūras pieredzi un nodot to saviem bērniem. To, ka mākslinieki ir samērā noslēgta kopiena, varam redzēt izstāžu atklāšanās, kurās satiekas kolēģi, draugi, ģimene un pa kādam politkorektam pārstāvim no sponsoru un politiķu vides. Lai arī kopējais muzeju apmeklējums pēdējos gados pieaug, šajā tūkstošgadē visapmeklētākās unikālās izstādes (Maijas Tabakas personālizstādes LNMM 2004. gadā) auditorija (27'681) ir vien 1,38 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Salīdzinājumam – 1992. gadā šīs pašas autores izstādi apmeklēja 70'112 interesentu, kas vidēji ir 3,5 % no visiem iedzīvotājiem, bet 1966. gadā Latvijas vēsturē visapmeklētāko vizuālās mākslas izstādi apmeklēja vidēji 7,59 % no visiem iedzīvotājiem (Iltnere, 2014). 2016. gada februārī biedrība Culturelab sadarbībā ar Nacionālo Kultūras centru organizēja diskusiju „Kuš! Netraucē!”, kuru rosināja vairāki raksti un diskusijas par bērnu un jauniešu klātesamību dažādos profesionālos mākslas un kultūras pasākumos (LNKC, 2016). Šajā kontekstā aktuāla ir profesionālas, kvalitatīvas un laikmetīgas vizuālās mākslas pieejamība gan bērnu un jauniešu auditorijai, gan daudzbērnu ģimenēm, īpaši Latvijas reģionos, gan arī mākslas un kultūras institūciju darbinieku attieksme un vēlme būt humāniem un atvērtiem. Pēdējā desmitgadē Latvijas muzeji un mākslinieki sākuši aktīvi piedāvāt dažādas radošās un izglītojošās aktivitātes kā pavadošos pasākumus izstādēm – kas atbilst vislabākajiem auditorijas attīstības teorijas piemēriem: radošās darbnīcas dienā, kopīgas brokastis ar māksliniekiem no rīta un sarunas vakaros. Viss notiek! Mums viss kārtībā! – saka muzeju pārstāvji. Iespējams, skatoties „no centra” (ar to domājot galvaspilsētu), viss arī ir kārtībā. Skolēnu grupas nāk, dažas mēro garāku ceļu no Pierīgas un tālākām vietām, taču cik bieži tas notiek un cik plašs ir Latvijas reģionu pārklājums, nav zināms. Vai reģionos, kas ir tālāk nekā 70 km no Rīgas, profesionāla un kvalitatīva māksla bērniem un jauniešiem ir pieejama? Vai aktivitātes, ko piedāvā Rīgas muzeji, skolu grupām ir pieejamas arī reģionu muzejos? Un, ja ir, vai šīs aktivitātes ir prioritātes skolu ekskursiju plānošanas un stundu norises laikā? Jāmin, ka mākslas galeriju pārstāvji diskusijā par atvērtību jaunākajai paaudzei un tās ieinteresēšanu dziļdomīgi klusē. Lūk, Latvijas vispārējo situāciju raksturojoša aina: pēdējo divpadsmit gadu laikā, kopš mani trīs bērni mācās vispārizglītojošajās skolās, viņu klašu kolektīvi tikai divas reizes apmeklējuši mākslas izstādes. Viena bērna klasi uz savu personālizstādi reģiona pilsētas muzejā uzaicināja klasesbiedra tēvs – mākslinieks. Starp citu, skolas pagalmā ilgstoši darbojās mākslas galerija, kurā darbus izstādīja profesionāli un kvalitatīvi mākslinieki, taču vizuālās mākslas stundās tā ne reizi netika apmeklēta. Jaunākā bērna klase reiz sagadīšanās pēc – jo tas bija pa ceļam no Dabas muzeju – apmeklēja semestra skates Latvijas Mākslas akadēmijā. Protams, ka abos gadījumos bērniem redzētais patika un abas reizes viņi atceras kā vienus no interesantākajiem notikumiem. Taču tad, kad reizi gadā tiek plānota lielāka klases ekskursija, mākslas muzeji vai galerijas nav prioritāri apmeklējamo objektu sarakstā. Vienmēr ir izņēmumi, taču pieminētie gadījumi ataino situāciju, ko var pamatot ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) datiem. Tā 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, visas LNMM filiāles apmeklēja 8,39 %, bet 2015. gadā – 6,29 % no visiem Latvijas vispārizglītojošo skolu skolēniem (LNMM, 2016). Bērni sajūtu un būšanu muzejos raksturo ar vārdiem „dusmīga tantiņa” (Diskusija „Kuš! Netraucē!” LNKC 11.02.2016). Tā ir attieksme, ar kādu mēs saskaramies, verot kāda muzeja vai galerijas durvis. Laipna un pieklājīga sagaidīšana un uzņemšana ir būtiska, lai arī mēs, pieaugušie, gribētu vēlreiz atgriezties. Pirms diviem gadiem skolu jauniešu grupām aktuāls un laikmetīgs kļuva „Stūra mājas” apmeklējums. Pašā sākumā šai muzeja filiālei bija nepieciešams iegūt atzinību un reputāciju un katra klase tika uzņemta ar atsaucību. Jau pēc gada attieksme krasi mainījās. Skolu grupas kļuvušas par apgrūtinājumu un, piesakot ekskursijas un apmeklējumus, skolotājiem jāsaskaras ar nievājošu un cinisku attieksmi. Lieki piebilst, ka skolotāja, kas to piedzīvoja, par šo pieredzi izstāstīja visiem saviem kolēģiem, bērniem un viņu vecākiem, un diez vai nākamo reizi kāds vēl tur vēlēsies atgriezties. Tālāk – par daudzbērnu ģimenēm Rīgas muzejos un galerijās. Līdzko durvīs parādās ģimene ar trim vai vairāk bērniem, tā dusmīgā ēna viņus pavada visu apmeklējuma laiku, jo a priori ir atnākusi nelabvēlīgā ģimene un modri jāskatās, lai tikai kaut ko neizdara! Mūsu ģimene vienmēr ar prieku un aizrautību apmeklē muzejus un galerijas Eiropā, kur mums neseko dusmīgās tantiņas, un bērni pēc to apmeklējuma vienmēr prasa atgriezties. Latvijā kā labos piemērus gribas minēt Daugavpils Marka Rotko mākslas centru un Ventspils muzeju, kuros katrs apmeklētājs, kas braucis tik tālu ceļu, tiek laipni sagaidīts un viesmīlīgi uzņemts – īpaši daudzbērnu ģimenes. Paliekošu vietu Rīgas muzejos un mākslinieku izstādēs ieņēmušas radošās darbnīcas, kas dažādās formās pārņēmušas visu Latviju. Kādas skolotājas, daudzbērnu māmiņas, diskusijā “Kuš! Netraucē!” paustais manī raisīja asociāciju ar radošiem šoviem jeb radošo cirku, kurā bērni, viņu skolotāji un vecāki vairāk vai mazāk profesionāli tiek izklaidēti it kā izglītošanas vārdā. Varu atviegloti uzelpot, ka neesmu to piedzīvojusi, jo līdz šim ne es, ne mani bērni neesam alkuši piedalīties šādās masveida radošuma izkopšanas publiskās aktivitātēs. Vai tiešām māksliniekam ir jābūt klaunam, kas izklaidē jaunatni? Vai šādi mēs paši neveidojam paaudzi, kas turpmāk pieprasīs tikai izklaides? Varbūt daudz svarīgāk ir radināt bērnus pasēdēt, pastāvēt pie darba, padomāt, izbaudīt klusumu, parunāt, neelpojot tiem pakausī dusmīgu un pamācošu elpu. Arī vienkārši kopā radīt, darīt un stāstīt par mākslas darba rašanās procesu, kompozīcijas un tēla veidošanu jeb idejas atspoguļošanu. Gribas teikt, ka bērni un jaunieši ir saprātīgi un gudri, tikai nevajag viņus uztvert kā mazus, nedomājošus radījumus. Kopš profesionāliem māksliniekiem pedagoģiskā grāda trūkuma dēļ aizliedza strādāt skolā, vizuālās mākslas izpratne un interese par mākslu jaunākajā paaudzē ir krasi samazinājusies. Vizuālo mākslu skolā lielākoties māca amatu apvienošanas kārtībā un to nez kāpēc drīkst darīt gan bijušie floristi, gan dabaszinību, gan citu priekšmetu skolotāji. Nav šaubu, ka profesionāla mākslinieka pieeja vizuālās un radošās iztēles un domāšanas izkopšanā būtu kvalitatīvāka un laikmetīgāka un mākslas un kultūras institūciju apmeklējums ārpus skolas iespēju robežās (jo to regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 1338 „Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos”, nosakot procedūru, kā organizējama izglītojamo došanās ekskursijās un pastaigās, lai piedalītos ārpusskolas aktivitātes) būtu kā papildizglītība jāiekļauj vispārējās izglītības procesā. Tiem bērniem un jauniešiem, kuriem vizuālo mākslu pasniedz profesionāls mākslinieks, ir pilnīgi cits redzējums, domāšana un mākslas piedzīvošanas pieredze. Vai situāciju spēs glābt „Kultūras skolas somas” izveide? Šī projekta definēšanu uzsākusi Kultūras ministrijas darba grupa, tajā iekļaujot minimālo profesionālās mākslas un kultūras pakalpojumu apmeklējumu katram bērnam vispārējā izglītībā, un tas ir atvērts diskusijai. Bet vai politiķu pieņemtie dokumenti, kas reglamentēs iespēju regulāri iepazīties ar profesionālās mākslas un kultūras klasiskajām vērtībām un laikmetīgajām izpausmēm un kuros definētie pamatprincipi būs līdztiesīgums šo vērtību pieejamībā neatkarīgi no bērna dzīvesvietas, daudzveidība, tradicionālās un laikmetīgās kultūras līdzsvars, aktīvas līdzdalības iespēja, kā arī izpratnes, līdzpārdzīvojuma un kritiskas domāšanas veicināšana (Kultūras ministrija, 2015), nodrošinās arī to, lai pat vistālākajā Latvijas novadā dzīvojošs bērns būtu tiesīgs redzēt un piedzīvot kvalitatīvu un profesionālu mākslu un par to nebūtu jāmaksā vecākiem? Vai paaudze, kas nav radusi apmeklēt izstādes, spēs plašajā izklaides klāstā kā prioritāti izvēlēties mākslu un kultūru? Izmantotie resursi: Iltnere, A. (9.05.2014). arterritory.com/lv/teksti/raksti/3556-izstazu_apmeklejums_lnmm_hiti_pedejos_24_gados Jacobs, T. (13.01.2015). www.psmag.com/books-and-culture/arts-organizations-search-missing-audience-98173 Kultūras Ministrija. (18.04.2006). Kultūras ministrija. (15.10.1015). www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=6907 LNKC. (11.02.2016). www.lnkc.gov.lv/pasakumi/diskusija-par-kulturas-organizaciju-atvertibu-bernu-auditorijai-kus-netrauce LNMM. (2016). LNMM prezentācija Kultūras ministrijas „Kultūras somas” darba grupā. 17.02.2016. | |
| Atgriezties | |
