VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ķīna un tās tēls. Tālāk, pilnīgāk, skaidrāk Irēna Bužinska „Iedomātie Austrumi: Ķīna krievu izpratnē” Mākslas muzejs-rezervāts Caricino 25.11.2015.–04.04.2016. | |
 Natālija Gončarova. Ķīniešu glezniņa. Papīrs, guaša, tuša. 31,5×24cm. 20. gs. otrā desmitgade No Valsts Tretjakova galerijas kolekcijas | |
| „Tas, kurš ir jūtīgs un ar fantāziju, spēs tālāk, pilnīgāk un skaidrāk (..) rekonstruēt tēlu,” – tā par ķīniešu mākslas izpratni pirms vairāk nekā simts gadiem savā piezīmju kladē ierakstīja mūsu mākslinieks un teorētiķis Voldemārs Matvejs, kura nelielais, bet ļoti zīmīgais ieguldījums ķīniešu dzejas tulkošanā krievu valodā šo rindu autorei pavēra iespēju doties uz Maskavu, kur Mākslas muzejā-rezervātā Caricino (Царицыно) iekārtota milzīga Ķīnas mākslai veltīta izstāde „Iedomātie Austrumi: Ķīna krievu izpratnē”. Kā zināms, mode uz visu eksotisko uzplauka 18. gadsimta sākumā, rokoko laikā, kad Eiropas vadošie karaļnami sacentās savā starpā, izrādot cits citam no Austrumiem ievestos greznos sadzīves priekšmetus – pirmām kārtām porcelānu, ko par milzu summām iepirka un ieveda no Ķīnas. Krievijas cars Pēteris I pārņēma tradīciju vākt visu unikālo, reto, dīvaino un jaundibinātajā pilsētā, kurai bija devis savu vārdu, 1713. gadā izveidoja pirmo muzeju – Kunstkameru, kur līdzās no Sibīrijas atvestajam teliņam ar divām galvām eksponēja arī ķīniešu mehāniskās, uzvelkamās rotaļlietas, porcelāna tējkannu hieroglifa formā, kompasu, tālskati un citas krievu cilvēkam neierastas lietas. Tieši šie 18. gadsimta sākumā radītie priekšmeti ievadīja milzīgo ekspozīciju, kuras sešās zālēs bija aplūkojami vairāk nekā 600 mākslas darbu no trīspadsmit Maskavas un Pēterburgas muzejiem. Tas, ka izstāde bija tik aizraujoša, noteikti bija kuratores Olgas Sosninas nopelns. Viņa lieliski saprata, ka tik lielu eksponātu skaitu var izstādīt, vienīgi veidojot stāstu par valsti, kas ir reāla un vienlaikus tik fantastiska, ka, šķiet, tā eksistē tikai iztēlē. Austrumi vienmēr pārsteidz: neparasta daba, nezināmi augi, dzīvnieki, putni, cilvēku apģērbi, reliģiski rituāli, ēšanas tradīcijas. Svešādais, neiepazītais biedē un vilina vienlaikus. Visas šīs izjūtas ekspozīcija apkopoja vienā – Ķīnas – tēlā. Tālab šī izstāde, pēc kuratores domām, jāuzskata nevis par pētniecisku, bet gan par atraktīvu kulturoloģisku projektu. Turklāt intriga tika panākta ar saspēli, vienkopus kārtojot gan oriģinālus, autentiskus ķīniešu izcelsmes priekšmetus, gan vietējo meistaru darinājumus „ķīniešu stilā” – tā dēvētos chinoiserie –, tā demonstrējot, ka tie ir tikpat izcili mākslas darbi kā šajā senajā Austrumu valstī radītie. Tādas, piemēram, bija plašās ķīniešu tautas tipu un amatu attēlojumu kolekcijas, kādas tika radītas 19. gadsimta gaitā gandrīz visās Krievijas impērijas porcelāna ražotnēs. Šajā gadsimtā pieauga tirdzniecības sakari starp abām kaimiņvalstīm – daudzos pilsētnieku interjeros parādījās tējas servīzes, patvāri un paplātes ar ķīniešu motīviem un pat grafikas novilkumi – tā saucamās lubu bildītes, kas pārsteidza ar savu košumu, naivitāti un fantastisku dzīvnieku krāšņajām kompozīcijām. 20. gadsimta sākumā Krievijā mode uz „visu ķīnisko” saglabājās un sazarojās. Viens no šiem atzariem bija jūgendstila aizraušanās ar krāšņo Austrumu ziedu motīviem – peonijām, īrisiem, krizantēmām. Tie tika izmantoti praktiski visur – arhitektūrā, sienu gleznojumos, tapešu un audumu apdrukās, rotaslietās un tērpos. Izstādē kā trešās zāles centrālais objekts bija izlikta balerīnas Matildes Kšesiņskas kleita, kas, kā vēsta leģenda, Marijas teātra vadošajai balerīnai esot izgatavota pēc nākamā imperatora Nikolaja Aleksandroviča Romanova pasūtījuma. Lai nu kurš, bet viņš tiešām bija iepazinis Ķīnu – nevis iztēlē, bet realitātē, 1890.–1891. gadā apmeklējot šo un citas Tālo Austrumu valstis, lai veiktu valsts robežu iezīmēšanu un nostiprināšanu. Izstādi, kas bija veltīta topošā imperatora ceļojumam uz Tālajiem Austrumiem, Caricino sarīkoja jau pirms vairākiem gadiem. Tagad izstādes kuratore Olga Sosnina šajā ekspozīcijā bija iekļāvusi tikai dažus priekšmetus, kurus 22 gadus vecais Nikolajs Aleksandrovičs pasūtīja savām personīgajām vajadzībām kā piemiņas lietas no šī ceļojuma. Otra 20. gadsimta sākuma tendence, kas bija īpaši izplatīta avangarda mākslinieku vidū – jau minēto lubu bildīšu kolekcijas. Tāda nianhua jeb Jaungada apsveikumu gravīru kolekcija bija arī Voldemāra Matveja laikabiedriem – Natālijai Gončarovai un Mihailam Larionovam. Izstādē bija vienkopus eksponētas vairākas gravīras no viņu bijušās kolekcijas, kas tagad glabājas Tretjakova galerijā, un mākslinieku lielformāta kompozīcijas ar tradicionāliem ķīniešu motīviem, kas gleznoti – kā tolaik presē rakstīja sašutuši kritiķi – „kliedzošās, rupjās” krāsās, apliecinot tautas mākslas vitalitāti un spēku. Spēku izstādē varēja gūt vēl kādā īpašā vietā – nelielā sarkanā lapenē, kas likās tik piemērota apcerīgām pārdomām par šo seno valsti, kuras kultūra un māksla 21. gadsimtā pamatoti iemanto arvien lielāku popularitāti visā pasaulē. „Zīmes bez skaņas var izteikt saturu. Redzamais var padziļināt vārda jēgu, iespaidu, papildus piesaistīt uzmanību,” – tā pirmā krievu valodā izdotā ķīniešu dzejas krājuma „Ķīnas stabule” ievadā 1914. gadā rakstīja Voldemārs Matvejs. Izstādes noslēgumā 23. un 24. martā notika konference, kurā tika aplūkota attieksme pret Krievijā „ķīniešu stilā” radītajiem mākslas darbiem. Papildu uzmanība tika veltīta arī šim sinologu daudzkārt nopeltajam Voldemāra Matveja izdevumam, kurā tulkotājiem tomēr – kā minējis kultorologs Iļja Smirnovs – pat ar dubultu atdzejojumu palīdzību bija izdevies atklāt ne tikai dzejas saturu, „bet arī to, kas nojaušams aiz vārdiem”. | |
| Atgriezties | |
