VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sazarotie algoritmi Inga Bunkše Jānis Murovskis. „Neizprotamā attāluma sajūta” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 05.02.–10.04.2016. | |
 Jānis Murovskis. Aprīlis. Audekls, sietspiede. 150 × 100 cm. 2014 Foto no Jāņa Murovska personīgā arhīva | |
| Jāņa Murovska darbi ir kā ikdienišķu, bet izdzīvošanai nepieciešamu mirkļu lietošanas instrukcijas, kas parāda ceļu, kā izsist no smadzenēm mūsdienu saraustīto patērētājsabiedrības ritmu, ļaujot tām ieraudzīt / atcerēties sajūtas, kas nav mainījušās jau tūkstošiem gadu, veldzējoties to mānīgi trauslajā vienkāršībā. „Jābūt vērīgam skatītājam, lai tās ieraudzītu. Melni balto spalvu spēle ar apsnigušajiem zariem neļauj tā vienkārši un brīvi saskatīt pazīstamas lietas,” – skatītāja uztveri papildus iedarbina autora poētiskās teksta skices. Jāņa Murovska jeb Mura, kā viņš parakstās gan uz darbiem, gan ikdienas saziņā, izstāde „Neizprotamā attāluma sajūta” iezīmēja dzīves svinēšanu par godu „pusapaļai” jubilejai. Tomēr tā nebija atskatīšanās uz dzīvē paveikto, drīzāk izvirzija jaunas perspektīvas. „Pēdējos gadus diezgan mērķtiecīgi strādāju, lai nojauktu sietspiedes tradicionālo stingrību un precizitāti. Tā ir tāda balansēšana starp ļoti smalkām detaļām, kuras var atkārtot sietspiedē, bet tajā pašā laikā, darbs pirmajā mirklī nemaz neizskatās pēc sietspiedes. Ja tā tas ir, tas man patīk,” saka mākslinieks. Viens no paņēmieniem, kā to darīt, ir tecināšana. „Mani fascinē tas brīdis, kad krāsa notek pa sietu. Kā tek, kā savietojas, cik bieza bijusi, kad aizsedz pilnīgi visu un kad bijusi pilnīgi šķidra. To ietekmē arī tas, kas uz sieta ir bijis pirms tam, kāda ir materiālu sadarbība,” stāsta Jānis Murovskis un, klausoties viņā, tā vien šķiet, ka darba process ir atkarīgs no nejaušības, tomēr šī nejaušība ir pakļauta māksliniekam, kura uzraudzībā katra nākamā darbība ir atkarīga no iepriekšējā solī iegūtā rezultāta, savukārt šo darbību izpildes secību nosaka noteiktu nosacījumu izpilde vai neizpilde. „Viens elements neiznāk tāds, kāda tev bija sākotnējā ideja, bet tas rosina domāt par to, kā to pārvērst par nākamā darba būtību. Līdz ar to nākamo darbu uzreiz apzināti veido pēc attīstītās idejas.” Īstais krāsas biezums, pareizā brīdī pagriezts siets, plūduma virziens, līniju smalkums. Mākslinieks saka: „To visu daba dara.” Meistars tikai izmanto dabas algoritmu sazarotās struktūras, lai radīšanas procesu vadītu sev vēlamā virzienā, lai „krāsa tek pa sietu, ar domu, sākotnēju ideju.” Materiāla un tehnisko iespēju pārzināšana, lietpratība un atvērtība pārmaiņām ļāvusi māksliniekam sasniegt stāvokli, kad „nav jēgas iespringt uz mākslas darba radīšanu, ja tas nāk grūtībām,” jo „radīšanas procesam ir jāsagādā prieks.” Izstādē bija redzami arī sietspiedes darbi uz audekla. Uz apakšrāmja uzvilktais audekls automātiski piešķir darbam papildus dimensiju. Apjoms, dziļums, faktūra paver jaunu telpu domām un emocijām, sasaistot to ar iepriekšējos gadsimtos uz audekla radīto mākslas darbu pieredzi. Murovskis atzīst, ka audekls ir atsaucīgs un strādāšanai uz tā ir gan plusi gan mīnusi. Glezniecības tehnisko procesu pārzināšanas trūkums sniedz brīvību izmantot materiālus un krāsas neierastā veidā, bet reizē arī ierobežo, jo piemēram, nepārvaldot gruntēšanas paņēmienus, iespējams, tiek radīts priekšnoteikums, lai krāsa pēc gadiem desmit no audekla sāktu birt, sietspiedei izdzīvojot savu dzīvi. Balts, pelēks, zils. „Man patīk lillā krāsa. Dienas vidus debesis un vakara debesis pirms satumšanas. Bet nevar to vienu krāsu ekspluatēt, pārējās ir tikpat vērtīgas. Ir zils, melns, tad pēkšņi melnbaltais, bet tas netraucē nākamajā dienā atkal atgriezties pie krāsām. Nav tādu konkrētu periodu,” rezumē mākslinieks. Krāsa, līnija, žests ir tie izteiksmes līdzekļi, kas būvē Murovska darbu pamatus, bet poētisko slodzi visbiežāk nes ūdens tēls visos agregātstāvokļu un tēlainās izpausmes veidos: ūdens pilieni uz vējstikla, rasa rītausmā, rokas vēziena raksti uz aizsvīduša tramvaja loga, miglains rīts... Mākslinieks atzīst: „Es labāk uz ūdeni skatos. Ūdens virmojums, netveramās lietas, migla, vējš. Ir tikai nojausma.” Neizprotamo attālumu nojausma. | |
| Atgriezties | |
