VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Līnijas vieglums Maija Demitere Ieva Maurīte. Linea Liepājas muzejs 06.02.–06.03.2016. | |
 Ieva Maurīte. Atgriešanās. Audekls, akrils. 120 × 200 cm. 2016 Foto: Maija Demitere | |
| Mākslinieces Ievas Maurītes darbi šķiet pamanāmi nevis tāpēc, ka izskatītos kaut kam līdzīgi, bet drīzāk atstāj tādu „pazīstamības sajūtu” – kā kaut kas tuvs, sen zināms un patīkams. Tie attēlo vienkāršības skaistumu un rada pabeigtības un viengabalainības sajūtu. Katra izstādē izliktā glezna bija kā kopsavilkums vai galarezultāts kādam stāstam vai notikumam, kas skatītājam jāizdomā pašam. Lai gan eksponētie darbi tapuši laikposmā no 1999. līdz 2016. gadam, tajos nebija jūtams laika plūdums vai mākslinieces rokraksta izmaiņas – radās pat sajūta, ka viss tapis uzreiz kā viens veselums. Gleznas bija izkārtotas saspēlē – līnijai pārejot no viena darba uz citu, no viena tēla uz nākamo; līnija, kas pirmajā darbā iezīmēja horizontu, blakus esošajā jau kļuva par galveno varoni. Izstāžu zālē pārņēma priecīgs vieglums – skatītājs nonāca gleznu ielenkumā, kurās uz dažādiem vienkrāsainiem foniem un dažādos izmēros un kombinācijās bija attēloti līdzīgi tēli – govis, sejas, mājas, rokas, līnijas –, kopā veidojot tādu kā imersīvu bērnu grāmatas vai pastkaršu tuneļa simulāciju. Pirmos mirkļus šo darbu vērotājs varēja aizvadīt pacilātības un maiguma mākonī, izbaudot mākslinieces ļoti sievišķīgo, draudzīgo un sirdssilto pasaules izjūtu. Tomēr, pakavējoties pie katra darba atsevišķi, pārņēma gluži citas sajūtas. Visus tēlus un simbolus veidoja viena līnija, kas atradusi savu ērtu formu. Darbi viesa šķietamību, ka līnija sevi ir radījusi pati, – lai gan šajā lakonismā un vienkāršībā atklājas mākslinieces iekšējā pasaule un gadiem izkoptā vizuālā valoda. Katra līnija „sēdēja” uz audekla, izstarojot tādu komfortu, kādu varētu sniegt iegrimšana mīkstā dīvānā saulainā un siltā augusta vakarā, zinot, ka nākamās piecas dienas nebūs nekādu iemeslu no tā celties. Bija sajūta, ka tā ir līnija, ar kuru izstādē notiek dialogs, – nevis tēls vai simbols, vai mākslinieka skatījums, komentārs vai viedoklis par kaut ko, tikai viena pašpietiekama līnija, kas rāmā mierā ļauj sevi vērot. „Atgriešanās” ir līnija, kas izliekusies slinkās futūrisma noskaņās, radot sajūtu, ka attēlots ilgs laikposms, kas reducēts vienā plaknē, vienā no laika nepārtrauktā plūduma neatkarīgā mirklī – rādot, kā govs lūkojas apkārt un ar asti dzenā mušas, mīņājas, bet neiet prom, – kamēr to apskāvušais cilvēks reizē gan sniedz tai savu siltumu, gan pats uzlādējas no govs izstarotā miera – šī unikālā miera, ko var sniegt tikai šāds bezgalīgs rāmums. Tā tiešām ir „Atgriešanās” sajūta – atgriešanās vasarās, kas bērnībā pavadītas omes lauku mājās, kad vienīgie pienākumi bija – pavadīt dažas stundas, uzlabojot „slepeno” būdu kokā, tad nopeldēties un vēl pēc tam – pārēsties un aizmigt. Ievas Maurītes izmantotie tēli, perfekti izkoptā izteiksmes tīrība, krāsu lakonisms rāda, ka skaistums ir vienkāršībā. Atbrīvojoties no liekā, paliek drošība un patvērums, kas nāk no zemes, dabas pamatīguma, domu skaidrības. Līnijas vieglums atgādina, ka laika plūduma nepārvaramā vara tieši tāpēc, ka nepārvarama, – ir tikai lieks slogs, no kā jāatbrīvojas, lai nodotos jaunu vērtību, atziņu un bezgalības meklējumiem. Ievas Maurītes izstāde kopumā radīja laika apstāšanās vai izzušanas sajūtu. To varēja skatīt un izbaudīt kā dzīves pauzi – mirkli, kad nekur nav jāskrien, kad viss jau ir izdarīts, viss pateikts un ikdiena ir tikai katras jau nodzīvotās dienas darbu atkārtojums. Izstādes tēli atgādināja, ka katram pašam sevī jārod gandarījums, prieks un miers, lai atkal dotos tālāk. | |
| Atgriezties | |
