VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Acis vaļā, acis ciet Aiga Dzalbe Andrejs Grants. „Dubultportreti” Bulduru mākslinieku nams 01.03.–26.03.2016. | |
 Andrejs Grants. Andris Grants. No kolekcijas „Dubultportreti” Sudraba želatīna kopija. 24×30cm. 20. gs 90. gadi Autora reprodukcija | |
| Uz Andreja Granta fotogrāfijām vienmēr ir vērts skatīties – tās ir vērtība mūsu attēliem pārblīvētajā pasaulē, kur sen jau šķiet, ka vairs nav kur acis likt. Nekad vēl mūsu dzīves telpu nav pārplūdinājis tāds attēlu daudzums, turklāt katrs no tiem pūlas kaut ko klusāk vai skaļāk, prasmīgāk vai neveiklāk stāstīt. Andrejs Grants lieliski pārvalda attēlu valodu un runā klusi – jau kopš 20. gs. 80. gadiem viņš konsekventi strādā ar melnbalto analogo fotogrāfiju. Par šo izkopto spēju – paust savu personisko, dziļo pasaules redzējumu dokumentālajā fotogrāfijā viņš pat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Mākslinieku namā Bulduros bija eksponēta fotoportretu sērija, kas tapusi 90. gados, bet līdz plašam skatītāju lokam nokļuvusi tikai tagad. Tās nosaukums „Dubultportreti” norādīja uz neierasto ekspozīcijas veidu – uz vienas lapas savienoti divi gandrīz identiski vienas personas atveidi; vienā portretējamais redzams ar acīm vaļā, bet otrā fotogrāfs viņam lūdzis tās aizvērt. Autors savu ieceri komentē filozofiski: „Tas dod portretam vēl citu – padziļinošu aspektu. Jo, veicot šo ceļojumu, kas ir pati dzīve, ir jāsaskaras arī ar eksistenciālām izjūtām – te tā sākas, te beidzas, te atkal sākas...” (No izstādes anotācijas.) Doma par šo padziļināto portretu Andrejam Grantam radusies 90. gadu sākumā, fotografējot portretus Alsviķu meiteņu kolonijā. Viena no meitenēm piekritusi pozēt tikai ar aizvērtām acīm, un tas vedinājis uz pārdomām par skatiena, acu lomu portretā, kā rezultātā mākslinieks vērsies pie draugiem, radiem, paziņām, un pāris gadu laikā tapusi viņu dubultportretu sērija. Izstādē bija redzami 17 neliela formāta darbi, kuros tvertas spilgtas personības, tostarp vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Fotogrāfijas ir nenoliedzami interesanti vērot gan vienkārši kā portretus, gan domājot, ko personības atklāsmei dod šī eksperimentālā pieeja. Būtiski, ka autors modeļus nav iepriekš brīdinājis par to, kā taps portreti, un negaidītais lūgums aizvērt acis cilvēkiem nav devis laiku „nopozicionēties” un instinktīvi uzlikt jaunu masku; viņu sejas izteiksmes ir citādas. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka vide, tāpat kā skatiens ir personības atklāsmei svarīgas vienības kā gleznotā tā fotografētā portretā. Varētu domāt, ka, aizverot acis cilvēks vairāk ieklausās sevī, uz mirkli atslēdzas no apkārtējās vides, tādēļ ir interesanti, ka portretos ar acīm ciet fons darbojas ievērojami aktīvāk. Savukārt atvērtās acis šķiet kā dziļas plaisas materiālajā virsmā. Īpašu un vienojošu raksturu sērijai piešķir 90. gadu noskaņa, kas attēlos ir skaidri jūtama modeļu apģērbā, fonos un tēlos. Portreti ir gana dažādi – tie fiksēti gan telpās, gan brīvā vidē, koncentrējoties vienīgi uz modeļa seju vai aktīvi iesaistot arī vidi. Viens no iedarbīgākajiem ir uz laipas stāvoša zēna potrtets ar ūdenī atspīdošu mākoņu fonu, tam ir spēcīgs potenciāls atmiņu un sajūtu katalizēšanā. Ar īstajā vietā un īstajā laikā fiksētajiem tēliem Andrejam Grantam ir izdevies izstāstīt daudzus personiskus stāstus un patiešām atvērt personības, panākot sarunai līdzīgu iedarbību. Tā šķiet, piemēram, skatoties uz Ilgas Reiznieces portretu ar bērnu, Valta Kleina – ar trusīti, Aleksandra Sļusareva – ar cigareti; uz askētisko, noslēpumaino Ilmāra Blumberga, emocionāli enerģētiskajiem Laimas Slavas un Kristīnes Sniedzes-Gallet, kā arī daudziem citiem portretiem. Savulaik fotogrāfs ir izteicies, ka melnbaltā fotogrāfija pastāv ārpus laika, bet šī izstāde atkārtoti radīja pārliecību, ka tā ir lielisks medijs konkrētā laika iemūžināšanai – zināms, nepretendējot uz kaut kādu objektīvu patiesumu, bet ieinteresētu, savdabīgu, vērtējošu, atklājošu skatījumu. | |
| Atgriezties | |
