studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Jauns ieraksts – Osvalds Rožkalns Andra Silapētere Osvalds Rožkalns. „Trešā atgriešanās” LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs 05.02.–05.05.2016.

Osvalds Rožkalns. Mets Ežēna Jonesko lugai „Ķēniņš mirst”. Papīrs, guaša. 25×44cm. 1962 Foto: Armands Lācis

Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Eduarda Smiļģa Teātra muzejā skatāmā ekspozīcija ir izvērsts ieskats scenogrāfa un gleznotāja Osvalda Rožkalna (1910–1989) trimdas posma jaunradē. Tik plaša Osvalda Rožkalna darbu izstāde skatītājiem Latvijā tiek piedāvāta pirmo reizi – kuratori Ingrīda Burāne un Māris Brancis to nodēvējuši par mākslinieka „trešo atgriešanos”, tiecoties ierakstīt viņa radošo mantojumu Latvijas mākslas un kultūras kartē. Skatei dotais nosaukums var šķist mazliet patētisks, tomēr tajā iekodēts stāsts, kas ļauj labāk izprast Rožkalna mākslinieka likteni. Par pirmo „atgriešanos” kuratori pieņem mākslinieka apbedīšanu Latvijā 1989. gadā, par otro – 2013. gadā Daiņa Mjartāna un Jutas Burkhartes (Jutta Burkhardt) sarīkoto izstādi galerijā Arte. Šī izstāde ir trešā atgriešanās. Osvalds Rožkalns bija autodidakts, kas savu rokrakstu izkopa neatlaidīgās studijās. Pirmskara gados viņš strādāja par dekorāciju gleznotāju Latvijas Nacionālajā operā un iekļāvās mākslinieku apvienības „Zaļā vārna” radošajās aktivitātēs; trimdas gados piedalījās atsevišķās grupu izstādēs, bet tā arī nesarīkoja nevienu personālizstādi. Strādājot par scenogrāfu Vircburgas teātrī Vācijā (1962–1972), viņš nodevās klusinātai pasaules izzināšanai un savas mākslinieciskās valodas pilnveidei un, kā vēsta izstādes kuratori, „dzīvoja kā eremīts, noslēdzies savā darbnīcā”. Ņemot vērā mākslinieka diskrēto personību, viņa radošais potenciāls plašākai sabiedrībai palicis nezināms, tādēļ izstādes virsmērķis ir atklāt mākslinieka radošo izpausmju lauku, kas kopējā latviešu trimdas mākslas ietvarā nenoliedzami izceļas ar individualitāti, bet Rožkalna paaudzes mākslinieku kontekstā – ar spēju atraisīti interpretēt modernisma izteiksmes formas. Mākslinieka novatorisko meklējumu lokā Ingrīda Burāne izceļ Rožkalna scenogrāfiju Ežēna Jonesko absurda lugai „Ķēniņš mirst” Vircburgas teātrī 1962. gadā, norādot, ka Rožkalnu var uzskatīt par vienu no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kas pievērsies absurda teātrim. Diemžēl no Rožkalna pirmskara mākslas paraugiem neviens nav saglabājies; atrodamas tikai atsevišķas rakstiskas liecības publikācijās presē, tādēļ par gleznotāja rokrakstu ļauj spriest Vācijas posma darbi, kas ir arī šīs ekspozīcijas pamats – gleznas, zīmējumi, skices un meti dažādām izrādēm. Skatāmais darbu klāsts Rožkalna izteiksmes „gramatikas” centrā ļauj izkristalizēt interesi par formu un līniju, to mijiedarbību un psiholoģisko ietilpību. Tas spilgti atklājas glezniecības darbos, kuros groteskās formas, deformētās figūras un objekti ieguvuši pašvērtību. Arī zīmējumos mākslinieks tiecies lauzt konvencionālo vērtību hierarhiju, ar līnijas ritma palīdzību atklājot lietu un individuālo sajūtu esamības formas. Rožkalna izteiksmes veidu var interpretēt kā mākslinieka notikumiem piesātinātā likteņa nospiedumus, kas atspoguļo personiski svarīgu vidi, cilvēkus un problemātiku. Neskatoties uz to, būtiski viņa izteiksmes avoti ir aizraušanās ar kubismu, īpaši Pablo Pikaso mākslas valodu, kā arī vizuālie iespaidi no spāņu renesanses dižmeistara El Greko un arī japāņu akvareļglezniecības. Izstādē apskatāms ievērojams skaits darbu, kas rindoti blīvi cits aiz cita. Tas liek nojaust, ka kuratori vēlējušies sniegt iespējami plašu Rožkalna rokraksta raksturojumu, tomēr „aiz kadra” palikuši mēģinājumi kontekstualizēt viņa mākslas valodu vai gluži vienkārši iezīmēt akcentus tās attīstības līknē. To gan atsver iespēja lasīt Rožkalna biogrāfijas svarīgākos notikumus un radošās karjeras izaugsmes trajektorijas, kuras apkopotas ievērības vērtā tekstā, kas slēpjas līdzīgi skiču burtnīcai noformētā izdevumā, bet neuzmanīgam skatītajam var paslīdēt garām. Tomēr tas neliekas svarīgākais izstādes kontekstā; svarīgāk šķiet uzsvērt, ka tā paplašina mūsu zināšanu lauku par latviešu trimdas mākslas norisēm, aktualizējot problēmu slāņus, kas saistīti ar trimdas mākslas apzināšanu un tās nezināmajām vēsturēm latviešu trimdas kontekstuālā ietvarā. Mākslinieka Osvalda Rožkalna iestatīšana fokusā akcentē atsevišķu dzīvesstāstu nozīmi, ar kuru palīdzību iespējams izcelt atšķirīgas pieredzes tik sarežģītas un neviennozīmīgas parādības kā trimda kontekstā.

Atgriezties