VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gaismas un telpas konstrukcijas Andrejs Ģērmanis Dita Lūse. „Gaišā matērija” Jūrmalas pilsētas muzejs 12.02.–28.02.2016. | |
 Dita Lūse. Ēna. Audekls, eļļa. 115 × 120 cm. 2016 Publicitātes foto | |
| Jau ilgāku laiku varam sekot talantīgās un atraktīvās gleznotājas Ditas Lūses patstāvīgajam ceļam. Mākslinieces senāk radīto gleznu triepienu varēja salīdzināt ar izteiksmīgu žestu, kam piemīt viegls, burvīgs lidojums. Tagad tā vietā nākusi arhitektonika – gan attēlotajos celtņu un konstrukciju elementos, gan kompozicionālajās struktūrās, kas apvienotas ar artistisku vieglumu. Autore sevi pieteikusi kā visai ražīgu mākslinieci – viņa sarīkojusi vairākus desmitus personālizstāžu gan Latvijā, gan pasaulē – Ķīnā, Taivānā, Vācijā, Anglijā, Beļģijā un citviet. Personālizstādē „Gaišā matērija” māksliniece bija atspoguļojusi savu pagaidām noturīgo interesi par pieminētajām matērijas īpašībām saiknē ar gleznas objektu konstruktīvo jeb nesošo daļu – karkasu. Šī interese rezultējas un uzskatāmā formā parādās kā vizuāli interesants paralēlisms starp cilvēku un dzīvnieku anatomisko statni (skeletu) un ārējās pasaules telpisko uzbūvi. Dita Lūse izmanto šo formu kontrastu kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, lai atklātu savu intriģējošo un metaforām bagāto redzējumu. Ditas Lūses pasaules izjūtā varam saklausīt gan liriskas, gan simboliskas, gan ornamentālas notis, kuras māksliniecei izdevies sakausēt viengabalainā izpildījumā, kas notur skatītāja interesi no darba darbā. Viņas stāstiem arvien piemīt kaut kas no dzejas. Kā raksturīgu iezīmi gribas atzīmēt ažūro, grafiski smalko detaļu zīmējumu un virsmas apdari. Vienkāršs, bet ietilpīgs ir elegantais „stāstiņš” par balkonu („Balkons”), tāpat gleznotie grīdas musturi un iedomātu piļu flīžu mozaīkas vai dabā ieraudzīti „tautas pārstāvju” izpildīti grafiti paraugi. Detaļas atdzīvina tēlu, bagātina un reizē dara intīmu vizuālo izteiksmi. Un blakus šai intimitātei citos darbos parādās drosmīgs plašums, kad skatītājam gribas ieiet vērienīgi risinātajā, gandrīz bezgalīgajā telpā – kā tas ir iespaidīgajā gleznā „Gaisma tuneļa galā”. Arhitektūras motīvu gleznās ir daudz – no gotiskiem elementiem, kas atgādina Doma baznīcas Krusta ejas formas, līdz austrumnieciskām, bizantiskām pilīm ar akmens mežģīnēm un ziliem keramikas dekorējumiem. Savā gleznieciskajā izteiksmē Dita Lūse spējusi savīt vēsturi, dzejiskas formas un nostalģiju. Mākslinieces izmantotā vizuālā valoda ir savdabīga, tajā netiek izmantoti blīvi krāsas triepieni. Pretēji kompozicionālajam vērienīgumam, Dita Lūse ir visai atturīga krāsu lietojumā un izteiksmē. Viņas gleznieciskā ekspresija ir drīzāk iekšēja – kā spēcīga, bet aizturēta enerģija, kas atklājas, iejūtīgi nostājoties mākslinieces pozīcijā. Lūse savaldzina ar ēnu vēsmām, gaismas cildinājumu, pelēcīgo toņu gammas niansētību un bieži – arī ar mērogu. Izstādē nevarēja neievērot jau pieminēto un mākslinieces bieži izmantoto ietilpīgo metaforu – cilvēka un zirga skeleta kaulu klātbūtni kā iecerētās tēmas filozofisku padziļinājumu. Tas gan nav īpašs jaunatklājums un atsauc atmiņā tādus māksliniekus kā Dīrers un Holbeins, bet Ditas Lūses interpretācija ir taktiski un mākslinieciski saprotama un piešķir izstādei mazu „āķīti”. | |
| Atgriezties | |
