VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miesa pret puķēm Raimonds Kalējs Kristaps Zariņš. „Dārzs” Galerija „Māksla XO” 18.02.–15.03.2016. | |
 Kristaps Zariņš. Dārzs. 200 × 300 cm. 2015 Foto: Raimonds Kalējs | |
| Galerija „Māksla XO” ar kalendāru regularitāti liek radoši sarosīties tās pārstāvētajiem māksliniekiem, lai tie neatslābtu apātijā un laiku pa laikam atrādītu sabiedrībai sava darba augļus personālizstādēs. Tostarp arī gleznotājam Kristapam Zariņam, kura vārds ir labi pazīstams ne tikai Latvijā, bet pēdējo gadu laikā – kopā ar Alekseju Naumovu piedaloties ilglaicīgajā mākslas projektā „Pasaules pilsētas” – arī Honkongā, Ņujorkā, Deli un citviet. Pēc trīs gadus ilga, ārēji šķietama miera bija pienākusi kārta jaunāko darbu skatei personālizstādē „Dārzs”, kura pilnībā apliecināja gan mākslinieka uzticību jau ierastajai figurālajai graciozu meiteņu tematikai, gan arī ieintriģēja ar tik specifisko ziedu motīvu tēlojumu un to dekorativizāciju, kas šķita pilnīgi jauns pavērsiens Zariņa mākslā. Būtiskas novatoriskas pārmaiņas skārušas arī gleznotāja tehnisko arsenālu, kurā līdzās audeklam, eļļai un akrilam ienācis papīrs, akvarelis un jauktas tehnikas, padarot gleznojumu filigrāni gaisīgu un vieglu. Formātu palielinājums būtiski paplašina tēlojamās florālās vides fragmentu un iluzori pietuvinās Deivida Hoknija darbu monumentālajiem izmēriem – bet, atšķirībā no brita panorāmiskās tendences savās gleznās ietvert pēc iespējas plašāku ainavas priekšmetisko stāstu, Zariņš ar botāniķa cienīgu iedziļināšanos fokusējas uz atsevišķu krāsās un ziedu formās bagātu kadru tēlojumu. Neskatoties uz asociatīvi nojaušamo, viegli erotisko Ēdenes dārza noskaņu, kas jūtama trausli modelētajos, starp puķēm paslēptajos grāciju tēlos, mitoloģija ir tikai papildinājums realitātei – dabā patiesi esošam īstam dārzam, kas ir mākslinieka un viņa dzīvesbiedres pašu rokām stādīts un rūpīgi izauklēts, lai pēc iespējas ilgāk varētu baudīt tā ziedēšanu. No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim krāsu un smaržu bagātību tajā nodrošina neskaitāmas puķu un ziedošu krūmu šķirnes, kas katra pārsteidz ar savu kolorīta intensitāti, lapotni, ziedu apjomu un to krāsu mainību atkarībā no gadalaika un diennakts apgaismojuma. Mākslas vēsturē ir zināmi daudzi mākslinieki, kuru daiļrades iedvesmas avots ir bijusi cilvēka iekopta flora dārza vai parka veidolā, – Monē, gleznojot sava Živernī dārza ūdensrozes, koncentrējās uz krāsu un tās mainību ūdens atspīdumos; Alesandro di Mariano Filipepi darbā „Pavasaris” attēlotas gandrīz 200 dažādu Toskānas augu valsts šķirnes, kas kalpo galvenokārt kā fons Lorenco Mediči pasūtītajai figurālajai kompozīcijai. Savukārt Kristapa Zariņa gleznās reālā vide mijiedarbojas ar skatītājam brīvi interpretējamām alegorijām, kas ietērptas jaunavu kairajos ķermeņos. Neskatoties uz stilistiski un krāsās vienoto ekspozīcijas kontekstu, uzmanīgs vērotājs izstādē itin viegli varēja hronoloģiski izsekot dārza sazaļošanas gaitai, sākot no dobju iekopšanas brīža simboliskajām piktogrammām – dakšām, lejkannām un pirmajām narcisēm – līdz pat valšķīgas jaunavas slaiko gurnu piesegtajiem vasaras vidus vēstnešiem – puķuzirņiem, kas dabiskā rozīgumā savijušies krāsu triepienu mozaīkā ar tumšzaļām noziedējuša ceriņkrūma lapām un ritmiski izkārtotiem lillīgiem lupīņu stublājiem. Lai arī ziemas tumsības nomocītajam drūmajam skatītājam šie darbi kopumā šķita kā saules gaismas pielieta, priecīga un dzirkstoši krāsaina pavasara apsolījums, jāņem vērā, ka tie visi tapuši nevis plenēriskā, putnu balsu piedziedātā jūrmalas priežu paēnā, bet gan rudenīgos vakaros, kad gleznotājs, atgriezies savā studijā no darba Mākslas akadēmijā un atstājis aiz durvīm pedagoģisko nogurumu pēc cīņas ar studentiem, pievērsies tikai gleznošanai. Darbi tapuši bez skicēm, izmantojot atmiņas un fotodokumentācijas no pēr- nās vasaras, katru struktūru, ziedu, kāršrožu pinumu, smilgu skaras, priedes stumbru, asiņojošu pirkstu vai meitenes siluetu radot ar emocionāli acumirklīgu atklāsmi, intuīcijas diktētu puscaurspīdīgu lazējumu, biezu un pastozu otas triepienu vai, gluži pretēji, – atstājot krāsas neaizklātu audekla laukumu. Kā retoriski atklāj pats autors, pretstati ir svarīgi arī tēlotajos motīvos – jo kas tad savā būtībā ir interesantāk – „miesa pret puķēm, vai puķes pret puķēm”? Kā vienīgā darvas karote Kristapa Zariņa medus dārzā bija galerijas blakus telpā para- lēli eksponētā izstāde „Melnās gleznas”, kas, autonomi vērtējot, bija saistoša un analīzes vērta, bet kuras dēļ divas vitāli būtiskas „Dārza” gleznas „palika aiz borta”. Nu tās atradušas savu vietu LMA rektorātā, kur katrs intere- sents tās var novērtēt ilgākā laika posmā. | |
| Atgriezties | |
