VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šķietamības formula Elīna Sproģe Ojāra Pētersona personālizstāde Galerija „Alma” 22.01.–11.03.2016. | |
 Ojārs Pētersons. Bez nosaukuma. Maijas Kurševas izpildīts zīmējums uz galerijas sienas. 2016 Publicitātes attēls | |
| Par mākslinieka Ojāra Pētersona darbiem izteikties nav viegli, un to ir atzinuši daudzi. Iemesls nebūt nav sakāmā trūkums, bet drīzāk darbu pasniegšanas maniere. Ojārs Pētersons ir pietiekami noslēpumains, lai katru viņa „izgājienu” neviļus uztvertu ar aizdomām. Aizdomām par ko? Neviens viņa veidots objekts nekad nav pirmajā acu uzmetienā nolasāma vēstījuma nesējs – tas allaž ir kaut kas vairāk vai kaut kas diametrāli pretējs. Ojārs ir zemtekstu meistars, ne velti saukts par konceptuālisma klasiķi. Neskatoties uz šo titulu, saiknē ar viņa radošo darbību neiztrūkstošs temats ir arī viņa paralēlā (jeb galvenā?) nodarbošanās – profesora amats Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (VKN). Ojārs Pētersons, šķiet, ir palīdzējis „iemācīties staigāt” daudzsološākajiem mūsu vidējās un jaunākās paaudzes māksliniekiem. Viņš (bez jokiem) ir studentu dievināts – kas lika ar smaidu uzlūkot vienu no pirmajiem galerijas sarkanajā zālē sastopamajiem darbiem – ar magnētiem (skolnieciski?) piestiprinātu digitālu fotoizdruku. Tajā bija redzama gleznota aina ar pulciņu mazu bērnu, kas audzinātāju uzraudzībā dodas ārā no telpas. Varbūt šī attēla saturam autora acīs nav nekādas nozīmes – varbūt viņš gluži vienkārši izvēlējies pirmo pieejamo gleznas reprodukciju (tā atrodas VKN), lai, to pārreproducējot, aktualizētu mākslas autorības un mākslas darba idejas un formas izcelsmes šķietamo maznozīmīgumu. Bet „gluži vienkārši” pavisam neizklausās pēc Ojāra – ironiski gan. Jau pašā sākumā, uzmetot aci izstādes kopskatam, perfekti izpildītās instalācijas šķita mānīgi... redzētas, liekot domāt ne vien par Ojāra Pētersona līdzšinējiem, bet arī viņa studentu darbiem (šāda sajūta mēdz piemeklēt arī pretējās situācijās). Viņu acīmredzami neuztrauc, ka „visi kakti jau pilni” – izstādes viņš vēl taisot tonusa uzturēšanai. (Jautājums „Vai visi kakti jau pilni?” izvirzīts viņa iepriekšējā personālizstādē „Oranžais stūris”, kas norisinājās kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2013. gadā, un līdzīgi kā jaunākajā izstādē, pievērsās mākslas pārprodukcijas aspektam, liekot māksliniekam sajusties kā „iedzītam stūrī”.) Tad būtu jādomā, ka ir palicis kas nepateikts? Vai tā tikai šķiet? Spēles ar šķietamību pavisam noteikti ir Ojāra Pētersona jājamzirdziņš. Turpat pirmajā zālē viens otram iepretim bija izvietoti divi monitori, kuros bija vērojami video – centrēts melns aplis, kura kustība sinhronizēta tā, lai vienlaikus būtu notverams tikai viens no abiem tumšajiem laukumiem. Svarīgi minēt, ka tajos Ojārs iekodējis kaut ko līdzīgu atmiņas pēctēliem, skatītājam uz sekundes simtdaļu nodemonstrējot koši oranžu un zaļu zibsni, kas, melnajam aplim izzūdot, vēl mirkli neļauj novērst acis figūras meklējumos. Līdzīgu acu apmānu veica arī otrs pāris, šoreiz līdzās uzstādītu, monitoru. Tajos vertikalizētā ritmā ņirbēja grafiski paterni, kas sietspiedes tehnikā turpinājās otrā zālē eksponētajos keramikas darbos. Kā īpašs žests bija uzlūkojams to izvietojums noliktavu plauktos, kas bija „uztjūnēti” ar tumši ziliem, oranžiem un saplākšņa tonalitātes akcentiem, veiksmīgi kontrastējot ar papīra trauslumu ieguvušajām porcelāna skulptūrām. Arī Ojāra Pētersona attieksme šajā ziņā ir ko vērta – izstāžu zāli bija sasniegusi tikai mazākā daļa lielisko veidojumu, kas nu šķietamā nevērībā bija „sakrauta plauktos”. Tomēr atsevišķi eksemplāri bija ierāmēti, atgādinot kaut ko līdzīgu manuskriptiem. Jau atkal – mākslinieks nav centies būt nievājošs, bet drīzāk vēlējies uzsvērt mūsdienu mākslas pārprodukcijas jautājumu. Manuprāt, ar līdzīgu attieksmi Pētersons aicināja uzlūkot arī līdzās esošo pirmā un pagaidām vienīgā triptiha daļu – pastozi gleznotu audeklu un tā digitālu reprodukciju. Uz baltās zāles gala sienām bija izvietotas melnbaltas lielformāta fotogrāfijas – divi jaunas meitenes portreti. Viņas sejas vaibsti – acu un deguna līnijas – kalpoja kā izstāžu zāli horizontāli un vertikāli sadalošās asis, un tā, pēc Ojāra Pētersona vārdiem, arī bija šo darbu vienīgā funkcija un jēga izstādes kontekstā. Fotogrāfija kā medijs bija izmantota arī objektos, kas bija pozicionēti ar skatu pret trim galerijas logiem. Ojārs bija izveidojis to atspīduma apvērsto versiju, kas, pateicoties digitālai manipulācijai, radīja iespaidu par ūdens deformētu virsmu. Teju katrā mākslinieka sniegtajā komentārā bija nolasāms kāds mājiens uz attiecīgā darba turpmākās dzīvotspējas apstākļiem jeb nosacījumiem, līdz ar visai ironiski paustu pretenziju uz tā pastāvēšanas jēgu. Darbu izkārtojuma absolūti izkalkulētā konstrukcija un ar aukstasinīgu precizitāti veiktais izpildījums lika noticēt kādai Ojāra Pētersona „atkostai” patiesības (mākslas?) formulai. Jājautā – kas gan cits varētu nodarbināt mākslinieku, kurš ik dienas gribot negribot tiek pakļauts mākslas lēruma pieredzēšanai un konstantai reflektēšanai par to kopā ar jaunajiem autoriem? Pētersonam (gribētos teikt – ļoti apzināti) bija izdevies radīt vienpersonisku kopsavilkumu par aktuālo laikmetīgajā mākslā. Tā vairs nav tikai šķietamība, jo izstādes matemātiskajā nosaukumā bija ietverta skaidra norāde, ka „ab = a + b” (divu nogriežņu, kas atrodas uz vienas taisnes, kopējais garums ir to garumu summa). Nav svarīgi, kas bija pirmais – vista vai ola! | |
| Atgriezties | |
