VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Īss ievads arhīvismā Santa Mičule LLMC izstāde „Pazudis arhīvā” Rīgas Mākslas telpa 05.02.–27.03.2016. | |
 Pasi Rauhala, Mammu Rauhala. Skats no darba „Viss nepieciešamais”. Instalācija, HD video. 2014–2016 Publicitātes foto | |
| Laikmetīgās mākslas izstāde „Pazudis arhīvā” piedāvāja 26 Latvijas un ārvalstu mākslinieku versijas par arhīva tēmu dažādās nozīmēs un dažādos izpratnes mērogos, gan pietuvinot skatiena fokusu vēsturiski konkrētām reālijām, gan paplašinot arhīva nozīmi līdz abstraktām kategorijām. Politkorekta daudzveidība un visaptveramība jau kādu laiku kļuvusi par laikmetīgās mākslas izstāžu veidošanas prakses nerakstītu likumu, un princips „mazliet no visa” atbilst arī arhivēšanas praksei, tādēļ izstāde pati uz brīdi bija kļuvusi par sava veida arhīvu. Izstādes naratīvs bija būvēts, pieklājīgi atsaucoties uz dažādām humanitāro un sociālo zinātņu teorētiķu atziņām, kurās arhīva ideja konceptualizēta plašākā sociālā šķērsgriezumā, vispārīgi aplūkojot tā lomu kultūrā. Lai arī izstādes teorētiskais pamatojums bija samērā elastīgs, skatītājam ik uz soļa tika atgādināts, kas ir un kāds var būt arhīvs, izstādei ieņemot tādu kā izglītojošu pozīciju. Viens no atslēgas elementiem (vai atslēgas arhīviem) bija pats Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) izveidotais arhīvs, kas tiek pozicionēts kā lielākā datu krātuve par laikmetīgo mākslu Latvijā. Tomēr LLMC arhīva izcēlums radīja zināmu apjukumu – šis arhīvs diezgan precīzi tika pasniegts kā svarīgs pārejas laikmeta simbols, kas ietver un atspoguļo tos procesus, kam Latvijas māksla tika pakļauta pēc Padomju Savienības sabrukuma. Šādā interpretācijā arhīva loma sasaucās ar vairākiem citiem izstādē redzamajiem darbiem, piemēram, Tausas Mahačevas (Dagestāna, KF) video „Virve” vai Tanela Randera (Igaunija) „Vadlīnijas”, kuros konkrēti arhīvi atspoguļoja izmaiņas mākslas politiskajā statusā postpadomju apstākļos. Tomēr tie izstādes darbi, kas arhīvu tvēra kā noskaņu (piemēram, Jevģenija Zolotko (Igaunija) lieliskā instalācija „Viena diena valsts arhivāra dzīvē”) vai atdarināja to vizuāli (Ivara Drulles „Dainu skapis 2.0”), lika domāt par zināmu nekonsekvenci kuratoru koncepcijā. Daļa no izstādes darbiem reflektēja par arhīvu kā sociāli vēsturisku vienību, un šī loma tika uzsvērta arī izstādes tekstos, sevišķi Tanela Randera esejā, kas pievērsa uzmanību dekoloniālismam un liberālā kapitālisma kritikai. Tomēr lielākā daļa izstādes darbu disonēja ar šiem teorētiskajiem akcentiem, jo mākslas darbos arhivēšanas impulss atklājās kā inerta kaislība un savas privātās, nevis sociālās dzīves sakārtošanas veids. Līdz ar to bez konceptuāla izvērsuma palika izstādē plaši pārstāvētais romantiskais arhīvisms, kas apcerēja cilvēka instinktīvo pieķeršanos lietām, kuru visspilgtāk un precīzāk iemiesoja „Traģisko pētījumu centra” (Kaspars Groševs, Ainārs Kamoliņš un Daiga Kažociņa) instalācija „Lietas”, ko varēja uztvert arī kā vēl vienu īpatnēju arhīva formātu – teātra izrādes „lietiskošanu” jeb padarīšanu par (arhīva) eksponātu. Poētiskajiem arhīviem (sauksim tos tā) izstādes tekstos bija pievērsta nesamērīgi maza uzmanība, tādēļ radās jautājums, vai to eksponēšana nebija tikai nejaušība, aptrūkstoties mākslinieciskajam materiālam, kas ilustrētu izstādes centrālo ideju – atklāt un parādīt arhīvu kā savdabīgu mediju starp cilvēku un laiku. Globālā mērogā pievēršanās arhīva tēmai nav nekas oriģināls – mākslinieku aizraušanās ar tādiem motīviem kā dokumenti un dokumentēšana, faktu un artefaktu kolekcionēšana tikusi aplūkota gan mākslas zinātnieku vidē, gan lielizstāžu formā. Tādēļ izstādi „Pazudis arhīvā”, no vienas puses, var uzlūkot caur to pašu postkoloniālisma prizmu – kā no Rietumiem importētas tēmas interpretāciju lokālā vidē. Tomēr interesantāk būtu padomāt par šī „arhīvu drudža” aktualitāti kā tādu – vai tēmas popularitāti nosaka tas, ka mēs dzīvojam informācijas laikmetā un tā izveidotā realitāte ir padarījusi par mikroarhīvu tik daudzas mūsu ikdienas dzīves formas? Ikviens sociālā tīkla profils ir datu krātuve, nemaz nerunājot par to, cik viegli pieejama ir informācija par jebkādām tēmām, pateicoties gūglei un Vikipēdijai. Izstādē „Pazudis arhīvā” laikmetīgās arhīva mutācijas gandrīz nemaz netika aplūkotas, tā vietā dominēja arhetipiskais arhīvs, kas pamazām pārvēršas par romantisku relikviju. Mazās arhīvu pasaulītes, ko redzējām izstādē, saskaņā ar dažādiem estētiskajiem kritērijiem, ir interesanti un augstvērtīgi laikmetīgās mākslas darbi, tomēr vietējās mākslas vēstures atmiņā izstāde paliks ar vēl kādu precedentu – ažiotāžu izsauca mākslinieces Viktorijas Ekstas pārmetumi par viņas darba „Juglas dārgumi” pārveidošanu, nesaskaņojot izmaiņas darba eksponēšanā ar pašu autori. Aktualizējoties jautājumam par mākslinieka un kuratora līdzatbildību izstādes tapšanā, tika piemirsts pavisam nesens gadījums ar kādu citu Latvijas Laikmetīgās centra izstādi – Survival K(n)it 7 –, kur līdzīgā situācijā bija nonācis mākslinieks Andrejs Strokins. Pēc tam, kad bijušie LNB darbinieki lika no mākslinieka instalācijas izņemt privāta rakstura fotogrāfijas, izstādes veidotāji to nosodīja kā cenzūru, aizstāvot mākslinieka ieceres un izpildījuma neaizskaramību. Abu gadījumu salīdzināšana rada jautājumu, vai ar mākslinieku nesaskaņota kuratoru iejaukšanās nav skatāma kā cenzūra, kas realizē noteiktu varas formu? Universāla un burtiski viennozīmīga kuratora un mākslinieku sadarbības shēma neeksistē, tomēr šis gadījums atgādina, ka kuratora atlases principi nav gluži tādi paši kā arhivāram. | |
| Atgriezties | |
