VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Matu stādīšana kā līdzeklis pret iracionālām bailēm Eduards Dorofejevs Juris Utāns. „Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis" Mūkusalas Mākslas salons 26.02.–02.04.2016. | |
 Juris Utāns. Pisok Naš. Audekls, jaukta tehnika. 160 × 205 cm. 2014 Foto: Didzis Grodzs | |
| Bailes. No vienas puses, tās ir ļoti vērtīgs aizsargmehānisms un evolūcijas rīks, kas palīdz dzīvām būtnēm izdzīvot dabiskās atlases apstākļos, bet, no otras, šiem izdzīvotājiem sakrājušās bailes dažreiz kļūst par problēmu. Skaidri priekšstati par apkārtējo pasauli, iespējams, var palīdzēt bailes mazināt, jo, kā zināms, visiem patīk drošā sajūta, kad mēs it kā „kontrolējam situāciju”. Patiesībā mēs diemžēl maz ko varam kontrolēt, bet tik un tā ļoti veikli atrodam dažādus pierādījumus šai iracionālajai ticībai. Un, ja pēkšņi mēs paši nevaram tikt galā ar savām bailēm, vienmēr atradīsies kāds, kurš izskaidros, kā notikušo vajadzētu pareizi saprast. Jura Utāna jaunākā izstāde „Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis” savā ziņā bija sabiedrības psihiskā stāvokļa analīze vai diagnoze, balstoties uz viena cilvēka piemēra, kurā „vidējais latvietis” nepārprotami ir pats mākslinieks. Tā nekādā ziņā nav psihoanalītiska fantāzija par personiskām fobijām. Utāns pašironiskā manierē ar neiztrūkstošu humora un satīras piegaršu stāsta par savām zemapziņas bailēm, tāpat kā varētu stāstīt anekdoti par dakteru Freidu. Tā ir humora būtība – mums var likties smieklīgas tikai labi pazīstamas lietas. Bet gleznojot un izklaidējoties Utāns vienlaikus kā meistarīgs satīriķis precīzi norāda uz tām populārajām tēmām, par kurām sabiedrības viedoklis ir nedrošs, neskaidrs un nepastāvīgs. Informācija ir galvenais radošais spēks Utāna pasaulē, jo tā gan transformē cilvēka apkārtējo vidi, gan atstāj iespaidu uz iekšējo pasauli, bieži piepildot to ar riebīgām būtnēm un iracionālām briesmām. Plati smaidošās, monstrozās politiķu sejas no priekšvēlēšanu plakātiem maina mūsu skatu pa logu un ar saviem sirsnīgi naivajiem solījumiem parūpēties par mums, iezogas prātā. Stāsti par briesmām, ko sev līdzi nes svešinieki, sakāpina pirmatnējo agresiju un vēlmi ātrāk tikt vaļā no neizprotamā kā no mušas. Bet pienāk brīdis, kad aizmiglotais prāts sāk ražot īstus briesmoņus, un tad Utāna gleznu pasaulē ierodas sarkano cilvēkmonstru armija. Viņos var saskatīt atsauces uz Krievijas mūsdienu agresīvo ārpolitiku, viņi liek iedomāties asiņainos teroristus, kas apdraud Rietumu pasauli, bet visvairāk viņi atgādina baiļu iemiesojumus. Šie sarkanie velni čaukst krūmos Imantas tumšajās alejās, kad jūs naktī dodaties mājās, viņi brauc aizdomīgajos tramvajos bez numuriem, gaidot, kad jūs iekāpsiet. Šausmas peld laivās, piestāj pie Gaismas pils un pie Ministru kabineta, bailes kā „miermīlīgi zaļi cilvēciņi” stāv Sahāras tuksnesī un Vatikānā, prātojot, ko vēl varētu anektēt, kamēr gaisā nepārtraukti virmo „kalašņikovu” mākoņi. Tomēr glābiņš atnāk pēkšņi un negaidīti. Izrādās, visus šos gadus māksliniekam blakus nepamanīts audzis skaists un spēcīgs koks, kas iestādīts tai pašā laikā, kad mākslinieks iedēstījis savas dzīves saknes Imantas rajonā. Koks ir pēdējā realitātes sala – brīva no bailēm un iracionāliem murgiem –, kas dod māksliniekam mieru, tāpat kā mati deva spēku varonim Samsonam. Un Utāns ņem matus, savus un daudzu citu pie friziera nogrieztos, mērcē, līmē un „iestāda” tos ozola lapu vietā, lai mums visiem būtu kur pieturēties, kad tuvosies sarkanās bailes. Atkal sanācis tā, ka Utāns glezno, ironizē, stāda matus, bet beigās tomēr uzvar. | |
| Atgriezties | |
