VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Princese ar pērtiķi Edvarda Šmite | |
| Strādājot muzejā, man nācies stāstīt gan izlasītus, gan pašas sacerētus stāstus par šo mākslas draugiem tik mīļo gleznu. Man ar Princesi ir īpašas attiecības, jo mūsu ģimenes pieticīgajā dzīvoklīti gleznas reprodukcija bija pie sienas kopš trīsdesmitajiem gadiem, un tā pieder jau manām bērnības atmiņām. Bet kāpēc Princese un pērtiķis? No dažādiem stāstiem šodien ar smaidu varu atcerēties, ka vēl septiņdesmito gadu sākumā – gandrīz pirms piecdesmit gadiem – par gana labu oficiāli tika atzīta tikai viena versija: mākslinieks attēlojis, kā sabiedrība (protams, kapitālistiskā!) tur saitītē un dancina radošo mākslinieku un mākslu. Savulaik rakstnieks Kārlis Lejnieks (Kārlis Dziļleja) biogrāfiskajā romānā „Janis Rozentāls” 1936. gadā rakstīja: „Princese un pērtiķis – tanī neparastajā pretstatā viņš grib izteikt arī zināmu simboliku, smalku domātāja ironiju. Kaprīzā princese – vai tā nav pati daile, kuras priekšā tu, cilvēks, bieži jūties kā saitē piesiets, nožēlojams radījums? Tikai mākslinieks, kas uzminējis visus dailes noslēpumus, vairs nav raustāma rotaļa viņas rokās. Tas tad kā latviešu pasaku apburtais princis pats iegūst varu pār princesēm.”1 Šī versija nebūtu gluži atmetama, jo rakstnieks ticies ar Elliju Rozentāli, uzklausījis viņas atmiņas, un iespējams, ka te tiešām ieskanas kaut kas no paša Rozentāla ieceres. Pērtiķīti atcerējies arī Jaņa Rozentāla dēls Miķelis: „Katru rītu Alberta ielā 12 ieradās čigāns ar pērtiķīti. Pērtiķīti tēvs izmantoja kā modeli, un čigāns par katru dienu saņēma 1 rubli. Starpbrīžos pērtiķītis nāca arī bērnu istabā, un mums visiem bija liels prieks.”2 Protams, bijuši arī daudzi minējumi par to, kas pozējis gleznai. Šoreiz tā noteikti nebija Ellija Rozentāle, mākslinieka sieva un vismīļākais modelis. Versiju par aktrisi Mariju Leiko it kā ticamu darīja modeles slaidais augums un kuplie mati, un visai iespējams, ka Rozentāls 1907. gada otrajā pusē vai 1908. gada janvārī jauno aktrisi bija redzējis un varbūt pat apjūsmojis kādā no Apollo teātra izrādēm, kaut vai Hauptmaņa „Nogrimušajā zvanā”, kur Marija Leiko tēloja Rūtiņu. Taču Leiko jau kopš 1908. gada bija ārzemēs. Bija arī citas versijas. Atbilde atnāca pirms gadiem pieciem sešiem, vēl pirms muzeja slēgšanas remontam. To sniedza divas muzeja apmeklētājas, māte un meita no Vīsbādenes Vācijā. Seno stāstu viņas bija uzklausījušas un saglabājušas no savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, kādreizējās rīdzinieces Goto Bētges, dzimušas fon Zekas (Gotho Bätge, geb. von Seck, 1891–1977). Jaunkundze ar reto vārdu Goto bija kurzemniece, viņas mātes vectēvs bijis Stendes mācītājs Tīlings. Lielajai ģimenei bija daudz radu, un Goto bērnībā un agrā jaunībā daudz ceļojusi gan tepat Baltijā, gan uz Krieviju. Skolas gadi Goto un viņas māsai Ērikai saistās ar Tērbatu/Tartu, vasaras brīvlaiki visbiežāk aizvadīti Kurzemē, kādā no daudzajiem radiem piederošajām muižām. 14 gadu vecumā Goto nonāk Kaselē un turpina mācības kādā augstākā meiteņu skolā, kuras mērķis ir sagatavot skolotājas. Goto iepatīkas zīmēšana un rodas doma par mācībām mākslas akadēmijā, bet māte uzskata, ka māsai Ērikai šai jomā ir vairāk dotību. Savukārt cita skolotāja atzīst, ka no Goto skolotāja neiznāks, un viņai jāatgriežas Tērbatā. Viņai ir 16 gadi. Jāsāk domāt par profesiju. Īstas skaidrības vēl nav, tādēļ pagaidām – izklaide, karnevāli. Drāmas sekcijā apgūti arī aktiermākslas pamati. Kabatas naudu Goto nopelna, privāti pasniedzot vācu valodu vai pieskatot un mācot bērnus – protams, meitenes. Kad Goto ir jau 18 gadu, domas par profesijas izvēli kļūst nopietnākas. Tā gadījies, ka Tērbatā pie radiem ciemojusies kāda Helēna fon E. (domājams, Helene von Engelhardt-Schnellenstein), kurai Berlīnē bijusi sava vingrošanas skola, kur pasniegta kallystenische Gymnastik – kalistēniskā vingrošana. Tie bijuši brīvi vingrojumi mūzikas pavadījumā, arī saistībā ar deju, arī nodarbības ar vālītēm, bumbām un lecamauklu, akcentējot ritma nozīmi. Pēc sešu mēnešu mācībām Goto jau var darboties kā palīgskolotāja. | |
 Janis Rozentāls. Princese ar pērtiķi. Audekls, eļļa. 145 × 69,5 cm. 1913 Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs Foto: Normunds Brasliņš | |
| Arī nākamā ziema aizrit Berlīnē. Goto turpina darbu skolā, un vajadzības gadījumā viņai jau uztic aizvietot skolas vadītāju. Protams, tiek gūti bagātīgi iespaidi no dažādiem deju uzvedumiem Berlīnē, skatītas arī Marijas teātra viesizrādes ar Karsavinu un Ņižinski, ar „Rozes garu”, „Gulbju ezeru” u. c. Apguvusi profesiju, Goto 1911. gadā atgriežas Tērbatā. Māsa Ērika pa šo laiku absolvējusi Rīgas mākslas skolu un māca zīmēšanu Tērbatas ģimnāzijā. Arī Goto mērķis ir atrast darbu, viņa mēģina saorganizēt sev skolēnu vingrošanas grupu, tomēr interese nav tik liela, lai varētu cerēt, ka jauniegūtā profesija varētu būt par pamatu drošai nākotnei Tērbatā. Goto domā par pārcelšanos uz Rīgu – tur dzīvo radi, un pilsēta ir lielāka. 1912. gada vasaru Goto pavada Bulduros, rodot iespēju arī publiski demonstrēt savus vingrojumus. Veiksmīgā uzstāšanās kalpo par labāko reklāmu viņas iecerētajiem vingrošanas kursiem. Ziema – Rīgā. Ar paziņu starpniecību Goto iepazīstas ar Rīgas mākslinieku aprindām. Kādu vakaru viņa ar saviem vingrojumiem un dejām uzstājas mākslinieku biedrības Kunstecke (tulkojumā – „Mākslas stūris”) pagraba krodziņā Dzirnavu ielā. Priekšnesums gūst aplausus un labas atsauksmes, Goto piesakās vairākas skolnieces, un Skolas ielas Humanitārās ģimnāzijas zālē tiek atvērti viņas vadītie vingrošanas kursi. Nodarbības apmeklē ap 120 skolnieču, kas sadalītas piecās grupās, katrā pa 20–30 dalībniecēm. Tas Goto dzīvē ir vislaimīgākais laiks. Ir darbs, un arī naudas pietiek. Dzīves neatņemama daļa ir dažādas izklaides. Reiz Kunstecke Strēlnieku namā sarīkots karnevāls – romiešu svētki. Protams, piedalījusies arī Goto. Viņas tērpam bija izmantota plata, zili baltiem ornamentiem rotāta austrumnieciska šalle, ap kaklu bija apliktas garas, raibas kreļļu virtenes, galvā – sarkana parūka un zelta stīpiņa ar raibiem akmeņiem, kājās zelta sandales. Svētku zālē valdījis raibs tautu juceklis – romieši un romietes togās, vergi no dažādām zemēm, ģermāņi, austrumnieki un nēģeri. Savā atmiņu stāstījumā Goto raksta: „Man svētkos bija jāuzstājas kā dejotājai, un es izdomāju deju kādas austrumnieciskas melodijas pavadījumā. Tā bija mana pirmā dejas kompozīcija. Es darbojos arī ar lielu tamburīnu. Biju ļoti uztraukusies, vajadzēja atkārtot, un, kad redzēju, ka man ir panākumi, tad jau izdevās labāk.”3 Goto kaislīgā deja karnevālā (nenosaucot dejotājas vārdu) pieminēta arī kādā no Rīgas avīzēm. Iespējams, ka Goto jau bija pazīstama ar Jani Rozentālu kopš savas iepriekšējās uzstāšanās mākslinieku biedrībā, tomēr šķiet, ka tieši šajā karnevālā mākslinieks izvēlējās viņu par modeli. „Latviešu gleznotājs Rozentāls ieveda mani savā teltī, tur mēs noskatījāmies uz visu šo kņadu, sēžot uz tepiķiem un jautri pļāpājot. Visu vakaru viņš neatlaida mani un lūdza, vai drīkstot mani gleznot. Es piekritu. [..] Kā bija norunāts, pēc tam kādu dienu gāju pie Jaņa Rozentāla. Viņš bija apprecējis pazīstamu somu dziedātāju. Viņiem bija trīs bērni. Pēc omulīgām pusdienām ģimenes lokā viņš mani veda uz savu lielo ateljē bēniņos. Man bija jānostājas uz podesta pozā, un tā tapa glezna „Princese un pērtiķis”. Diemžēl es dabūju tikai reprodukciju, kaut arī man bija apsolīta maza kopija eļļā. Pēc tam es viņu reiz sastapu uz ielas, un viņš teica – „Nu, princesīt, kā būtu ar vienu portretiņu?” Bet tur nekas neiznāca, jo Fanijas tante baidījās par manu reputāciju un tādēļ neatļāva. Janis Rozentāls vienmēr bija pret mani ļoti korekts, tikai vienu reizi atļāvās noskūpstīt man roku. Kā viņš teica – cildinot mākslas darbu.”4 Arī nākamajā sezonā turpinās Goto kontakti ar mākslinieku biedrību. Dažkārt viņa atkal uzstājas, bet viņai jau ir pastāvīgs deju partneris – arhitekts Kurts Bētge (Kurt Betge, arī Baetge/Bätge; 1888–1963), un viņi apprecas. Interesanta detaļa – starp Kurta Bētges tālajiem senčiem minēts arī Hanibals, „Pētera I moris”. Kara gadus jaunā ģimene aizvada Krievijā, 1918. gadā atgriežas Rīgā. Nopelnīt iztiku nav viegli. Arī Goto strādā – viņa atkal izveido savu studiju. Interesanti, ka viņas atmiņās pieminēta sadarbība ar kinorežisoru Aleksandru Rusteiķi: „Es biju pasniedzēja arī latviešu pirmajā kino skolā, ko vadīja aktieris Rusteiķis. Viņš savukārt mācīja pantomīmu manām privātskolniecēm.”5 Tiesa gan, kalistēnija vairs nav modē – laikmeta jaunie elki ir Aisedora Dunkane un Žozefīne Bekere, un Goto nākas apgūt jaunas prasmes, bet viņa to spēj. Rīgas presē (1929–1933) ik pa laikam publicētas atzinīgas atsauksmes par „pazīstamās deju un vingrošanas skolotājas” interesantajiem, saturā un formā daudzveidīgajiem audzēkņu vakariem. Kurts Bētge ar laiku nodibina savu arhitektu biroju. Viņš kļūst par vienu no pazīstamākajiem funkcionālisma arhitektiem Rīgā, bet viņa un Goto laulība tiek šķirta (1936). 1937. gads atnāk ar jaunas dzīves sākumu. Goto atkal ir precējusies, un viņas vīrs uzskata, ka sievai nav jāstrādā – ka viņai pietiek ar rūpēm par māju, bērniem un vīru. Ģimene pārceļas uz Berlīni. Tagad Goto ir mājsaimniece. Viņas bērni – meita un dēls Arturs – drīz sāk savu dzīvi. Tad seko karš. Mūža beigas Goto aizvada pansionātā – pēc savas izvēles. Stāstam par savu dzīves gājumu viņa devusi virsrakstu „Cik viegli plīst stikls un laime!” (Glück und Glas – wie leicht bricht das!). 1 Lejnieks, Kārlis. Janis Rozentāls: Biogrāfisks romāns. Rīga: Grāmatu draugs, 1936. 147. lpp. 2 Stankevičs, Antons. Pēc pirmajiem cīruļiem. (Stāsts par Jaņa Rozentāla dzīvi.) Rīga: Liesma, 1981. 219. lpp. 3 Rückblick. „Glück und Glas – wie leicht bricht das!” 27.-28. lpp. Goto Bētges atmiņu stāstījums. Manuskripts. Autortiesības pieder Goto mazmazmeitai, Renātai Rēderes-Katani kundzei (Renata Reder-Cattani) Vācijā. Manuskripta kopija glabājas LNMM bibliotēkā. 4 Turpat. 5 Turpat, 43. lpp. | |
| Atgriezties | |
