VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Radošas personas statuss – (ne)ieguvumi vizuālo mākslinieku profesionālās un sociālās situācijas uzlabošanā Dr. art. Aija Freimane | |
| Par mākslinieku īpašā profesionālā un sociālā statusa atzīšanas nepieciešamību diskutēts kopš 1980. gada, kad Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) pieņēma „Ieteikumus par mākslinieka statusu”. Latvijā darbs pie mākslinieku statusa likumdošanas sakārtošanas norit kopš 1996. gada (Freimane, 2003). Starptautiskajā praksē ar jēdzienu „mākslinieks” ilgstoši apzīmēja „ikvienu cilvēku, kas rada vai, sniedzot savu interpretāciju, piedalās mākslas darbu radīšanā vai atveidē, kas uzskata savu māksliniecisko jaunradi par svarīgu savas dzīves daļu, kas šādā veidā sniedz savu ieguldījumu mākslas un kultūras attīstībā un kas ir atzīts par mākslinieku vai lūdz sevi atzīt par tādu, būdams vai nebūdams iesaistīts jebkādās darba attiecībās vai asociācijās” (UNESCO, 1980). Jaunā tūkstošgade pasaulē iezīmēja jaunus terminus – radošās industrijas (DCMS, 1998), radošā ekonomika (Howkins, 2001), radošā šķira (Florida, 2002), kas arī Latvijā rosināja diskutēt un plānot radošo industriju attīstību (Kultūras Ministrija, 2006) un turpmāk definēt nevis mākslinieka statusu, bet radošas personas statusu un atzīt šo dažādo profesiju nodarbinātības īpatnības. 2015. gadā noritēja aktīvs darbs pie „Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likuma” (Kultūras ministrija, 2015), kas ir papildināta iepriekšējā desmitgadē izstrādātā, taču Saeimā atbalstu neguvušā „Profesionālo radošo organizāciju likuma” (LR Saeima, 2005) redakcija. Šajā rakstā analizēti normatīvie akti kā esošā situācija, kas jau ir saistoša fiziskai personai – individuālam māksliniekam kā pašnodarbinātai personai jeb brīvmāksliniekam –, kurai ir tiesības un pienākumi reģistrēt savu profesionālo darbību un pretendēt uz sociālo aizsradzību. Rakstā netiek analizēta profesionālo radošo organizāciju darbība. UNESCO atzīst, ka ikvienam māksliniekam ir tiesības tikt iekļautam sociālās apdrošināšanas sistēmā, kā arī, ja pats mākslinieks to vēlas, tikt uzskatītam par personu, kas aktīvi iesaistījusies kultūras dzīvē un tādējādi, ņemot vērā viņa radošās profesijas īpašos apstākļus, gūt labumu no visām tiesiskajām, sociālajām un ekonomiskajām priekšrocībām, kas attiecas uz šīs profesijas darbinieku statusu. Tāpēc ir nepieciešams uzlabot mākslinieka sociālo drošību, darba un nodokļu maksāšanas nosacījumus, ņemot vērā to, ka mākslinieks var būt gan nodarbināta, gan pašnodarbināta persona, ka viņam var būt neregulāri darba periodi un neregulāri ienākumi un ka viņš var būt nodarbināts vairāk nekā vienā darba vietā. Kultūras ministrijas un Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) virzītā likumprojekta „Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums” (turpmāk – likumprojekts) mērķis ir noteikt radošo personu un profesionālo radošo organizāciju statusu un atbalsta pasākumus, lai veicinātu profesionālās mākslinieciskās un zinātniskās jaunrades attīstību un nostiprināšanu un regulētu profesionālo radošo organizāciju, radošo personu un valsts sadarbības tiesiskās un finansiālās attiecības radošās darbības un kultūrpolitikas jomās. Tas nozīmē, ka katrai fiziskai radošai personai, lai tā iegūtu īslaicīgu sociālo aizsardzību bezdarba gadījumā, būs jābūt kādas profesionālās radošās organizācijas biedram, kura tad arī lems par sociālo atbalstu, ko līdz šim bezdarba gadījumā piešķīrusi un administrējusi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA). Likumprojektā īpaši uzsvērta autora (radošas personas) dalība kādā radošā profesionālā organizācijā, kas izslēdz neatkarīga mākslinieka tiesības un iespēju tikt atzītam par radošu profesionālu personu un ir pretrunā indivīda pamattiesībām un UNESCO ieteikumam. Šis ieteikums paredz, ka dalība profesionālās radošās organizācijās ir indivīda brīva griba un radošs indivīds var nebūt iesaistīts jebkādās darba attiecībās vai asociācijās. Arī likumprojektā minētais Autortiesību likums (LR Saeima, 2000) nenosaka, ka autoram – fiziskai personai –, lai tā tiktu atzīta par radošu personu, būtu jābūt kādas profesionālās radošās organizācijas biedram. Pēc būtības radošas personas statusam nav nekādas saistības ar Autortiesību likumu, kas definē personiskas un mantiskas tiesības uz jebkuru autora radīto darbu. Mēģinājums sasaistīt sociālo aizsardzību ar radošas personas (mākslinieka, autora) personiskajām un mantiskajām tiesībām pašlaik ir mēģinājums apvienot divas dažādas nozīmes. | |
 Miervaldis Polis. Pieminekļa projekts mākslas tēlam „Bronzas cilvēks” Kartons, lapa no grāmatas ar attēlu, akrils, laka. 46 × 37 cm. 1997 Privātkolekcija Foto no Eimijas Brizgelas grāmatas „Miervaldis Polis”. „Neputns”, 2015 | |
| Tāpat Kultūras ministrija jau ir atzinusi, ka šis likumprojekts sniegs atbalstu tikai 3–5 % no visu profesionālo radošo organizāciju biedriem jeb vienlaikus 120–4000 radošām personām, turklāt īslaicīgi – līdz sešiem mēnešiem (Studente, 2015). Pašlaik Kultūras ministrijā Profesionālo radošo organizāciju un profesionālo radošo organizāciju apvienību reģistrā iekļautas 29 dažādas profesionālās radošās organizācijas. Pēc LRSP datiem tās reģistrā ir iekļauti tikai 3224 biedri (publiski pieejamie dati LRSP mājas lapā uz 8.03.2016), taču ir skaidrs, ka daudzi jaunākās un vidējās paaudzes radošo profesiju pārstāvji nav šo organizāciju biedri, jo neredz tām jēgu un nozīmi. Ja ar likumprojekta palīdzību radošās organizācijas vēlas un tām valsts pārvalde piešķirs tiesības dublēt Valsts Sociālās aizsardzības aģentūras darbību, tad rodas jautājums par efektīvu valsts resursu un valsts budžeta izlietošanu. Lai arī profesionālās radošās organizācijas tiek reģistrētas un darbojas saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likumu, tām pēc būtības būtu jādarbojas atbilstoši Arodbiedrību likumam, kas neizslēdz valsts pārvaldes funkciju deleģēšanu profesionālai radošai organizācijai attiecīgajā nozarē. Turpmāk piedāvātais likumprojekts tiek aplūkots kontekstā ar Latvijas Republikā spēkā esošiem normatīviem aktiem, kas būtu uzlabojami, lai tiktu pilnvērtīgi īstenoti UNESCO ieteikumi – atzīt radošas personas īpašos nodarbinātības apstākļus un nodrošināt tiesības uz sociālo aizsardzību. Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” (LR Saeima, 1999) mērķis ir regulēt kārtību, kādā sniedzami pakalpojumi, ko paredz valsts sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam (turpmāk – bezdarba apdrošināšana), noteikt personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus, un šo personu pienākumus un atbildību. Šis likums arī regulē tiesības uz bezdarba apdrošināšanas pakalpojumiem personām, kas „Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā” (LR Saeima, 2002) noteiktajā kārtībā ir ieguvušas bezdarbnieka statusu, ir apdrošinātas bezdarba gadījumam saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” (LR Saeima, 1997) un kurām ir šajā likumā noteiktais apdrošināšanas stāžs. Par šādu personu tiek atzīta arī persona, kas ir pašnodarbināta – persona, kas gūst ienākumu (vai ieņēmumus), veicot individuālo darbu, un saņem autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību). Likums atsevišķi neuzskaita radošas personas (vizuālo mākslu pārstāvjus, mūziķus, aktierus, režisorus, literātus, komponistus utt.), bet izceļ zvērinātus notārus, zvērinātus advokātus, zvērinātus revidentus, prakses ārstus, prakses farmaceitus, prakses veterinārārstus, prakses optometristus un citas fiziskās personas, kas reģistrējušās kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātājas Latvijas Republikā. Tas nozīmē, ka šī likuma izpratnē varētu tikt uzskaitīti arī radošo profesionālo darbību pārstāvji, iekļaujot radošas personas nodarbinātības īpašos nosacījumus. Likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu” nosaka sociālās apdrošināšana pasākumu kopumu un sociāli apdrošināmās personas, iekļaujot arī pašnodarbinātos, kas veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas, – gan tos, kas tās maksājuši no noteikto obligāto iemaksu objekta minimālā apmēra, gan tos, kas maksā fiksēto iedzīvotāju ienākuma nodokli, gan arī fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību un par to maksā patentmaksu. Tas nozīmē, ka, ņemot vērā un atrunājot arī radošo profesiju, tostarp vizuālo mākslu, pārstāvju neregulāro vai daļējo nodarbinātību, līdz ar to neregulāru ienākumu saņemšanu, esošajā likumdošanā iespējams iestrādāt starptautisko organizāciju rekomendācijas un ieteikumus mākslinieka sociālā stāvokļa un apdrošināšanas uzlabošanai. | |
 Aivars Benužs. Cēlējspēks. Autortehnika. 90 × 115 cm. 2012 Foto: Aija Freimane | |
| Valsts ieņēmumu dienestā (VID) par fiziskās personas saimniecisko darbību uzskata jebkuru darbību, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību. Saimnieciskā darbība ietver arī profesionālo darbību, kas ir jebkura neatkarīga profesionālu pakalpojumu sniegšana ārpus darba tiesiskajām attiecībām, arī zinātniskā, literārā, pasniedzēja, aktiera, režisora, ārsta, zvērināta advokāta, zvērināta revidenta, zvērināta notāra, zvērināta mērnieka, zvērināta taksatora, mākslinieka, komponista, mūziķa, konsultanta, inženiera, zvērināta tiesu izpildītāja, grāmatveža vai arhitekta darbība (Valsts ieņēmumu dienests, 2016). VID fiziskās personas darbību kvalificē kā saimniecisko darbību, ja tā atbilst vienam no šādiem kritērijiem: darījumu regularitāte un sistemātiskums – trīs un vairāk darījumu gadā vai pieci un vairāk darījumu trijos gados; ieņēmumi no darījumiem pārsniedz 14'229 un vairāk eiro gadā, izņemot ienākumus no personiskā īpašuma atsavināšanas, un darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms norāda uz sistemātisku darbību ar mērķi gūt atlīdzību. Tas nozīmē, ka visi profesionālie mākslinieki nodarbojas ar saimniecisko darbību un tiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pret valsti reģistrēt savu profesionālo darbību kā saimniecisko un maksāt nodokļus, taču valsts pārvaldei būtu pienākums sakārtot šo iespēju, ņemot vērā radošās nodarbinātības īpatnības. Indivīda profesionālā darbība, kas ietver arī radošu profesionālo darbību, ir atrunāta spēkā esošajos Latvijas Republikas normatīvajos aktos. Līdz ar to profesionālā radošā organizācija, kas izvērtēs indivīda atbilstību radošas personas statusam, dublēs VID funkciju, kas pakļauj indivīdus profesionālās darbības reģistrācijai un atzīšanai. Likumprojektā tiek paredzēts, ka profesionālā radošā organizācija saviem biedriem varēs izsniegt izziņas, kas apliecina radošās personas statusu, iesniegšanai valsts, pašvaldību un tiesu iestādēm, juridiskām un fiziskām personām, taču tās nebūs saistošas augstāko likumu izpratnē par sociālo apdrošināšanu un saimnieciskās darbības reģistrēšanu un šo saistību un pienākumu izpildi. Nozīmīgs topošajā likumprojektā ir 16. pants par radošo personu atbalsta pasākumu programmu, kurā personas, kas profesionālās darbības specifiskā nodarbinātības rakstura dēļ nesaņem regulārus ienākumus vai piedzīvojuši īslaicīgu darbspējas zudumu, varēs pretendēt uz darba zaudējuma vai slimības pabalstu. Finansējumu atbalsta programmai reizi gadā piešķirs Kultūras ministrija profesionālajām radošajām organizācijām, kurām deleģēts šis valsts pārvaldes uzdevums. Turklāt vienai profesionālajai radošajai organizācijai nevarēs tikt piešķirti vairāk nekā 25% no attiecīgajā gadā paredzētā radošo personu atbalsta pasākumu programmas valsts budžeta finansējuma – kas nozīmē, ka no visām pašlaik reģistrētajām 29 profesionālajām radošajām organizācijām šajā atbalsta pasākumā iekļausies tikai 4–7 organizāciju biedri. Tas nozīmē, ka profesionālās radošās organizācijas nepilnīgi un neefektīvi dublēs gan VSAA, gan Valsts nodarbinātības aģentūras funkciju – īstenot valsts politiku bezdarba samazināšanas un bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba riskam pakļauto personu atbalsta jomā (LR Saeima, 2012). Dziļāk analizējot šī likumprojekta sasaisti ar citiem Latvijas Republikas likumiem, rodas iespaids, ka likumprojekts ir profesionālo radošo organizāciju finansējuma plāns, kas, cita starpā, nerisinās sociālās aizsardzības problēmas, kuras radošajām personām rodas neregulāro vai minimālo ienākumu dēļ, bet gan pārdalīs valsts budžeta līdzekļus, daļu finansējuma tērējot tā administrēšanai. Plānotais likumprojekts neatceļ nepieciešamību iekļaut izņēmuma nosacījumus pašnodarbinātības reģistrēšanas procesā (nedefinē izņēmuma statusu fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai patentmaksas maksāšanā), un tas nav sasaistīts ar saimniecisko darbību klasifikāciju vai profesionālās darbības reģistrēšanu. Tāpat tas neatrisina nevienmērīgu un neregulāru ienākumu sadalījumu vai pārdali lielākā laika periodā saistībā ar mākslinieka (radošas personas) sociālās apdrošināšanas iemaksu neregularitāti, veicot arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Plānotais likums neatrisina nedz to, ka radoša persona, kas reģistrējusies kā pašnodarbināta persona, nevar pretendēt uz bezdarbnieka statusu un bezdarbnieka pabalstu, nedz arī to, ka pašnodarbinātie, kas ir saimnieciskās vai profesionālās darbības veicēji, nav pakļauti arī darba negadījumu apdrošināšanai. Likumprojekts nerisina arī nepilna laika nodarbinātības un profesionālās radošās darbības samērojamību, proti, mākslinieks, pelnot ienākumus kādā citā ekonomiskās darbības nozarē, patiesībā pelna izdevumus radošās darbības nodrošināšanai. Te jāizceļ vizuālo mākslu pārstāvji, kas lielākoties no saviem ienākumiem nodrošina mākslas darbu publisku pieejamību, apmaksājot izstāžu telpu īres un izstāžu publicitātes pasākumus, īpaši reģionos. Latvijas Republikā esošā likumdošana, kas saistīta ar profesionālo darbību un sociālo apdrošināšanu, arī bezdarba gadījumos, nosaka, ka personai ir pienākums reģistrēt savu profesionālo darbību un atkarībā no tās veida un ieņēmumu apmēra veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Lai spēkā esošā likumdošana un normatīvie akti būtu piemērojami arī māksliniekiem un radošām personām, būtu vēlams definēt radošās profesionālās nodarbošanās un iekļaut tās profesionālo darbību klasifikatorā, kā arī atrunāt mākslinieku un radošo personu ieņēmumu neregularitāti un līdz ar to izņēmuma gadījumus sociālās apdrošināšanas un ieņēmumu nodokļa maksāšanā bezdarba vai daļējas nodarbinātības gadījumos. Izmantotie avoti: DCMS. (1998). Creative Industries Mapping Document. London: DCMS. Florida, R. (2002). The Rise of the Creative Class: And How it’s transforming work, leisure, community and everyday life. New York: Perseus Book Group. Freimane, A. (2003). Mākslinieka statuss un radošo profesionālo organizāciju darbība Latvijā un Eiropā. Maģistra darbs. Rīga: Aija Freimane, LMA. Howkins, J. (2001). The Creative Economy. How people make money from ideas. London: The Penguin Press. Kultūras ministrija. (18.04.2006). Pieejams: www.km.gov.lv/lv/dokumenti/planosanas_ doc.html Kultūras ministrija. (26.06.2015). www. km.gov.lv/lv/starpnozares/lidzdaliba/pazMK_PRO. html Latvijas radošo savienību padome. (8.03.2016). makslinieki.lv/uz-s%C4%81kumu/?name=&surname=&pseydonym=&profession=&association_id=0&orderby=1&searchSubmit=mekl%C4%93t LR Saeima. (1.10.1997). likumi.lv/doc.php?id=45466 LR Saeima. (25.11.1999). likumi.lv/doc.php?id=14595 LR Saeima. (6.04.2000). likumi.lv/doc.php?id=5138 LR Saeima. (9.05.2002). likumi.lv/doc.php?id=62539 LR Saeima. (25.01.2005). www.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP0958_1 LR Saeima. (18.12.2012). likumi.lv/doc.php?id=253579 Studente, L. (17.09.2015). www.lvportals.lv/visi/likumi-prakse/273730-radosas-personas-statusu-pieskirtu-no-2017gada UNESCO. (27.10.1980). www.unesco.lv/lv/dokumenti/ieteikumi-2/ieteikumi-1 Valsts ieņēmumu dienests. (29.01.2016). https://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=8&id=5437&hl=1 | |
| Atgriezties | |
